Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kā katoļu jaunietim saglabāt savu ticību universitātē?
07.10.2017 pl. 11:25

Donna Kūpere

Rudens iezīmējas ar svarīgu pārmaiņu laiku dabā. Līdzīgi ievērojamu pārmaiņu periods iesākas daudzu jauno cilvēku dzīvēs, kad viņi uzsāk savas gaitas universitātē. Tas ir aizraujošs laiks, taču dažreiz arī izaicinājumiem pilns laiks. Daudzas bērnībā par tuvām un dārgām uzskatītas lietas tiks apšaubītas. Tas īpaši attiecas uz katoļticīgajiem studentiem, kuriem būs jāpieņem izšķiroši lēmumi par neatkāpšanos no ticības un to, kā izvēlēties to praktizēt.

Tas var šķist kā nepārvarama problēma, taču patiesībā tā ir aizraujoša iespēja ikvienam individuāli pieaugt katoļticības briedumā, aizstāvot un izbaudot savu ticību visā pilnībā.

Vairāk kā trīspadsmit gadus dzīvojot un strādājot universitātes sabiedrībā, esmu redzējusi daudzus katoļu studentus sazaļojam un uzplaukstam šajā vidē. Vēlos padalīties ar dažām domām, kas man noderēja, kad sāku mācīties unversitātē, un kuras arī citiem var palīdzēt saglabāt neskartu savu ticību visu universitātē pavadīto laiku.

„Cilvēks nav vientuļa sala.“ (Džons Donns, Meditācija XVII)

Būdams atsevišķs students, universitātē tu tomēr būsi liela studentu ķermeņa daļa, un dažreiz tas var likties biedējoši. Bet ir neskaitāmas iespējas un resursi tavas labsajūtas nodrošināšanai, un, kad nepieciešams, tev tie jāizmanto. Vārdu sakot, neaizmirsti, ka piederi lielākajai ģimenei pasaulē – Katoļu Baznīcai – un, lai kur tu atrastos, līdzās būs arī citi katoļi tieši tādos pašos apstākļos, kā tu.

Tikai iesaisties. Lai kas, kas, tavuprāt, ir mazākais, ko vari dot vietējai draudzei vai kapelāna darbam, it nemaz nav maz. Pirmkursnieks, kurš piekalpo Svētajā Misē vai lasa lasījumu semestra sākumā, citus var piepildīt ar lielu cerību par tālāko. Lai kāds ir tavs talants – lieto to. Tu nekad nevari paredzēt vai zināt, kādas izmaiņas tas var radīt kāda dzīvē, un tā var būt lieliska pieredze, kas noderēs jebkuram aicinājumam, uz kuru tiksi aicināts.

“Euharistija ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne“ (Lumen Gentium,11)

Sakramenti nodrošina barību dvēselei. Iespējams, tu to agrāk jau daudzreiz esi dzirdējis, taču, kad tu pats ar to saskaries, turpinot darboties kā neatkarīgs katoļticīgais, tas var iegūt jaunu nozīmi.

Euharistijā tu tiec pabarots ar Kristus Miesu un Asinīm. Tas pārvērš ne tikai tavu dzīvi, bet caur tevi – tavu apkārtējo dzīves.

Grēksūdzes sakramentā mūsu grēki ir patiešām piedoti, un mēs saņemam spēku stāties pretī tiem savas dzīves aspektiem, kurus nepieciešams sakārtot.

Citi Sakramenti var ne tik spēcīgi izpausties universitātes dzīvē, bet mēs nekad nedrīkstam aizmirst žēlastību un cieņu, kas mums dota Kristībā un Iestiprināšanā, ne arī to, ko  varam būt aicināti saņemt nākotnē. Sakramenti dāvā mums dzīvi, un, ja mums šīs dzīves nav, kā gan varam cerēt nodot to tālāk saviem vienaudžiem?

 "Būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, [kas vaicā par cerības pamatu jūsos]” (1 Pēt 3, 15)

Dziļas un jēgpilnas diskusijas agrās stundās ir naktsdzīves un mājas ballīšu dienišķā maize. Cilvēki būs reizē samulsuši un ieintriģēti par tavu ticību. Šie ir tieši tie scenāriji, par kuriem runā sv.Pēteris, mācot sagatavot sevi tam, - ar maigu un taktisku sarunas uzsākšanu nekad netiks aizšauts greizi.

Kaut arī universitātes izglītība šajā laikā, protams, būs tavas uzamanības centrā, tomēr izaugsmei par domājošu, saprotošu un zinošu katoli jābūt tavu prioritāšu augšgalā. Ja tā nav, tie, kuri uzdevuši tev jautājumus, var tomēr palikt pie sava, atstājot tevi apmulsušu un nesapratnē pašam par savas ticības patiesībām. Gadījuma sarunas, kas notiek universitātes teritorijā var šķist nesvarīgas, bet tā var izrādīties tieši tā vieta, kur vari pilnībā izmainīt savu draugu dzīves. Pat ja tas nozīmē stundu pie kafijas uzklausīt kādu, kuram tas nepieciešams,– visam ir kāda nozīme.

"Svētīt kāda darbu nav tikai brīnišķīgs sapnis, bet gan katra kristieša misija – tava un mana." (sv. Hosemarija Eskriva, "Vaga")

Bez šaubām, tava pārcelšanās uz universitāti primāri ir saistīta ar izglītības iegūšanu. Dažreiz šo faktu var aizmirst un pazaudēt ballītēs un izpriecās. Studēšana tagad ir tava profesija. Mūsu ticība paredz, ka šī profesionālā atbildība dod mums arī iespēju attīstīties garīgi. Kaut arī elementārdaļiņu fizikas mācīšanās divos naktī var šķist miljons jūdžu attālumā no sv. Jāzepa darbnīcas, taču tas tā nav. Jēzus gadiem smagi strādāja, un Viņš vēlas, lai tu gūtu iespējami lielāku pieredzi, rīkojoties tieši tāpat. Iestarpiniet savā darbā lūgšanu, upurējiet to par kaut ko vai kādu, kurš tev daudz nozīmē – tas palīdzēs, tā tagad ir tava svētuma daļa.

"Godini savu tēvu un māti." (Izc 20, 12)

Nekad neaizmirsti savas saknes. Tā bieži tiek uzskatīta par klišeju, tomēr klišejas bieži tiek atkārtotas, jo tās pašos pamatos ir patiesas. Tā vai citādi, pateicoties savai ģimenei, tu esi tur, kur esi, un viņi ir lepni par tevi un mīl tevi. Neaizmirsti piezvanīt viņiem, jo šis telefona zvans viņiem var kļūt par visas nedēļas svarīgāko notikumu. Neaizmirsti pateikties viņiem. Un lai ko tu darītu, neaizmirsti mīlēt viņus un lūgties par viņiem. Viņi ne vienmēr var apjaust, kam ej cauri vai tevis piedzīvoto neseno “dedlaina” [darba nodošanas pēdējā termiņa] krīzi, taču viņi vēlas palīdzēt, un iesaistīšanās tajā var sniegt viņiem milzīgu prieka daudzumu.

Atceries, ka viņi uztraucas par tevi, un dot ziņu, ka esi sveiks un vesels pēc ārpus mājas pavadītas nakts, var būt lielākais žēlsirdības darbs, ko esi paveicis pēdējā laikā.

Tā lūk. Trīspadsmit universitātes pieredzes gadi koncentrēti dažās rindkopās. Ja vien es kaut dažus no tiem būtu zinājusi, kad sāku sudijas.

Catholicherald.co.uk
Tulk.: D.Bergmane
Foto:Flickr.com/jirka_matousek