Luidži (1880-1951) studēja jurisprudenci un kļuva par ierēdni. Būdams labs un krietns cilvēks, viņš jaunībā tomēr nebija īpaši uzcītīgs katolis. Savukārt Marija (1884-1965), gluži pretēji, bija diezgan dievbijīga, neskatoties uz to, ka viņu audzināja karstasinīga rakstura vecāki. Luidži un Marija iepazinās kā jaunieši, taču bija tikai draugi. Tas ilga, līdz brīdim, kad Luidži saslima un Marija atskārta, ka mīl viņu. Neilgu laiku pēc tam abu attiecības kļuva nopietnas un 1905. gada 25. novembrī viņi apprecējās. Kā jau daudziem pāriem, kuri karsti mīl viens otru, drīz un ātri pieteicās bērni. Viņu ceturtā laulību gadadiena iekrita tikai divas dienas pirms trešā bērna piedzimšanas. Vecākajam tajā laikā bija jau trīs gadi. Luidži un Marija bija atvērti dzīvībai, taču šī atvērtība nebūt nenozīmēja, ka katrs atklājums par Marijas būšanu mātes cerībās, viņiem nesa nepieredzēta prieka izjūtas. Katru jauno grūtniecību Marija sagaidīja un pavadīja ar dalītām jūtām. Pirmā viņā iedvesa bailes, otrā – izmisumu. Viņa rakstīja savam vīram: “Kas man dos spēku domāt par diviem bērniem? Izturēt fizisko un psiholoģisko pārgurumu no grūtniecības un visa pārējā?” “Es izvēlos jebko citu, tikai ne vēl vienu grūtniecību,” viņa rakstīja citā vēstulē. “Kā lai uzņemos rūpes par abiem bērniem stāvoklī, kādā esmu?” Tajā visā ir kaut kas ļoti nomierinošs, proti, apzināties, ka emocijas nav grēks un ka pat svētajiem ir bijis vajadzīgs laiks, lai pieņemtu domu par neplānotu grūtniecību. Lai cik nomākta nejustos Marija katrreiz, kad bija palikusi stāvoklī, Dievs caur viņu laulību un vecāku stāvokli veica skaistas lietas viņas un Luidži sirdīs. Neskatoties uz Luidži iepriekšējo apātisko attieksmi pret ticību, attiecības ar Mariju iedvesmoja viņu tiekties uz svētumu. Katru dienu abi laulātie iesāka ar Svēto Misi, viņi kopā kā ģimene lūdzās Rožukroni, un viņi centās vienmēr pārspēt viens otru pašaizliedzībā. Taču viņi bija arī skaļa un aktīva ģimene, kam patika doties pārgājienos, kāpt kalnos un doties uz pludmali. Marija rakstīja grāmatas un rakstus par izglītību, mātišķību, mātes misiju un ģimenes dzīvi; sava mīļotā vīra iedrošināta, viņa uzrunāja arī dažādas sieviešu grupas. Tā bija savā ziņā idilliska dzīve – līdz Marijas ceturtajai grūtniecībai. 1913. gadā viņai tika diagnosticēta placenta previa. Ārsti deva mātei un bērnam 5 % izdzīvošanas iespēju un mudināja jauno māmiņu veikt abortu. Kvatroku ģimenē tas bija neapspriežams jautājums. Viņi ielika mātes un bērna dzīvību sava mīlošā Pestītāja rokās. Astotajā grūtniecības mēnesī ļoti izvārgušajai Marijai sākās dzemdības un, pateicoties Dieva žēlastībai, piedzima vesels bērns - mazā Enriketta. Pēc pārdzīvotajām bailēm ierastā dzīve atkal turpinājās. Vairāk kā 46 gadus ilgās laulības laikā Luidži un Marija strādāja ar dažādām katoļu laju grupām. Marija kalpoja kā “Sarkanā krusta” medmāsa Etiopijā un vēlāk - 2. Pasaules kara laikā - Romā, kur kara laikā abi laulātie deva patvērumu bēgļiem un paslepšus izveda ārā no pilsētas ebrejus. Abi Kvatroku dēli kļuva par priesteriem, bet vecākā meita – par klostermāsu. Abiem svētīgajiem par to būtu bijis jābūt ļoti gandarītiem, taču Kvatroki bija tikai cilvēki. Tikpat lielā mērā, kā viņi vēlējās, lai bērni sekotu Dieva gribai, un atbalstīja viņus tajā, tikpat lielā mērā viņiem bija sāpīgi samierināties ar domu, ka viņi tos zaudē. Enriketta atceras: “Es joprojām skaidri redzu tās klusās, slēptās tēva asaras, kas ritēja viņam uz ceļiem lūdzoties, kamēr otrpus klostera režģim notika viņa meitas svētsolījumu ceremonija.” Lai arī viņa sirds lūza, Luidži teica “jā”. Tas bija tas, ko viņš un Marija bija ieraduši darīt, - vēl jo vairāk to apliecina tas, ka pēc 20 laulībā pavadītiem gadiem viņi deva celibāta solījumus. Tomēr pat tas bija vien kluss uzplaukums viņu kvēlākajām ilgām pilnīgi visu upurēt Kunga mīlestībai. Viņu ticībā nebija nekā ārišķīga un kliedzoša, nekā, kas piesaistītu uzmanību. Luidži bērēs kāds viņa draugs, kurš agrāk bija ateists un brīvmūrnieks, sacīja Kvatroki dēliem: “Jūsu tēvs nekad man neuzbāzās ar sprediķiem. Bet es vēlos jums teikt: pateicoties viņa dzīvei, es esmu iepazinis Dievu un es mīlu Evaņģēliju. Lūdzieties par mani!” Tāds ir Luidži un Marijas Kvatroki dzīves vēstījums - dzīve, kas tik ļoti piepildīta ar maziem skaistuma, mīlestības un upurēšanās mirkļiem, kuri beigās visi saplūduši kopā, izskatoties pēc parastas, ikdienišķas dzīves, patiesībā ir ar goda un slavas caurausta dzīve. 25. novembrī ir svētīgo Luidži un Marija Kvatroki piemiņas diena – tā ir arī viņu Laulību gadadiena. Svētīgie Luidži un Marija Kvatroki, lūdziet par mums! Aleteia.org
Tulk.: D.Bergmane | 
