Vēsturnieks L. Arbuzovs (Leonīds Nikolajs Hanss Arbuzovs, (31.10.1882. – 16.02.1951.) jeb Leonīds Arbuzovs jaunākais, bija Bauskā dzimis vācbaltiešu vēsturnieks un pedagogs), lai gan ar jautājuma zīmi, par pirmā Kurzemes bīskapa Engelberta (Engelbert alias Hengelbert) stāšanos amatā uzdod 1234. gadu. Tas varētu arī atbilst patiesībai, jo minētā līgumā bija paredzēts, ka kūriem divu gadu laikā jānosūta uz Romu sava delegācija un arī jāpieņem no pāvesta ieceltais bīskaps. Ja iecelšana vēl nedaudz kavējās, tad pirmā bīskapa ierašanās Kurzemē tiešām varēja iekrist ap 1234. gadu. Par bīskapu Engelbertu zināms tik daudz, ka ap 1242. gadu viņš ticis mežonīgo kūru, kas sacēlušies pret kristiešiem, Tukuma tuvumā noslepkavots. Tātad pirmais Kurzemes augstais ganītājs ir miris mocekļa nāvē. Viņa pēcnācējs nav zināms. Arbuzovs viņa valdīšanas laiku min starp 1246. un 1248. gadu, neminēdams bīskapa vārdu. Pēdējais gada skaitlis (1248) pie Arbuzova gan jākoriģē, jo no citiem avotiem izriet, ka pēdējais Zemgales bīskaps Indriķis (Heinrich von Lützeburg) par Kurzemes bīskapu iecelts 1245. gadā, tātad otrais bīskaps un laikā starp pirmā bīskapa nāvi un Zemgales bīskapijas likvidēšanu, kur Indriķis bija pēdējais bīskaps, Kurzeme ir bijusi bez sava pastāvīga ordinārija. Tā kā pēc 1242. gada kūru dumpja ordenis, kurš tikai saviem spēkiem bija dumpi apspiedis, Kurzemi pielīdzināja iekarotai pagānu zemei un saskaņā ar viņam piešķirto vācu ķeizara privilēģiju pretendēja uz visu Kurzemi, bīskaps Indriķis ar ordeni izlīga tādā veidā, ka ordenim atdeva divas trešdaļas zemes un sev paturēja tikai vienu trešdaļu. Tātad te tika pielietota tāda pati dalīšanas proporcija kā Prūsijā, jo pārējā Vidzemes valstī ordenim piederēja tikai viena trešdaļa teritorijas. Garīgā jurisdikcija pār tautu, kā arī tiesāšanas tiesības pār garīdzniecību arī ordeņa zemēs piederēja bīskapam. 1252. gadā bīskaps Indriķis kopā ar ordeni cēla Klaipēdas pili un pašu novadu sadalīja pēc tā paša principa kā Kurzemi. Bīskaps Indriķis Kurzemes bīskapa amatā palicis līdz 1263. gada 5. martam, bet miris 1237. gada 3. oktobrī kā Hiemzes bīskaps. Viņu Kurzemē ir nomainījis bīskaps Emunds (Emund von Werd, de Insula) un izpildījis ordinārija pienākumus no 1236. gada 5. marta līdz savai nāvei – 1299. gadā. Viņš ir bijis vācu ordeņa priesteris. Pēc iecelšanas par bīskapu viņš drīz izbraucis uz ārzemēm un uzturējies Reinzemē, kur aizvieto vietējos bīskapus viņu amata pienākumos. Jādomā, ka nemierīgie apstākļi Kurzemē viņu ir spieduši ilgāku laiku palikt ārpus diecēzes robežām. Tikai 1290. gadā viņš atkal pārcēlies uz Kurzemi, no šī gada saglabājies kāds bīskapa dokuments par Kurzemes kapitula dibināšanu. Kapituls gan Kurzemē ir pastāvējis jau ap 1250. gadu, bet laikam līdzekļu trūkuma dēļ atkal izformēts. Jaunais kapituls sastādīts tikai no sešiem locekļiem (citos kapitulos, izņemot Rēveli, bija pa 12 locekļu) un turklāt tikai no ordeņa garīdzniekiem. Kapitula dibināšanas dokumentā bīskaps Emunds savā un savu pēcnācēju vārdā apsolīja, ka arī turpmāk kapitulā tiks iecelti tikai ordenim piederīgie garīdznieki un tādi, kuru iecelšanai Vidzemes mestrs būs devis savu piekrišanu. Tātad Kurzemē jau tajos laikos ordenis bija panācis Baznīcas vadības iekļaušanu jeb tā saukto inkorporāciju Vācu ordenī. Kapitula dibināšana Kurzemē izdarīta sakarā ar to, ka bīskaps Emunds ir nodevis ordenim savu trešo daļu Klaipēdas un pārcēlies uz īsto Kurzemi, kur par savu sēdekli izraudzījis Pilteni, bet doma kungu vajadzībām nodevis Ventspils baznīcu. Īsto un pastāvīgo doma baznīcu bīskaps nolēmis būvēt Aizputē. Tādā nolūkā arī uzcelta Aizputes baznīca ar klosteri. Piektais (respektīvi, ceturtais) Kurzemes bīskaps Burhards valdīja no 1300. līdz 1311. gadam, bet mira tikai ap 1320. gadu. Nezināmu iemeslu dēļ, iespējams, sakarā ar ordeņa priekšniecības spiedienu, viņš 1309. gada 3. decembrī noslēdz līgumu ar ordeni, ar kuru līdz savai nāvei visus diecēzes īpašumus nodeva (izrentē) ordenim, paturēdams sev tikai Kuldīgas baznīcu, Vedes ciemu, dievkalpojumu ienākumus pa visu Kurzemi un 25 sudraba markas gadā kā renti. Varbūt šo apstākļu dēļ viņš ordinārija pienākumus bija nolicis vēl pirms savas nāves. Tomēr nākamais Kurzemes bīskaps Pauls I iecelts tikai pēc bīskapa Burharda nāves – 1322. gada 5. martā. Viņš miris 1326. gadā. Kā par viņu, tā arī pār nākamo četru bīskapu darbību tuvāku ziņu nav. Pēc viņa Kurzemes bīskapa troni ir ieņēmuši šādi bīskapi: Jānis I (Johannes) no 1328. g. 11. oktobra līdz 1331. gadam. Jānis II (Johannes) Jodis no 1332. gada līdz 1353. (miris oktobrī). Ludolfs (Ludolf) no 1354. g. 14. marta līdz 1359. gadam. Jēkabs (Jacob) no 1360. g. 25. janvāra līdz 1370. gadam. Par bīskapa Jēkaba pēcnācēju 1371. gada 8. jūnijā iecelts kāds Otto, kurš ordinārija pienākumus pildījis līdz savai nāvei (1398. gadā). Par viņu vēsturiskos avotos jau ir saglabājies vairāk ziņu, tikai tās visas diemžēl ir negatīva rakstura. Varbūt tieši tāpēc katoļiem naidīgi vēsturnieki arī centušies tās atzīmēt. Saprotams, ka bīskapa Otto kā laupītāju bandas vadoņa, kurā esot vēl darbojušies arī Ventspils komturs un Kandavas soģis, notēlošana jāuzskata par tendenciozu. Bet, liekas, taisnība, ka bīskaps Otto patvarīgi (pārceļot kupačas (robežzīmes) par 7 jūdzēm) ir piesavinājies plašus apgabalus no Dundagas – Tārgales novada, kas piederēja Rīgas doma kapitulam. Viņa ļaudis pat vairākkārtīgi ir izlaupījuši Dundagas pili un visu novadu, kā arī dažādi terorizējuši Rīgas doma kungus. Vienu Rīgas doma kapitula locekli, kas sagūstīts pie Andzes, un kādu ierēdni, sagūstītu pie Ārlavas, bīskaps ir licis ieslodzīt Piltenes zagļu cietumā, kur tie smakuši vairākus gadus. Rīgas doma kapituls par to ir sūtījis sūdzību pāvestam Urbanam, kurš 1387. gadā pavēlējis Lībekas bīskapam šo lietu izmeklēt. Bet, tā kā minētie Lībekā nav ieradušies, no izmeklēšanas nekas nav iznācis. Vispār Dundagas – Tārgales novads ilgu laiku ir bijis strīda objekts starp Rīgas doma kapitulu un Piltenes bīskapiem. No 1399. gada 12. jūnija līdz 1404. gadam Kurzemes bīskapa krēslā bija Rutgers (Rutger von Brüggnei) un pēc viņa nāves šo vietu ieņēma Gotšalks (Gotschalk Schutte) – no 1405. gada 12. janvāra līdz 1424. gada 17. novembrim. Gotšalks bijis ordeņa vīrs un pēc Rīgas arhibīskapa Jāņa VI nāves ordenis viņu gribējis iecelt arhibīskapa godā, bet, zināms, pāvests par arhibīskapu iecēla Henningu Šarpenbergu. Pēc Gotšalka nāves doma kapituls par Kurzemes bīskapu ievēlēja doma prāvestu Dītriķi Tanke, bet pāvests to neapstiprināja un 1425. gada 19. janvārī par Kurzemes bīskapu nozīmēja Jāni Tīrgartu (Johannes Tiergart), kurš figurē ar Jāņa III vārdu. Bīskaps Jānis III ir pieņēmis sev sufraganu (tituls) Paulu Einvaldu. Bīskapu Jāni III vēsturnieki slavē kā dziļi mācītu un ļoti cienījamu vīru, kurš sevišķi izcēlies starp tā laika augstāko garīdzniecību. Pirms prekonizācijas par Kurzemes bīskapu viņš ir bijis ordeņa prokurators Romā un pāvesta legāts Spoletā. Rutenbergs saka, ka uz Pilteni viņš pārnācis tikai 1432. gadā, ”kur viņš cēlā darbībā palika līdz savai nāvei 1456. gadā”, 28. novembrī Piltenē. Bīskapa Jāņa III laikā tika likvidēti Rīgas doma kapitula īpašumi Dundagas novadā, kurus miermīlīgais bīskaps, laikam svētā miera dēļ, ir nopircis par 6035 markām un tos pievienojis savas diecēzes īpašumiem. Arī nākamais Kurzemes bīskaps Pauls II (Paul Einwald de Valteris) bija ordeņa loceklis, bet iecelts par bīskapu (1457. gada 20. jūnijā), viņš tomēr ir atteicies valkāt ordeņa formu. Laikam sakarā ar to viņš ir bijis spiests no ordinācijas pienākumiem atkāpties 1473. gada 9. jūlijā. Tajā pašā dienā par Kurzemes bīskapu ticis iecelts Mārtiņš Levits (Martin Levitz), kurš arhibīskapa Stefana laikā Rīgā uzstājās kā vidutājs miera sarunās starp pilsētu un ordeni, vairākkārt figurējot kā šķīrējtiesnesis strīdīgos jautājumos. Vēsturnieki viņam veltī vislabākās atsauksmes. Bīskaps Mārtiņš miris 1500. gada 31. janvārī. Par bīskapa Mārtiņa pēcteci ievēlēts doma prāvests Ambrozijs Korsners, bet viņš kādu iemeslu dēļ no šī posteņa atteicies. Tāpēc 1500. gada 4. maijā par bīskapu iecelts Miķelis Skulte (Michael Sculteti), bet tas jau tā paša 1500. gada 4. novembrī Romā miris un apglabāts vācu hospitāļa S. Maria dell Anima baznīcā. Jādomā, ka savā diecēzē viņš nav paspējis parādīties. Pēc bīskapa Miķeļa nāves kā viņa pēcnācēji ir bijuši izraudzīti vairāki kandidāti: Ijabs Dobenieks (Hiob Dobeneck), Vilhlems Hertenhofs, Dancigas bīskaps Alberts, pāvesta ceremonija meistars Jēkabs Burhardi un abats no Luksemburgas – Vilhelms. Bet visi šie kandidāti dažādu apstākļu dēļ netika izraudzīti un 1501. gada 12. februārī par Kurzemes bīskapu iecelts Indriķis II Bazedovs (Heinrich Basedow). Viņš ir bijis vērīgs un modrs gans un līdz pat savai nāvei 1523. gadā Aizputē Kurzemi ir pasargājis no luterānisma sludinātājiem, jo līdz 1526. gadam Lutera mācībai Kurzemē vēl nav bijis piekritēju un sekotāju. Deviņpadsmitais Kurzemes bīskaps Hermans Ronenbergs (Hermann Ronneneberg) tika ievēlēts 1524. gada 2. martā un ordinārija amatā bija līdz savai nāvei 1540. gadā. Viņa pēctecis bija Jānis IV Minhhauzens (Johannes von Münchhausen), kas izpildīja arī Sāmsalas diecēzes administratora pienākumus. Iecelts 1540. gadā, miris 1560. gada aprīlī Verdenē un apglabāts turienes doma baznīcā. 1556. gadā par Jāņa Minhauzena sufraganu iecelts doma prāvests Ulrihs Bērs (Ulrich Behr). Pēdējais, jau luteriskās Kurzemes bīskaps – bīskapa parodija – bija Holšteinas Magnuss (Magnus Herzog von Holstein) no 1560. līdz 1583. gada 18. martam, kad Piltenē miris. Materiāls sagatavots, izmantojot Julijana kardināla Vaivoda grāmatu ”Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā”. Bīskapa Indriķa ģerbonis 
Pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Magnusa ģerbonis 
Zemgales bīskapa Alnas Balduīna majestātes zīmogs (1234. g.) 
Izdevums "Nāc", Nr. 97 | 
