Varētu pieļaut, ka tas notika caur vecā un slimīgā Rīgas arhibīskapa Lindes nolaidību, jo viņa laikā arī Ordenis pret jaunās ticības izplatīšanu izturējās pasīvi un palika novērotāja lomā. Nonākot arhibīskapa krēslā enerģiskajam Jānim Blankenfeldam (1524 – 1526), arī Ordenis nostājās viņa pusē un uzstājās pret dumpiniekiem. Tāpēc tie uz kādu laiku apklusa. Bet pēc Blankenfelda nāves cīņa atjaunojās, jo Ordenis, kaut arī savās zemēs vēl nepielaida nekādus ticības jauninājumus, tomēr politisko iemeslu dēļ apvienojās ar Rīgas pilsētu un nostājās pret arhibīskapu. Patiesībā nesaskaņas starp Ordeni un arhibīskapu jau pastāvēja un auga cauri gadu simtiem. Lai atceramies notikumu pirms veseliem simt gadiem, kad pēc Rīgas provinces koncila 1428. gadā Grobiņas fogts Gosvins Ordeņa uzdevumā uzbruka un Līves ezerā noslīcināja arhibīskapa delegāciju, kas devās uz Romu, lai pāvestam ziņotu par visām pārestībām, kādas Ordenis nodarījis Baznīcai. Šis incidents pamudināja arhibīskapu Henningu izmantot ar pāvesta Mārtiņa V bullu viņam dotās tiesības un atbrīvoja Rīgas pilsētu no zvēresta Ordenim. Ar šo bullu pāvests izsludināja arhibīskapu par Rīgas garīgo un laicīgo valdnieku un atbrīvoja arhibīskapu un viņa kapitulu no Ordeņa tērpa valkāšanas, atļaujot tam lietot augustīniešu (mūku) habitu. Pēc tiesas Valkā sekoja izlīgums 1431. gadā, saskaņā ar kuru pēc arhibīskapa Henninga nāves viņa pēcnācējiem un kapitulam atkal vajadzēja piederēt pie Ordeņa brāļiem un valkāt Ordeņa tērpu. 1435. gadā Valkas landtāgā Ordeņa mestrs Henrihs fon Bockenvords gan atteicās no šīs prasības, toties Rīgas domkapitulam vajadzēja atteikties Ordenim par labu no saviem īpašumiem Sēlijā un Zemgalē. Starp citu, te arī tika pret zināmu samaksu atdotas Kurzemes jeb Piltenes bīskapam plašas Dundagas un Tārgales zemes. Pēc Ordeņa mestra Johanna Vinkes nāves 1450. gadā par mestru ievēlēja Johannu fon Mengedi, kura laikā atkal izcēlās habita strīds, un to nokārtoja tā sauktā “bulla habitus” 1452. gadā. Atkal izcēlās strīds starp arhibīskapu Silvestru (Stodewescher) un Ordeņa mestru. Katrs centās savervēt sev vairāk piekritēju (“Silvesters Gnade” 1457). Ordeņa mestri mainījās cits pēc cita, bet strīdi nerimās. Mestra Berenta fon Borha laikā sirmais arhibīskaps nokļuva kā gūsteknis cietumā un pēc tam mira (1479. gada 12. jūlijā). Ordeņa mestrs padzina kapitulu, Ordeņa prāvestu-dekānu apcietināja un dažus Ordeņa priesterus piespieda par arhibīskapu ievēlēt savu radinieku – Simonu Bohru, Rēveles bīskapu. Pāvests par arhibīskapu iecēla Trojas bīskapu Stefanu Grūbi. Vēlāk Rīga sacēlās pret arhibīskapu Miķeli Hildebrandu; sākās cīņa ar Ordeni un vēlāk, Ordeņa mestra Valtera Pletenberga laikā, karš ar krieviem. Sakarā ar arhibīskapa Viļuma ieslodzīšanu Smiltenes cietumā, kur viņš palika veselu gadu, Ordeņa rīcībā iejaucās poļu karalis Sigismunds Augusts II. Karā ar krieviem Ordenis un arhibīskaps aicināja palīgā poļus, ar kuru palīdzību krievus no Livonijas padzina. Tad pēdējais Ordeņa mestrs Ketlers 1561. gadā padevās Polijai, saņemdams no tās lēņa atkarībā Kurzemi un Zemgali. Ketlers, lauzis savu solījumu un pārmainījis arī ticību, palika par Kurzemes hercogu kā pasaulīgs valdnieks un luterānisma izplatītājs un aizstāvis. Saprotams, ka tādos apstākļos Livonijā, tātad arī Kurzemē, viegli varēja izplatīties jaunā mācība, kas nāca no Vācijas, sevišķi pēc tam, kad Augsburgas pamieru (1555. g.) parakstīja arī Ordeņa mestra pilnvarotais, ar ko jaunajai ticībai tika atzītas eksistences tiesības visā Baltijā. Visi ar arhibīskapu un pastāvošo iekārtu neapmierinātie pieslējās protestantismam. To pašu darīja arī Ordeņa locekļi, cenzdamies katrs iegūt sev no Baznīcu īpašumiem. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka jau 1556. gadā visa Kurzeme ir bijusi izsludināta par protestantisku. Saprotams, ka pašas tautas piekrišanu neviens neprasīja un nerēķinājās ar tās antipātijām. Te vislielāko ražu ievāca slavenais princips – “Cuius regio, illius et religio” (“Kas valda, tas arī nosaka reliģiju”), jo tauta piederēja pie zemes, bet zeme – kungiem, tāpēc arī pārējie rīkojās ar tautu kā ar savu mantu. Pietika, ka muižnieki ar varu padzina katoļu garīdzniekus no savu novadu baznīcām un ielika luteriskos sprediķotājus, un ar to jau draudzes tika uzskatītas par luteriskām. Ar tautas pārluterizēšanu izdarīja tāpat kā ar to krievu jaunekli, kura izteiciens kļuva par sakāmvārdu: “Ženiļi meņa bez meņa” (“Izprecināja mani bez manis”). Tāpēc nav jābrīnās par to, ka Klejntiens raksta: “Pēc Livonijas sadalīšanas 1561. gadā katoļiem Kurzemē piederēja 4 baznīcas, 9 kapelas un 3 skolas, bet arī tās hercogs Gothards Ketlers pēc kāda laika nodeva luterāņu rīcībā, un līdz pat hercoga nāvei 1587. gadā katoļiem nācās apmeklēt luterāņu dievnamus.” Apstākļi mainījās, kad pirmā Kurzemes hercoga meita Anna aiz politiskiem motīviem 1586. gadā apprecējās ar Lietuvas lielmaršalu Albrehtu Radzivillu, kurš no kalvinista bija pārvērties dedzīgā katolī. Arī hercogiene Anna pieņēma katoļu ticību un, lai nostiprinātu Kurzemē katolicismu, uz šejieni kā misionārus aicināja jezuītus. Materiāls sagatavots,
izmantojot Julijana kardināla Vaivoda grāmatu “Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā”
Laikraksts "Nāc", Nr.99 Foto: Dievmātes un Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga skulptūras pie Rīgas pils galvenās ieejas 2012.gada 14.jūnijā | 
