Jaunieti, ko tu meklē? Pēc kā ilgojas tava sirds? – jautāja Svētais tēvs, uzrunājot jauniešus. Viņš atzina, ka katrs jaunietis savas sirds dziļumos ilgojas pēc piepildītas dzīves un laimes, un atgādināja, ka Dievs grib, lai mēs sekojam Viņam ar priecīgu un līksmu sirdi. Francisks aicināja neklausīt tos, kuri savā garā jau ir “novecojuši” un mēģina jauniešos apslāpēt eiforiju un entuziasmu. Lai parādītu to, cik ļoti sava aicinājuma atsaukšana atmiņā palīdz dzīvināt cerību, pāvests pievērsās evaņģēlista Jāņa aprakstam par pirmo mācekļu paaicināšanu (sal. Jņ 1, 37-39). Mācekļu atmiņā tik dziļi iespiedās pirmā satikšanās ar Jēzu, ka līdz pat savas dzīves beigām viņi atcerēsies šīs tikšanās laiku: “Bija apmēram desmitā stunda” (Jņ 1, 39). Tas notika pie Jordānas, kur Jānis Kristītājs kristīja ļaudis. Kad viņš pasaka “Lūk, Dieva Jērs”, viņa mācekļi dodas pakaļ Jēzum. Savukārt Jēzus, pagriezies un redzēdams viņus sekojam, uzdod izšķirošu jautājumu: “Ko jūs meklējat?”. Šajā sakarā Francisks norādīja, ka evaņģēliji stāda priekšā Jēzu kā izcilu cilvēka sirds pazinēju. Jēzus tai brīdī satika divus meklējošus jauniešus, kurus tirdīja veselīgs nemiers. Kas gan būtu jaunība, ja cilvēks neuzdotu jautājumu par dzīves jēgu? Jaunieši, kuri neko nemeklē, nav jaunieši. Viņi ir jau priekšlaicīgi novecojuši – sacīja Svētais tēvs. Pāvests paskaidroja, ka Jāņa un Andreja aicinājuma pamatā ir satikšanās ar Jēzu. Viņiem tas ir draudzības ar Jēzu sākums. Tas ir tik liels pārdzīvojums, ka tas iezīmē visu viņu dzīvi. Viņi paliek kopā ar Jēzu un kļūst par misionāriem. Kā varam atpazīt savu aicinājumu? – turpinājumā jautāja Francisks. To var atpazīt dažādi, bet šī Evaņģēlija lappuse mums atklāj, ka pirmais rādītājs ir prieks par piedzīvoto satikšanos ar Jēzu. Katra īsta aicinājuma – aicinājuma uz laulību, klosterdzīvi, priesterību pamatā ir tikšanās ar Jēzu, kurš mūs piepilda ar prieku un dod jaunu cerību. Un Viņš ved mūs, tai skaitā, cauri pārbaudījumiem un grūtībām, uz aizvien pilnīgāku satikšanos un ļauj iemantot prieka pilnību. Pāvests paskaidroja, ka Kungs nevēlas, lai mēs Viņam negribīgi sekojam. Viņš vēlas, lai, sekojot Viņam, mūsu sirdīs valda līksmība un prieks. Vai manā sirdī valda līksme? – aicināja Svētais tēvs klātesošos vispārējās audiences dalībniekus uzdot sev šo jautājumu. Jēzus grib, lai Viņa sekotāji apzinātos, ka būšana kopā ar Viņu ir nebeidzamas laimes avots. Noskumis māceklis nav spējīgs evaņģelizēt pasauli. Nepietiek tikai runāt, bet ir svarīgi, lai mūsu acīs atmirdzētu patiess prieks. Mēs sastopam daudz tādu kristiešu, kuru acīs atmirdz ticības prieks. Tas ir iespējams tad, ja ticīgais ir nepārtraukti iemīlējies Jēzū. Bez šaubām, mēs saskaramies ar dažādiem dzīves pārbaudījumiem. Mēs piedzīvojam brīžus, kad esam spiesti iet uz priekšu neskatoties uz aukstumu, dažādiem pretvējiem un sarūgtinājumiem. Tomēr mēs, kristieši, zinām ceļu, kas ved pie šīs svētās uguns, kas reiz iedegās un deg uz mūžiem. Katehēzes noslēgumā Francisks mudināja neklausīt tos, kuri ir vīlušies un nelaimīgi; tos, kuri ir ciniski noskaņoti un mēģina iegalvot, ka nav vērts cerēt; tos, kuri mēģina atņemt vēl tikko mostošos entuziasmu, sakot, ka nav taču vērts upurēt visu savu dzīvi; tos, kuri ir garīgi novecojuši un cenšas apslāpēt jauniešu eiforiju. Tā vietā labāk griezties pie sirmgalvjiem, kuru acīs joprojām mirdz cerības liesma. Svētais tēvs aicināja jauniešus izkopt veselīgas “utopiskās” domas, ideālus, jo Dievs grib, lai mēs, stāvot “ar abām kājām” uz zemes, protam arī sapņot un sapņojam kā Viņš sapņo un sapņojam līdz ar Viņu. Sapņot par citādāku pasauli. Ja, gadījumā, sapnis gaist, tad pie tā ir jāatgriežas, ar cerību atgriežoties pie sākumiem. Kristīgās dzīves dinamisms slēpjas tanī, ka mēs paturam prātā Jēzu – uzsvēra Svētais tēvs, atgādinot apustuļa Pāvila vārdus: Atminies Kungu Jēzu Kristu (sal. 2 Tim 2, 8). Atminēties Jēzu, atsaukt atmiņā to mīlestības uguni, kas reiz iedegās un pateicoties kurai tikām cēlu ideālu un cerības piepildīti. “Nesīsim Kristus mīlestības liesmu cilvēcei, kurai ir tik ļoti vajadzīga patiesa laime un miers”, mudināja pāvests. Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks atgādināja, ka 1. septembrī tiks atzīmēta Vispasaules lūgšanu diena par radītā aizsardzību. Šajā sakarā viņš kopā ar Konstantinopoles ekumenisko patriarhu ir sagatavojis speciālu vēstījumu, kurā aicina visus cilvēkus atbildīgi izturēties pret visu radību un atbildīgās personas mudina saklausīt zemes un nabagu saucienus. Radiovaticana.va | 
