To viņš teica Svētās Mises laikā savas vizītes Čīlē pirmajā dienā. Euharistijas svinības notika Santjago otrajā lielākajā Čīles parkā, kas nosaukts valsts dibinātāja Bernarda Ohigina vārdā un kurā var ietilpt 600 tk. cilvēku. Dievkalpojuma laikā ticīgie lūdzās par mieru un taisnīgumu. Komentējot Mateja evaņģēlija 5. nodaļas fragmentu, Francisks noradīja, ka Kalna svētības ir mūsu ceļa mērķis. To pamatā ir Dieva un cilvēka satikšanās. Dievs grib nākt mums pretī – viņš uzsvēra. Jēzus sauc par svētīgiem nabadzīgos, lēnprātīgos, tos, kuri raud, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, žēlsirdīgos, sirdsšķīstos, miermīlīgos un tos, kuri taisnības dēļ cieš vajāšanas. Kalna svētības ir šī “jaunā diena” visiem tiem, kuri turpina cīnīties par labāku nākotni, sapņot, rīkoties, strādāt un ļaujas Svētā Gara vadībai. Pāvests skaidroja, ka svētlaimīgi nevar būt tie, kuri ir pasīvi un stāv malā. Mēs nevaram būt svētlaimīgi, ja paliekam pasīvi novērotāji – tādi, kuri, noskumuši, skatās no malas un “veic statistiku” par notiekošo. Šo svētlaimi nenes tā saucamie “bēdīgie pravieši”, kuri sēj vilšanos, ne arī tie, kuri grib mums iestāstīt, ka laime atrodas tikai viena “klikšķa” attālumā. Svētlaimes avots ir Jēzus līdzjūtīgā sirds, kura sastopas ar to vīriešu un sieviešu sirdīm, kuras ilgojas un slāpst pēc laimīgas dzīves; ar cilvēkiem, kuri pazīst ciešanas, apjukumu un sāpes, kas rodas tad, kad “zem kājām trīc zeme” vai “tiek sagrauti visi sapņi” un visas dzīves darbs tiek aizslaucīts prom; ar cilvēkiem, kuri zina, cik daudz vajag cīnīties un būt neatlaidīgiem, lai ietu uz priekšu, kuri zina, ko nozīmē visu uzbūvēt un sākt no jauna. Svētais tēvs atzina, ka tāda ir čīliešu sirds, jo tie ir pratuši piecelties no gruvešiem. Šādai sirdij ir adresēts Jēzus aicinājums. Šai sirdij ir adresētas svētības. Svētlaimīgi nevar būt ne tie, kuri viegli visu kritizē, ne arī tie, kuri “mētājas ar tukšiem vārdiem”. Viņi domā, ka visu zina, bet paši negrib uzņemties ne ar vienu ne kādas saistības. Tādā veidā, beigu beigās, viņi “nobloķē” katru procesu, kas varētu izmainīt un izveidot no jauna mūsu sabiedrību un mūsu dzīvi. Šādi ļaudis nevar nest citiem svētlaimi. Svētlaimes avots ir žēlsirdīgā sirds, kura nekad nepagurst cerībā un piedzīvo to, ka cerība ir jauna ausma, pasivitātes un nekustīguma izskaušana, sevis sapurināšana pēc negāciju izraisītā spēku izsīkuma. Jēzus, saucot par svētīgiem nabagus, tos, kuri raud, cieš utt., izskauš nekustīgumu, kas paralizē tos, kuri domā, ka nekas nevar mainīties, vai, kuri ir zaudējuši ticību Dieva Tēva pārveidojošajam spēkam un brāļiem, īpaši, vājākajiem un atmestajiem brāļiem. Jēzus, pasludinot Kalna svētības, sapurina mūs, neļauj nolaist rokas un domāt, ka varēsim dzīvot labāk, ja izvairīsimies no problēmām, bēgsim no citiem, slēpsimies vai noslēgsimies savās ērtībās, vai iemigsim nomierinošajā patēriņā. Pāvests uzsvēra, ka šī roku nolaišana jeb atkāpšanās ieved mūs izolācijā, liek norobežoties no citiem, mūs savstarpēji sašķeļ un padara mūs aklus citu dzīves un ciešanu priekšā. Svētīgi ir tie, kuri turpina sapņot un cīnīties par nākotni, un ļauj Dieva Garam sevi vadīt; tie, kuri darbojas “jaunās dienas”, atjaunotas sabiedrības un valsts labā. Rezignācija sarauj mūsu attiecības, bet svētīgi ir tie, kuri dara visu iespējamo, lai panāktu izlīgšanu. Laimīgi ir tie, kuri nebaidās sasmērēt rokas un strādāt, lai citi varētu dzīvot mierā. Laimīgi ir tie, kuri izvairās no šķelšanos sēšanas. Gribi būt priecīgs? Gribi būt laimīgs? – jautāja Francisks. Laimīgi ir tie, kuri strādā pie tā, lai citi varētu dzīvot priecīgi. Vēlies mieru? Strādā miera labā! – viņš mudināja. Kāds Čīles kardināls ir sacījis: “Ja gribi mieru, iestājies par taisnību. Un ja kāds mums jautātu, kas ir taisnība, vai domātu, ka būt taisnīgam nozīmē tikai ‘nezagt’, tad mēs teiktu, ka pastāv vēl kāda cita taisnība – tā, kas prasa, lai ar katru cilvēku apietos kā ar cilvēku”. Tātad, mums jāveicina mieru, ejot pretī cilvēkiem, esot viņiem līdzās, izejot no savām mājām, palīdzot tiem, kuri nonākuši grūtībās, ar kuriem neapietas kā ar personām, kuriem ir atņemta cilvēka cieņa. Pāvests uzsvēra, ka tas ir vienīgais veids, kā varam aust mierīgas nākotnes audeklu. Miera veicinātājs, zina, cik daudz izaicinājumu tam ir jāpārvar, un saprot, ka nepietiek pateikt: “Es nevienam neko sliktu nedaru”, jo sv. Alberto Urtado sacīja: “Tas ir ļoti labi, ja nedarām sliktu, bet ir ļoti slikti, ja nedarām labu.” Homīlijas noslēgumā pāvests piebilda, ka miera veicināšana ir process, kas mūs vieno un atraisa mūsu radošumu, ļaujot veidot cieņas pilnas attiecības vienam ar otru. Radiovaticana.va |
