Vairāk kā tūkstoš gadu svētceļnieki mēro šo ceļu, lai pieminētu un apcerētu apustuļa Jēkaba dzīvi un upuri. Lai gan tas tradicionāli ir reliģisks svētceļojums, šajā ceļā dodas arī daudz neticīgo visdažādāko motivāciju dēļ. Lai skaitītos sertificēts Camino svētceļnieks, ir jānoiet vismaz 100 km. Simtiem tūkstoši svētceļnieku individuāli vai grupās katru gadu pieveic Camino, pa ceļam apmetoties viesnīcās un hosteļos, pie ģimenēm vai reliģisko kopienu mājās. Vēstulē, kura publicēta 12. jūlijā un veltīta visiem, kuri uzņem svētceļniekus, tiek piedāvātas vadlīnijas, kurām sekot, uzņemot un rūpējoties garajā ceļā devušos garīgajām vajadzībām. Bīskapi vērsa uzmanību uz to, ka viesmīlība ir tradīcija, kas tikusi praktizēta visos laikos un civilizācijās. Tā ir tā pati labvēlība, ko izrādīja Abrahams svešiniekiem, kas bija atnākuši pie viņa durvīm Mambrē, un ir “žēlsirdība, ko samārietis izrādīja ievainotajam vīrietim, parūpējoties par naktsmājām un atstājot viņam naudu priekš izārstēšanās un atlabšanai,” viņi raksta. Spāņu valodā publicētajā 20 lappušu garajā vēstulē Spānijas un Francijas bīskapi norādīja uz faktu, ka viesmīlībai “visā Camino de Santiago garumā ir senas tradīcijas”. “Kristiešu klātbūtne Camino ir būtiska, lai saglabātu lielā svētceļojuma uz Santjago de Kompostelu reliģisko tradīciju un lai būtu aktīvi ticības uz Kristu liecinieki,” viņi teica, pieprasot, lai vietās, kur svētceļnieki apmetas, būtu ticības “redzamas zīmes”, taču “bez pārspīlēšanas”. Bīskapi aicina, lai par neatņemamu īpašās “kristiešu” viesmīlības paušanas daļu kalpotu pie mājas vai iestādes ieejas izvietotais krucifikss, un lai pa vienam krucifiksam būtu arī katrā mājas telpā. Viņi lūdza, lai mājvietā būtu arī sv. Jēkaba attēls kopā ar brošūrām par viņa dzīvi, kā arī lai kaut kur ēkā būtu arī Jaunavas Marijas attēls. Mājas saimnieki ir aicināti nodrošināties ar Bībelēm dažādās valodās un pāvestu jaunākajiem dokumentiem. Ja netālu no vietas, kur svētceļnieks ir apmeties, atrodas baznīca, naktsmītnes saimnieki tiek mudināti ar vietējās draudzes locekļu palīdzību vienoties ar priesteri par laikiem, kad baznīca ir atvērta, lai viesiem būtu iespēja “kontemplēt un meditēt” par svētceļojumā gūto pieredzi. Šīm draudzēm bīskapi izteica pamudinājumu piedāvāt svētceļniekiem dalību vesperēs, svētajā Misē un saņemt īpašās svētības, pirms tie turpina savu svētceļojumu. Bīskapi lūdza kristiešus informēt arī citus naktsmītņu saimniekus, nekristiešus, par laikiem, kad baznīca ir atvērta un kad tur notiek sv. Mises, lai viņu naktsmītnēs paliekošajiem svētceļniekiem būtu iespēja apmeklēt baznīcu. Tā kā daudzi svētceļnieki izvēlas apmesties reliģisko kopienu mājās un klosteros, bīskapi lūdza, lai tajos viesi tiek aicināti ievērot kopienas noteikumus, reglamentu, ievērot klusumu un, ja iespējams, lūgties kopā ar kopienas locekļiem. Atkarībā no katras kopienas regulas, tās locekļi varētu ēdienreizēs ēst kopā ar svētceļniekiem un, ja rodas iespēja, runāt ar svētceļniekiem, viņus uzklausīt un izskaidrot savu aicinājumu. Savukārt tiem, kuri individuāli savās mājās nolēmuši uzņemt svētceļniekus, bīskapi norāda, cik svarīgi ir labi orientēties un būt informētiem ticības jautājumos, sakot, ka ar to, ka esi kristīts un praktizējošs katolis vien nepietiek. Bīskapi uzsvēra, cik nozīmīgi ir svētceļnieku uzklausīt, neuzdodot asus, kaitinošus vai nopratinošus jautājumus, sakot, ka “kristieša viesmīlība nebūt nenozīmē būt žurnālistam vai psihologam”. Kristiešu namatēvam, viņi teica, “jāsniedz savas ticības liecība vismaz divos veidos. Pirmām kārtām, ar piemēru.” Šim piemēram nav saistības ar saukšanos par “kristiešu” hoteli vai hosteli, bet gan jāizpaužas attieksmē - uzņemot svētceļniekus, tai “jābūt atvērtai, brālīgai un priekpilnai attiecībā uz visiem, vienalga, kurš ierodas, bez izšķirības, pat ja svētceļnieks ir sliktā omā vai viņam ir slikts raksturs, vai slikti ož vai pat ir agresīvs.” “Ikvienā svētceļniekā, kurš ierodas, namatēvs redzēs Kristu, redzēs Radītāja veikumu, un uzņems viņu savās mājās,” sacīja bīskapi, skubinot viesu uzņēmējus saņemt svētceļniekus “ar prieku, jo ticībai nav jābūt skumjai, īgnai vai depresīvai.” Bīskapi uzsvēra arī to, cik svarīgi ir nodot vēstījumu par svētceļojuma nozīmi kā par ceļojumu pretim cerībai, kurā katrs solis ved svētceļnieku tuvāk tā mērķim. “Katrs namatēvs ir šīs cerības, Dieva mīlestības, grēku piedošanas, atpirktās cilvēces liecinieks,“ bīskapi sacīja, piebilstot, ka “viņu dzīvessveids, viesu uzņemšanas maniere un no viņiem starojošais dziļais prieks ir viņu ticības liecība.” Bīskapi vēstuli noslēdza, atzīmējot, ka saskaņā ar pāvesta Franciska teikto, būt svētceļniekam vispirms nozīmē “atrasties kustībā, iziet no sevis, iziet no klusuma un miera, kas kļūst par komfortu, kas paralizē un gaida – bezdarbīgs, vienmuļš, formāls, – un virzīties uz priekšu bez nosacījumiem, reālistiski uztvert eksistences notikumus.” “Pāvests Francisks uzskata svētceļojuma pieredzi par cilvēka un kristieša dzīvei svarīgu simbolu,” viņi rakstīja vēstules nobeigumā un visus, kuri izrāda viesmīlību, uzticēja Jaunavas Marijas aizsardzībai. Catholicnewsagency.com
Tulk.: D.B. | 
