Nav nekā slikta tajā, ka gribam sevi pilnveidot, taču gan teoloģija, gan zinātne mums apliecina, ka nepareizi ir ticēt, ka mēs kaut kādā veidā garīgi, ar prātu varam sevi piespiest pilnveidoties. Cilvēka miesas teoloģija atgādina mums, ka mums paredzētais Dieva plāns ir ierakstīts mūsu ķermeņu veidolā. Neirozinātne liecina par šādu sakarību: jo paškritiskāki mēs esam, jo vairāk mūsu smadzenes nobloķējas un kļūst rezistentas, noturīgas pret izmaiņām. Īstenībā sevis akceptēšana rada smadzenēs ķīmiju, kas nepieciešama, lai veidotos jauni neironu savienojumi, neironu tīkli. Galu galā ir svarīgi atcerēties, ka, tā kā neviens no mums nav perfekts, Dieva mīlestība ir tā, kas pilnveido un dara mūs perfektākus. Mēs esam iepriekšnolemti būt, kā Jēzus izteicās: “.. pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Dievs nesagaida, ka mēs pie tā nokļūsim pašu spēkiem. Cilvēka miesas teoloģija māca, ka, vienīgi izkopjot sevis atvērtību Dieva mīlestībai un žēlastībai, mēs caur autentisku satikšanos ar Dieva mīlestību varam tapt pārveidoti, transformēti no iekšienes uz āru. Perfekcija nerodas no sevis šaustīšanas, lai par visu varu kļūtu labāki. Tā rodas no atļaušanas Dievam mūs mīlēt un mācīšanās sevi ieraudzīt Viņa acīm – tas, protams, strādā pakāpeniski – bet ceļā uz to ar Viņa mīlestības un žēlastības palīdzību kļūstam viengabalaini, dziedināti, dievbijīgi, žēlastības piepildīti cilvēki, kādiem mums paredzēts būt. Te būs trīs praktiski paņēmieni, kā izvairīties no tā, ka perfekcionisms ņem pār jums virsroku: 1. Domājiet ar galvu Sevis šaustīšana, sajūta, ka neesi “pietiekoši labs”, nodošanās paškritikai ir skaidras pazīmes tam, ka jūsu smadzenes ir pārkarsušas. Neirozinātne, smadzeņu izpētes zinātne liecina, ka nonākšana šādā uzvedības stāvoklī patiesībā padara smadzenes izturīgas pret pārmaiņām, jo tās bloķējas, saskaroties ar šķietamo draudu. Kad izdzirdat mostamies sevī šo iekšējo kritiķi, nemēģiniet uzreiz apstrīdēt šīs domas. Tā vietā atgādiniet sev par to, ka paškritika ir tikai simptoms patiesajai problēmai, proti, centieniem paveikt par daudz, par ātru. Atļaujiet sev samazināt tempu, izvirzīt reālākus mērķus un reālistiskāku plānu. Atgādiniet sev, ka darbs prasa tieši tik daudz laika, cik tam vajadzīgs. Krišana izmisumā uzdevuma dēļ vai sevis dēļ nemaina ātrumu. Tā padarīs jūs tikai nespējīgākus rast atbilstoši daudz laika, padarot jūs neefektīvākus, nelietderīgākus un nederīgākus. 2. Gala termiņš un gatavs Perfekcionistiem ir ļoti grūti vienkārši aiziet, visu atstāt. Viņi vienmēr jūtas tā, it kā tiem būtu vēl mazliet kaut kas jāpievieno vai vēl vismaz vienu reizi jāpārbauda. Labāka pieeja ir iedomāties, ka esat kādā no tiem realitātes šoviem, kurā jums ir dots noteikts laiks uzdevuma paveikšanai, un kad pulkstenis nozvana, jums jāapstājas, jāatkāpjas, - un tajā brīdī ir padarīts tik, cik izdarīts. Vienalga, vai strādājat pie kāda konkrēta projekta vai cenšaties saplānot savu dienu, dodiet sev tik daudz laika, cik pēc jūsu domām būtu pietiekami, lai paveiktu šos uzdevumus; taču, kad šis laiks beidzas, ejiet prom. Jūs vienmēr varēsiet pie tā atgriezties, kad tas būs nepieciešams. Bet kā tad šodien? Viss izdarīts! Perfekcionisti ir tendēti apmaldīties detaļās un pazaudēt kopskatu. Ja noteiksiet pieņemamu, optimālu beigu termiņu, tas ļaus jums mazliet atkāpties un iegūt perspektīvu. Ja šim konkrētajam projektam patiešām nepieciešama mazliet lielāka piepūle, tas arī rīt būs tajā pašā vietā. Bet šobrīd pārcelieties pie citām lietām, piemēram, paņemiet pauzi, lai tiktos ar cilvēkiem, kuri mīl jūs un var atgādināt jums, ka esat cilvēks, nevis mašīna. 3. Kāda nozīme? Kāda jēga? Perfekcionisms pārsvarā vienmēr ir nepareizs paņēmiens, lai sasniegtu dziļāk slēptu mērķi. Mēs gribam mīlestību, atzinību, novērtēšanu, atzīšanu, pieņemšanu, mieru, taču mēs dzenamies pēc tā, lai būtu perfekti darbinieki, perfekti vecāki, perfekti māju būvnieki, perfekti ... vienalga kas. Bet jo smagāk strādājam pie tā, lai būtu perfekti, jo vairāk, darbinādami savu perfekcionismu, attālināmies no patieso emocionālo vajadzību apmierināšanas. Pajautājiet paši sev, kāda patiesībā ir jēga jūsu perfekcionismam. Atvēliet mazliet laika lūgšanai un pārdomājiet par to, ko jūs, būdami tik paškritiski un vērsti uz uzdevuma izpildīšanu, patiesībā vēlaties īstenot (garīgi un emocionāli)? Kad atskārstat, ka esat krituši perfekcionisma kārdinājumā, atgādiniet sev, ko jūs patiesībā meklējat, un pajautājiet sev, kas būtu vajadzīgs, lai pie tā tiktu. Ja, atbildot godīgi, jūs to nezināt, tad ir laiks meklēt palīdzību, - lai tā vietā, ka pastāvīgi skrienat, nenonākdami nekur, jūs varētu izkāpt no vāveres riteņa un sākt iepazīt savas vajadzības. Catholicexchange.com
Tulk.: D.Bergmane |
