Cilvēks ir izlīdzējs tādā mērā, kādā atzīst sevī nepieciešamību izlīgt ar Dievu. Nevar mierināt, piedot un pacietīgi panest pāridarījumus, kamēr pats neatzīs, ka ir Kristus parādnieks, Kristus, kurš nemitīgi mums dāvā iespēju izlīgt ar Dievu. (Sal. J. F. Kīnans.) Iepriecināt noskumušos Jeruzaleme savā vēsturē pazina pilnīgu pamestību. Zaudējusi jebkādu atbalstu no savu sabiedroto puses (sal. Rdz 1,19), tā sauca: ”Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis!” (Is 49,14;54,6–10), jo Kungs bija tās vienīgais Mierinātājs, un Viņš sauca: ”Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” (Is 40,1); ”Kungs ir iepriecinājis Savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem!” (Is 49,13). Patiesi Kungs mierina savu tautu ar gana labestību (sal. Is 40,11; Ps 23,4), ar tēvišķu mīlestību, ar līgavaiņa un vīra dedzību (sal. Is 54), ar mātišķu jūtīgumu (sal. Is 49,14 utt.; 66,11–13). Tādēļ arī atstāja savai tautai apsolījumu (sal. Ps 119,50), atstāja savu mīlestību (sal. Ps 119,76), atstāja Likumu un praviešus (sal. 2Mak 15,9), atstāja Rakstus (sal. 1Mak 12,9; Rom 15,4). Tas viss palīdz Jeruzalemei uzveikt skumjas un dzīvot cerībā. Jēzus – pasludinātais Mesija – Izraēļa Iepriecinātājs (Lk 2,25) un atpazītais kā Iepriecinātājs (Paraklet; sal. 1Jņ. 2,1) pasludina: ”Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti” (sal. Mt 5,5). Jēzus iedrošina grēka seku – slimību nomāktos (sal. Mt 9, 2.22) un nes mierinājumu visiem, kas strādā un cieš grūtības (sal. Mt 11,28–30). Savukārt Pāvils kristīgā mierinājuma teoloģiju ieskicē otrajā vēstulē korintiešiem (1,3–4): ”Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecinājumu, ko paši no Dieva esam saņēmuši.” Tas pats Pāvils atgādina, ka Kristus ir ikviena iepriecinājuma avots (Flp 2,1), kā arī Baznīcā iepriecinājuma funkcija ir būtiska, jo liecina par to, ka Dievs nemitīgi mierina nabadzīgos un noskumušos (sal. 1Kor 14,3; Rom 15,5; 2Kor 7,6; sal. Sīr 48,24). Zīmīga ir Atklāsmes grāmatā ietvertā aizkustinošā jaunās debess un zemes vīzija, kurā vislielākais iepriecinājums būs tas, ka ”Dievs noslaucīs ikvienu asaru” (Atkl 7,17), ka ”nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju, jo, kas bija, ir pagājis” (sal. Atkl 21,4). Labprāt piedot tiem, kas apkaitinājuši Bibliskās Atklāsmes veikums ir piedodošā Dieva atklāsmes veikums (sal. Izc 34,6 utt.; Ps 86,5;103,3), un tas uzveic atmaksas likumu (aci pret aci, zobu pret zobu). Visā pilnībā tas notiek Kristū, kas saka: ”Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam. (..) Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. (..) Jo, ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?” (Mt 5,38;44;46). Šis kristietības fundamentālais teksts neatkārtojamā veidā ir ienaidnieku mīlestības līdz galam absolutizācija, kas mazāk konkrētā veidā sastopama jūdaismā vai citās reliģijās un filozofijās (budismā, taoismā, hinduismā un stoicismā). Atšķirība pastāv kristīgajā izpratnē par Dievu, kurš atklājās Kristū, kurš sevišķā veidā darbojas vēstures ritējumā. Ienaidnieku mīlestības postulāts ”līdz galam” īpaši atbalsojas Dieva absolūtā mīlestībā uz Jēzu, kurš, ”mīlēdams savējos, iemīlēja tos līdz galam” (sal. Jņ 13,1). Nevar noliegt, ka no cilvēciskā skatupunkta ienaidnieku mīlestība ir visprasīgākā Jēzus pavēle, un kopš seniem laikiem tā tikusi uzskatīta par atšķirības zīmi kristiešu dzīvesveidam un rīcībai. Šī pavēle, bauslis izsaka jaunumu, kas raksturīgs kristietībai, jo ”nav kristietis tas, kurš nemīl to, kurš viņu neieredz” (II Klemensa vēstule 13 utt.), bet ienaidnieku mīlestība ir ”fundamentāls likums” (Tertuliāns, Par pacietību,6). Tādēļ, pēc sv. Akvīnas Toma mācības, piedošana ienaidniekiem ”pieder pie pilnīgas mīlestības (Teoloģijas summa, II-II, q. 25, a. 8). Tādēļ, lai izpildītu šo žēlsirdības darbu, būtiska ir piedošana, kā tas labi parādās ”Tēvs mūsu” lūgumā: ”Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt 6,12; Lk 11,4). Šajā vietā izšķiroša nozīme ir Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramentam, par kuru pāvests Francisks Jubilejas gada sakarā raksta: ”Daudzi cilvēki ir no jauna atraduši ceļu uz Izlīgšanas sakramentu, un starp tiem ir daudzi jaunieši, kuri tādējādi atgriežas pie Kunga, pievēršas dziļai lūgšanu dzīvei un atkal atklāj savas dzīves jēgu. Centrālajā vietā no jauna pārliecinoši nostādīsim Izlīgšanas sakramentu, jo tas mums ļauj patiesi piedzīvot žēlsirdības lielumu. Tas katram penitentam būs patiesa iekšējā miera avots. Nekad nepārstāšu uzsvērt to, lai biktstēvi būtu Tēva žēlsirdības patiesa zīme” (Misericordiae Vultus, 17). Pacietīgi panest netaisnības Gudrības rakstu tradīcija spēcīgi pasvītro, ka kaitinošu brāļu priekšā gudrais atceras, ka ”pacietīgais ir labāks nekā stiprais un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas” (Sak 16,32); ”Ar pacietību var noskaņot valdnieku žēlīgam būt, un mīlīga valoda lauž kaulus” (Sak 25,15); kā arī ”Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums un labāka ir pacietība nekā augstprātība” (Māc 7,8). Pacietības piemērs ir Ījaba pacietība. ”Uca zemē mita kāds vīrs vārdā Ījabs. Šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna” (Īj 1,1). Viņš teica: ”Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Kungs bija devis, Kungs ir ņēmis. Lai ir slavēts Kunga vārds!” (Īj 1,21). Savai sievai viņš teica: ”Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas” (Īj 2,10). Sv. Jēkaba vēstulē būs runa par “Ījaba pacietību” ar skaidrojumu, ka tā ir Kunga žēlsirdības izpausme: ”Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši. Par Ījaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis Kunga galamērķis, jo Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs” (Jēk 5,11). Jēzus pacietības atdarināšana ir apstiprinājums tam, ka, būdams tāls no nesamierināmas nostājas attiecībā pret grēciniekiem (sal. Mt 18,23–25), Viņš bija tolerants, jo ”Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt 5,45). Šī pacietība līdzīgi kā mīlestība ir ”Gara auglis” (Gal 5,22; sal. 1Kor 10;13; Kol 1,11), pārbaudījumos nobriedis (sal. Rom 5,3–5; Jēk 1,2–4), kā arī pastāvību un cerību radošs, cerību, kura nekad nepieviļ (sal. Rom 5,5). Tādēļ Pāvila mīlestības himna pasludina, ka “mīlestība ir pacietīga” un ”pacieš visu” (1Kor 13,1–13;4;7). Šajā kontekstā jāņem vērā, ka ”pacietība ir māksla” (L. Manikardi). Tā pastāv nepiespiestā, apvaldītā un mīlestības pilnā būšanā kopā ar kādu, kurš varbūt ir uzmācīgs, nesimpātisks, garlaicīgs, lēns, nekāds, jo tās ir sekas ienaidnieku mīlestībai (sal. Mt 5,38–48; Lk 6,27–35). Šāda nostāja pamudina uz pārdomām par sevi, kad atklājam, ka arī mēs esam apgrūtinoši un nepanesami paši sev un varbūt arī citiem, bet Dievs Kristū pieņem mūs visus ar pacietību, jo mīl ar beznosacījumu mīlestību un atgādina: ”Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis” (Ef 4,32). Izdevums "Nāc", Nr. 97 |
