Daži ļaudis vēlējās gavēt visas dienas garumā pirms piedalīšanās Svētajā Misē un Komūnijas saņemšanas. Šāda gavēšana pirms Mises ir sena prakse, kas nāk no senas pagātnes, no 2. gadsimta. Tā saglabājās līdz 1957. gadam, kad pāvests Pijs XII samazināja gavēšanas laiku uz trīs stundām. Vēlāk gavēnis tika saīsināts, kad 1964. gadā pāvests Pāvils VI saīsināja to līdz vienas stundas ilgumam pirms Komūnijas pieņemšanas. Pašreizējais Kanonisko tiesību kodekss (KTK) atspoguļo šīs izmaiņas un nosaka, ka “tas, kas gatavojas pieņemt Vissvētāko Euharistiju, lai vismaz vienu stundu pirms Svētās Komūnijas atturas no katra ēdiena un dzēriena, izņemot tikai ūdeni un medikamentus” (KTK 919. kanons, §1.). Tomēr dažos gadījumos šie noteikumi nav piemērojami. “Veci un slimi cilvēki, kā arī viņu kopēji drīkst pieņemt Vissvētāko Euharistiju, ja arī stundā pirms tam būtu kaut ko ēduši vai dzēruši” (KTK 919. kanons, §3.). Bet kāpēc? Kas par to, ka es notiesāju savu čīzburgeru tieši pirms ieiešanas baznīcā dienā, kad gatavojos pieņemt Svēto Komūniju? Attiecībā uz garīgās disciplīnas spēku pāvests Pāvils VI rakstīja savā apustuliskajā konstitūcijā „Paenitemini“: „Miesas iegrožošanas mērķis ir atbrīvot cilvēku, kurš bieži ir gandrīz vai savažots paša sajūtās savas iekāres dēļ. Ar ’miesas gavēni’ cilvēks atgūst spēku, un mūsu dabiskajai cieņai negausības radītais ievainojums tiek sadziedēts ar glābjošu atturību.“ Jēzus zināja gavēšanas spēku un pirms sava publiskā kalpojuma uzsākšanas uz 40 dienām bez ēdiena devās tuksnesī. Turklāt mācīja saviem mācekļiem, ka „šī suga [dēmonu] citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai Dievu lūdzot un gavējot“ (Mk 9, 29). Gavēšana palielina mūsu garīgo spēku, un Baznīca lūdz mūs izpildīt šo vienkāršo uzdevumu mūsu pašu labā katru reizi, kad pieņemam Svēto Komūniju. Bez gavēšanas mēs esam vāji un mūsu kaisles ved mūs, kur vien vējš papūš. Turklāt pāvests Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstulē „Dominicae Cenae“ žēlojās par to, ka mūsdienu katoļiem piemīt „Euharistiskā ’izsalkuma’ un ’slāpju’ trūkums, kas liecina par adekvātas sensitivitātes trūkumu pret lielo mīlestības sakramentu un izpratnes trūkumu par tā dabu.“ Mums jābūt izbadējušamies un jāalkst pēc Euharistijas vēl pirms mēs to saņemam. Svētās Komūnijas pieņemšanai jākalpo kā atbildei tam iekšējam izsalkumam, kas norāda uz dvēseli, kura slāpst pēc Dieva mīlestības. Ja mums nav šī izsalkuma (līdzīga mūsu fiziskajam izsalkumam gavēšanas laikā), mēs varam uzskatīt Svēto Komūniju par kaut ko parastu, ikdienišķu, kam nav nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās. Visbeidzot, gavēšana pirms Svētās Mises ir kā attēls Euharistiskajiem stāstiem, kas ir Evaņģēlijos, īpaši stāstam par piecu tūkstošu paēdināšanu. Pēc garas dienas mācekļi mudināja Jēzu sūtīt ļaužu pūli prom, lai tie priekš sevis varētu nopirkt ēdamo. Tā vietā Jēzus pavairoja maizes un zivis, ikkatru maltītes beigās atstājot „apmierinātu“. Gluži tāpat, kā pūlim tajā dienā, arī mums, kad tuvojamies Kunga galdam, jābūt izsalkušiem, vai, kā psalmists skandē: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!“ (Ps 42, 1). Aleteia.org
Tulk.: D.B. | 
