Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Tiekoties ar Bangladešas jauniešiem, pāvests runā par Dieva gudrību
03.12.2017 pl. 14:54
“Jauniešos ir kaut kas unikāls – jūs vienmēr esat entuziasma pilni. Vienmēr! Un tas ir skaisti,” teica pāvests, 2. decembrī uzrunājot jauniešu tikšanās dalībniekus Dakā, Notrdamas kolēģijā. Francisks atzina, ka viņš jūtas atjaunināts ikreiz, kad jauniešus satiek.

Jauniešu entuziasms saistās ar piedzīvojumu garu. Svētais tēvs atzīmēja, ka viens no bengāļu dzejniekiem Kazi Nazruls Islams to lieliski ir izteicis, nosaucot savas zemes jaunos cilvēkus par “bezbailīgajiem”, kas ir raduši “izraut gaismu no tumsības dziļumiem”. Pāvests sacīja, ka jaunieši vienmēr ir gatavi projicēt sevi nākotnē, viņi ir gatavi riskēt. Šādā garā Francisks tos aicināja iet uz priekšu gan labos, gan ļaunos apstākļos. “Iet uz priekšu, jo īpaši brīžos, kuros  jūtaties  problēmu un skumju mākti, un kad raugoties apkārt, šķiet, ka Dievs pie apvāršņa neparādās,” iedrošināja Bangladešas zemes viesis.

Ejot uz priekšu, pāvests rosināja jauniešus pārliecināties, vai viņi ir izvēlējušies pareizo ceļu. Tas nozīmē prast pa dzīvi ceļot, nevis klaiņot bez mērķa. “Cilvēka dzīve nav bez virziena, tai ir mērķis,” norādīja Francisks. Tas ir Dieva iedotais mērķis! Viņš mūs vada, palīdzēdams orientēties ar savu žēlastību. Tas ir tā, it kā Viņš mūsos būtu ielicis programmatūru, kas palīdz atšķirt Viņa dievišķo programmu un brīvi Viņam atbildēt. “Rūpējieties, lai jūsu programma vienmēr būtu atjaunota, klausoties Kungu un pieņemot aicinājumu pildīt Viņa gribu!” pamudināja pāvests Bangladešas jauniešus. Viņš piebilda, ka ir skumīgi tad, kad šī programmatūra nav atjaunota, bet vēl sliktāk ir tad, kad tā nedarbojas un nekam vairs neder.

Tiekoties ar jauniešiem Dakā, pāvests uzklausīja vairākas viņu liecības. Vairākkārt tajās izskanēja vārdi “gudrība” un “cerība”. Francisks teica, ka tad, kad pa dzīvi vairs neceļojam, bet sākam klaiņot, visa gudrība tiek pazaudēta. Gudrība ir vienīgais, kas palīdz iet uz priekšu un tā dzimst no ticības. Tā nav šīspasaules gudrība, bet gudrība, ko var ieraudzīt to vecāku un vecvecāku acīs, kuri savu uzticību ir salikuši Dievā. Viņu acīs varam redzēt Dieva klātbūtnes gaismu, gaismu, kuri viņi ir atklājuši Jēzū, jo Viņš ir Dieva gudrība (sal 1 Kor 1,24). Pāvests paskaidroja, ka šo gudrību saņemam, kad sākam skatīties uz pasauli, uz situācijām, uz mūsu problēmām ar Dieva acīm, kad uzklausām citus ar Dieva ausīm, kad mīlam ar Dieva sirdi un lietas izvērtējam caur Dieva vērtību prizmu.

Francisks atzīmēja, ka šī gudrība palīdz atpazīt un atgrūst nepatiesas laimes solījumus, jo tādi ir daudzi. Kultūra, kura mētājas ar neīstiem solījumiem, nespēj atbrīvot, tā rada tikai egoismu un sirdi piepilda ar tumsu un rūgtumu. Savukārt, Dieva gudrība palīdz saprast, kā pieņemt tos, kuri rīkojas un domā citādāk, nekā mēs. Pāvests teica, ka tad, kad tauta, reliģija, vai sabiedrība kļūst par “nelielo pasauli”, kas ieraujas sevī un aizlēdzas pret citiem, tā pazaudē labāko, kas tai pieder un ieslīkst iedomībā, dzīvojot pēc principa “es esmu labs, tu esi slikts”. Dieva gudrība palīdz raudzīties tālāk par personīgajām ērtībām un viltus drošību, kas mūs padara aklus lielo ideālu priekšā, kuri piešķir vērtību un skaistumu dzīvei.

Francisks izteica prieku, ka uz tikšanos ar viņu ir atnākuši ne tikai katoļticīgie, bet arī daudzi musulmaņi un citu reliģisko pārliecību jaunieši.  Svētais tēvs atzīmēja, ka esot kopā, viņi liecina par apņēmību veicināt harmoniju, pasniegt cits citam roku, neraugoties uz ticības atšķirībām. Pāvests šai sakarā atcerējās kādu tikšanos Buenosairesā, kur jaunieši cēla draudzes ēku. Prāvests iepazīstināja ar katru no viņiem, teikdams, “viņš ir arhitekts, viņš ir ebrejs, viņš ir komunists, viņš ir katolis” un tā tālāk. Francisks ar prieku konstatēja, ka šie jaunieši bija dažādi, taču tie strādāja kopā, viņi bija atvērti draudzībai un atteicās no visa, kas tiem traucētu būt kopā un savstarpēji palīdzēt.

Bengāļu kultūra māca cienīt vecus ļaudis. Pāvests sacīja, ka caur viņu vārdiem, mīlestību, rūpēm un klātbūtni saprotam, ka vēsture nav sākusies ar mums, bet gan, ka esam daļa no “senā ceļojuma” un realitāte par mums ir daudz, daudz lielāka. “Runājiet ar saviem vecākiem un vecvecākiem! Nepavadiet visu dienu pie tālruņa, ignorējot pasauli sev apkārt. Runājiet ar veciem ļaudīm un viņi jums dos gudrību!” aicināja pāvests.

Noslēgumā Francisks atgādināja, ka Dieva gudrība nostiprina mūsos cerību un palīdz drosmīgi stāties pretim nākotnei. Mēs, kristieši, šo cerību rodam personīgā Jēzus satikšanā lūgšanā un sakramentos, konkrētā Viņa satikšanā nabagos, slimniekos, cietējos un atstātajos. Jēzū atklājam Dieva solidaritāti, kurš nemitīgi iet mums blakus. Bangladešas jauniešiem pāvests novēlēja, lai Dieva gudrība iedvesmo viņu apņēmību pieaugt mīlestībā, brālīgumā un labestībā. Viņš apsolīja par tiem lūgties un aicināja palūgties arī par sevi.

Radiovaticana.va