1. Kā es lasu Bībeli? Kā benediktietis vēlos pastāstīt par veidu, kā mēs lasām Sv. Rakstus. Tā sauktā garīgā lasīšana ir ievērojama manas klostera dzīves daļa. To apzīmē arī ar vārdiem lectio divina – dievišķā lasīšana. Vienmēr tiek lasīti tikai nedaudzi Bībeles panti. Vēl pastāv lectio continua – Bībeles grāmatu izlasīšana no sākuma līdz beigām. Dievišķā lasīšana notiek četros soļos. Lectio nozīmē pašu Bībeles teksta lasīšanu. Mans padoms: izvēlēto Bībeles vietu lasiet lēnām un skaļi, teikumu pēc teikuma, līdz kamēr kāda vieta jūs īpaši uzrunā. Varbūt tas ir tikai viens vārds, varbūt arī – viss teikums. Tad tiek sperts nākamais Bībeles lasīšanas solis. Meditatio nozīmē pārdomas par izlasītā jēgu un nozīmi. Tā kā šī pieeja ir līdzīga atgremošanai, tad, pēc mūku tradīcijas, to latīniski apzīmē arī kā ruminatio. Mans padoms: vārdu vai teikumu no Bībeles atkārtojiet arvien no jauna. Iedomājieties, ka jūs paņemat vārdu mutē un garšojat, līdz atklājas tā aromāts. Atsevišķi vārdi līdz ar to iegūst neizsmeļamu vērtību. Izbaudiet Vārdu! Izmēģiniet dažādus uzsvarus. Izsakiet skaļi un klusi, līdz atrodat izteiksmi, kas atbilst jums šajā brīdī. Varbūt arī pārformulējiet teikumu. Klusuma brīdī sekojiet iekšējai kustībai sevī. Lasiet tālāk līdz brīdim, kad jūs uzrunā cita vieta. Tagad speriet nākamo Bībeles lasīšanas soli. Oratio jeb lūgšana pavisam dabiski izriet no klosteriskās Rakstu lasīšanas. Mans padoms: Ja jums ir sajūta, ka esat Bībeles Vārda iekšēji piepildīts un sātināts un ka neko vairs nespējat uzņemt, tad jūs varat nest Dieva priekšā lūgšanā savu nodomu, kas saistīts ar lasīto Rakstu vietu. Rakstu garīgā apcere pāriet personiskajā lūgšanā, turklāt šī pāreja no lasīšanas uz lūgšanu dažreiz var būt plūstoša. Vienkārši Vārda piepildītam būt Dieva klātbūtnē arī jau ir lūgšanas veids. Contemplatio visbeidzot apzīmē visdziļākās sapratnes brīdi, Bībeles Vārda iekšēju skatīšanu. Mans padoms: uzmanīgi sekojiet Vārdam un meklējiet Dieva klātbūtni, kas runā no šiem Vārdiem un ko esat piedzīvojis lūgšanā. Sasaistiet to ar jūsu dzīvi. Varbūt jūs piedzīvosiet atziņu, ieraugot tur esošo, varbūt apslēpto jēgu, un pieredzēsiet garīgu skatījumu. Caur to jūsu dzīve var iegriezties jaunā gultnē. 2. Cik bieži būtu jālasa Bībele? Kā mūks Bībeli lasu katru dienu. Tas var notikt arī netieši un dažādos veidos: es lasu Bībeli, piemēram, internetā kā mobilo aplikāciju telefonā, grāmatas veidā, iešifrētu mākslas darbos vai dievkalpojuma dziesmu tekstos. Manuprāt, svarīgi, lai tas notiktu katru dienu un lai es vienmēr no jauna atveros Dieva Vārdam. Ja iekšēji esmu tukšs un atvērts, man ir vieglāk ieraudzīt, kur Bībele ar saviem vārdiem un stāstiem var mani pārsteigt. Man reiz bija kāds pārdzīvojums, kas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Es sēdēju autobusā un braucu garām plakātam ar vārdiem no Bībeles: “Paliec ar mums, jo tuvojas vakars, diena jau beidzas!” Šis teikums kaut ko manī aizskāra. Tas ir no Lūkasa evaņģēlija un stāsta par Emausas mācekļu tikšanos ar Jēzu. Līdz pat šim brīdim, starp citu, tā ir mana mīļākā Bībeles vieta, jo šis teikums man toreiz tik eksistenciāli pieskārās. Varbūt arī tāpēc, ka tas notika pilnīgi neapzināti un negaidīti. Šādi tukši brīži ikdienā, kuri tiek piepildīti ar Vārdiem no Bībeles, man ir kā dāvana. Skaisti, ja jūs arī zināt šādus brīžus un ja Vārds no Bībeles jūs vairs nelaiž vaļā. Protams, tas vienmēr ir saistīts ar pieredzi, dzīvesstāstu un tābrīža izjūtām, ko Bībeles teksts ar mani dara vai manī izraisa. Varbūt vārdi katru reizi skan mazliet citādi, dažreiz Vārda skaņa, garša paliek dienām un nedēļām ilgi, līdz kamēr mani uzrunā atkal jauns Vārds. Izklausās kā nejaušība, bet es varu šai nejaušībai arī palīdzēt un vienkārši paņemt rokā Bībeli un pavisam apzināti to lasīt. Tā, kā mēs, mūki, to ikdienā darām liturģijā un garīgās lasīšanas laikā. 3. Kad vislabāk lasīt Bībeli? Man tie ir rīti. Es mēdzu teikt: šajā laikā diena vēl nav noskūpstīta, tātad svaiga. Bet tieši tā arī ir problēma, jo mēs, cilvēki, šo kluso rīta laiku labprāt vēlamies piepildīt, uzšķiram laikrakstu vai pievēršamies darbiem. Varbūt kādreiz atmaksājas šo tukšumu pieļaut un neizvairīties no tā. Kas vēlas, var šajā laikā atšķirt Bībeli jebkurā vietā. Tas ir ļoti aizraujoši, kur un kādam stāstam es tad uzduršos. Man ir tāda pieredze, ka tam vienmēr ir kāds sakars ar manu dzīvi. Man tas jau ir kā rituāls – katru dienu no jauna ļaut sevi uzrunāt Bībeles Vārdam. Labākajā gadījumā tas iet tieši uz sirdi. Vakars, starp citu, arī var būt labs laiks, lai mierā veltītos Bībelei, tādā veidā ļaujot dienai labi izskanēt. 4. Kādas Bībeles grāmatas man jālasa? Es labprāt lasu Bībeles stāstus, kuriem ir sakars ar manu dzīvi. Manu mīļāko piemēru par Emausas mācekļiem jūs jau zināt. Otrā Rakstu vieta ir par manu vārda aizbildni, neticīgo Tomu. Kādā vietā viņš saka: “Mans Kungs un mans Dievs.” Mani īpaši uzrunā vārdi no Bībeles, kuros cilvēki apliecina ticību Jēzum. Cits piemērs ir Marija Magdalēna, kas Lieldienu rītā satiek Jēzu un saka Viņam: “Rabbuni”, mans Kungs un mans Mācītāj. Jēzus atbild viņai tikai ar viņas vārdu “Marija”. Tas man ir ticības kodols, kā mēs varam atzīt Dievu, pavisam personīgas, gandrīz intīmas attiecības. Labprāt savā dienišķajā lasīšanā nododos arī Vecās Derības mazāk zināmo grāmatu lasīšanai, piemēram, Mācību teicēja grāmata (Latvijas Bībeles biedrības izd. – Sālamans Mācītājs). Tā ir grāmata, kas vislabāk atbilst mūsu šodienas ļoti sekularizētajam dzīvesveidam. Jaunajā Derībā man ļoti svarīgi šķiet evaņģēlista Lūkasa stāsti, jo tie vislabāk apraksta cilvēku kopību Dieva klātbūtnē. Kā benediktietis es vēlos pieminēt arī psalmus, ne tikai tādēļ, ka tie ir tik emocionāli, bet arī tāpēc, kā tie ik dienas tiek recitēti stundu lūgšanās. Tas ir pārsteidzoši, cik cilvēcīgi tuvi ir psalmi manai dzīvei. Šeit aprakstītas vispārcilvēciskas emocijas, kas daudz ko stāsta par Dieva darbiem. 5. Kā sasaistīt Bībeli ar manu dzīvi? Esmu pārliecināts, ka tas ir neiespējami – lasīt Bībeli un ar to nemainīt savu izturēšanos ikdienā. Paņemsim Emausas mācekļu piemēru. Pēc satikšanās ar Augšāmcēlušos viņiem veidojas dziļa vienotība vienam ar otru. Sākumā viņi ir bēdīgi un izmisuši, taču Jēzus klātbūtnē iegūst jaunu cerību. Šī kopības pieredze arī man piedāvā jaunu ētisku izturēšanās veidu, jo Bībelei ir universāls spēks. Es nevaru citādi kā visiem pārējiem cilvēkiem izrādīt šo solidaritāti un sniegt viņiem tālāk uzticēšanos Dievam. Man tuva ir arī Tobita grāmata, jo šeit ir runa par cilvēciskām attiecībām. Tur ir izteikts, kā vajadzētu ļaut sevi vadīt vai kā jāvada citi. Mūsu ordeņa dibinātājam Benediktam no Nursijas darbs ir lūgšanas veids un lūgšana ir darba piepildījums. Jebkuras mūku Bībeles lasīšanas mērķis ir lūgšana, lai “Dievs visā tiek pagodināts”. Teksts kļūst par dzīvo Vārdu, kas pieprasa no manis tuvākā un Dieva mīlestību. Dieva klātbūtne kļūst redzama lūdzēja rīcībā, un lasīšana automātiski kļūst par lūgšanu. Ja tas izdodas, tad Bībeles lasīšana ir ieguvums. Katholisch.de
Tulk.: S.Veita
Foto: No Tomasa Kvartīra Facebook lapas | 
