Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

"Lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs" (Jņ 15, 11)
11.03.2018 pl. 10:03

Priesteris Andris Ševels MIC

Priestera komentārs Gavēņa laika IV svētdienai (11.03.2018)

Lielais gavēnis ir garīgs ceļš, kas mūs ved pretī Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Gavēņa mērķis ir mūsu sirds atgriešanās, kas ir iespējama, tikai pateicoties Dieva žēlastībai un arī mūsu atvērtībai un gatavībai līdzdarboties. Atgriešanās nav tikai ārēja darbība vai vienkārša apņemšanās laboties, bet gan process, kas dziļi pārveido visu mūsu dzīvi.

Mums, tāpat kā farizejiem un Izraēļa tautas vecākajiem, ir grūti atgriezties un kļūt par patiesiem Kristus mācekļiem tādēļ, ka visu laiku skatāmies “spogulī”, tas ir, skatāmies uz sevi un veicam paš­analīzi, nemitīgi riņķodami paši ap sevi. Pirmais solis uz atgriešanos ir iziešana no sevis – iziešana no savas šaurās pasaules, no saviem uzskatiem un aizspriedumiem, lai atvērtos Dieva pazīšanai, spējot saklausīt to, ko Viņš mums vēlas teikt šodien. Šajā dialogā ar Dievu mēs saprotam paši sevi un rodam atbildes uz pašiem būtiskākajiem jautājumiem.
Lielā gavēņa ceturtā svētdiena saskaņā ar senu Baznīcas tradīciju tiek saukta par priecīgo svētdienu. Šis nosaukums ir saistīts ar Svētās Mises ievad­dziesmas vārdiem: “Priecājies, Jeruzaleme...” (latīņu val. Laetare, Ierusalem…). Šis aicinājums priecāties šķiet ļoti neparasts, ja ņemam vērā faktu, ka pašlaik esam Lielā gavēņa pusceļā. Un tomēr šajā gandarīšanas laikā mēs tiekam mudināti priecāties. Gavēņa priecīgā svētdiena un tai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi ir paradoksu pilni: gandarīšana un prieks, Dieva dusmas un žēlsirdība (1. lasījums), ticības dāvana un augstprātība (2. lasījums), čūska un krusts, Dieva mīlestība un tiesa, gaisma un tumsa (Evaņģēlijs).
Iedziļināsimies dažos no šiem paradoksiem!


Ticības prieks

“To Es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jņ 15, 11) Šie Jēzus vārdi joprojām ir aktuāli. Pirms vai­rākiem gadiem Londonā notika antireliģiska akcija: uz pilsētas autobusiem parādījās krāsainas reklāmas, kurās uzraksti vēstīja: “Visdrīzāk Dievs neeksistē. Nebēdā – baudi dzīvi!” Kas ir pats traģiskākais šajā lozungā? Ne tik daudz vārdi, kas apšauba Dieva eksistenci, kā aicinājums baudīt dzīvi! Jo tas daudzos cilvēkos rada izkropļotu priekš­statu par Dievu kā prieka un laimes ienaidnieku, kurš prasa, lai atsakāmies no dzīves tās pilnībā. Šāda izpratne ir pamatā vislielākajiem šķēršļiem, kā rezultātā cilvēki nevēlas iesaistīties Baznīcā. Patiesībā tieši Jēzus, kurš ir mūsu Pestītājs, var piepildīt mūsu sirdi ar prieku un piešķirt jēgu mūsu dzīvei! Tādēļ mūsu uzdevums ir parādīt pasaulei, ka dzīve ar Jēzu nes prieku un brīvību.
Pāvests Francisks mūs bieži aicina izplatīt prieku, ko dod ticība: “Kristietim nav jāstaigā ar noliektu galvu un drūmu seju, it kā visu laiku piedalītos bēru ceremonijā. Mēs esam Dieva at­pestīti cilvēki. Mēs esam saņēmuši piedošanas žēlastību. Lūk, tas ir patiesa prieka avots!” Kristietis ar skumju “bērinieka” seju nevienu nespēj uzrunāt un atvest pie Dieva. Jēzus mūs aicina priecāties, bet mēs bieži esam noskumuši, bēdīgi. Kāpēc? Jo mūsu prieka avots ir apzināšanās, ka Dievs mīl katru no mums personiski, bet, atsakoties no šīs mīlestības, mēs zaudējam dzīvesprieku, no­slēdzamies sevī un meklējam tikai savu labumu.

Mīlestības prieks

Svēto evaņģēlistu Jāni sauc par mīlestības apustuli. Evaņģēlijs un visas Jāņa vēstules runā par Dievu, kurš ir mīlestība. Tātad visu, ko Dievs dara, Viņš dara mīlestībā un mīlestības dēļ, lai gan ne vienmēr mēs varam uzreiz saprast, ka tā ir mīlestība un patiess labums. Apustulis Jānis mūs iedrošina atvērties un pieņemt dievišķo mīlestību.
Mēģināsim atbildēt uz jautājumu: “Vai mēs varam nopelnīt Dieva mīlestību?” Farizeji uzskatīja, ka tad, ja cilvēks izpildīs visus 613 likumus un priekšrakstus, tad Dievs viņu mīlēs un viņš tiks attaisnots. Apustulis Pāvils Vēstulē efeziešiem raksta: “Aiz žēlastības jūs esat izglābti caur ticību. Un tas nenāk no jums, bet ir Dieva dāvana. Tas nav arī darbu dēļ, lai neviens nelepotos.” (Ef 2, 8-9)
Dievs mūs mīl nesavtīgi un bez jebkādiem nosacījumiem. Ja mēs ticībā pieņemsim Jēzu un uzticēsimies Viņam, mēs būsim pestīti un tad savu ticību spēsim apstiprināt ar labiem darbiem. Mūsu labie darbi ir atbilde Dieva mīlestībai, kura vienmēr iet pa priekšu. Tā ir milzīga atšķirība – vai es dzīvoju, lai nopelnītu Dieva mīlestību, vai arī es dzīvoju pateicībā par to, ka esmu mīlēts, un atbildu uz to ar cēlu un tikumisku dzīvi.
Dievs mīlestībā sūtīja savu Dēlu, lai Viņš mūs atpestītu. Tas, kurš tika sūtīts mīlestībā, kļuva arī par mūsu notiesāšanas iemeslu. Taču ne jau Dievs tiesā cilvēku, bet cilvēks tiesā pats sevi. Jēzus saka: “Kas netic, tas jau ir notiesāts.” (Jņ 3, 18)

Prieks pārbaudījumu laikā
Nakts sarunā ar Nikodēmu Jēzus atsaucās uz notikumu no Izraēļa vēstures, kad tauta ceļoja cauri tuksnesim (sal. Sk 21, 4-9). Tuksnesī nebija ne maizes, ne ūdens, ne arī kādu citu nodrošinājumu. Tuksnesis bija vieta, kur Dievs pārbaudīja Izraēļa ļaudis, vai viņi mīl Dievu ar visu savu sirdi. Bet ko darīja Izraēlis? Par spīti iepriekšējai dievišķās Apredzības pieredzei, viņi sāka kurnēt, sacelties, strīdēties ar Mozu un šaubīties par Dieva labestību. Kurnēt savā sirdī nozīmē pretoties Dievam un izjaukt Viņa plānu. Ja mēs esam ne­apmierināti ar savu laulības dzīvi, kurnam pret vīru, sievu, bērnu, priekšnieku darbā, tad neapzināti graujam Dieva plānu. Dievs mums deva šo cilvēku ar konkrētu mērķi – lai pārbaudītu mūsu sirdi, vai tajā ir Kristus Gars un vēlme pildīt Viņa gribu, vai arī tur mājo kāds cits gars un mūsu iedomātais ideālais dzīves plāns.
Izraēlim nepatika dzīve tuksnesī, un viņi gribēja, lai Dievs visu mainītu. Bet ko darīja Dievs? Lai palīdzētu ļaudīm atklāt patiesību, Dievs tiem uzsūtīja indīgas čūskas, kas daudzus sakoda, un tie nomira. Tad viņi, ieraudzījuši savu grēku, vērsās pie Mozus un viņš aizlūdza par tautu. Dievs lika Mozum pagatavot vara čūsku un uzstādīt to par zīmi. Katrs sakostais, kas ar ticību to uzlūkoja, palika dzīvs.
Dievs lika tautai apliecināt ticību tam, ka Dievs ir viņu vidū un par viņiem rūpējas. Viņiem bija jāatjauno ticība, ko bija zaudējuši kurnēšanas dēļ. Visi dēmona kārdinājumi ir vērsti pret ticību. Ja tu fiziski slikti jūties, ja izrādās, ka tev ir ļaun­dabīgs audzējs vai tava sieva vai bērns ir smagi slims, dēmons vienmēr viltīgi teiks: “Vai tiešām Dievs eksistē? Vai Viņš ir mīlestība? Paskaties uz savu sievu, kas mirst, vai bērnu, kas knapi elpo: ko tu par to saki? Kas tas par Dievu? Viņš ir briesmonis, nevis Dievs!” Šādos kārdinājuma brīžos Dievs sagaida no mums ticību un paļāvību: “Ak, Jēzu, es Tev atdodu sevi, Tu par visu parūpējies!” (Pr. Dolindo Ruotolo)
Apustulis Jānis norāda uz Jēzus krustu kā Karaļa troni un Jēzus paaugstināšanas vietu: “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs sa­pratīsiet, ka Es tas esmu,” (Jņ 8, 28) – un: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12, 32) Jēzus uz krusta ar savas mīlestības spēku visus velk pie sevis, jo tieši krusts liecina par to, cik ļoti Dievs mīl grēcinieku. Baznīcas uzdevums ir sludināt, ka krusts nav tikai ciešanu vieta, bet gan Dieva mīlestības zīme, jo Jēzus savu dzīvību atdeva par mums. Pasaule bēg no krusta, jo redz tajā ciešanas un nāvi, bet kristietis pieņem krustu, jo ar tā starpniecību viņš saņem dzīvību, tā ir vieta, kur viņš var sastapties ar Dievu.
Spilgts piemērs tam ir svētīgā Kjāra Luče Badāno (1971–1990). Septiņpadsmit gadu vecumā viņai tika konstatēts kaulu vēzis. Savu slimību meitene pieņēma pilnīgā paļāvībā uz Dievu – kā noslēpumainu Dieva gribas izpausmi – un sevī saglabāja patiesu mieru un prieku. Viņa atvērās uz Dieva mīlestību, un tas mainīja visu: atbrīvoja no bailēm un deva drosmi. Kjāra bieži teica: “Jēzu, ja Tu to vēlies, tad es arī to vēlos.” Kad ciešanās paliekam vienoti ar Jēzu, tās tiek pārvērstas mīlestībā. Un te mēs rodam pārdabisku spēku un prieku.

Atgriešanās prieks
Mīlestības un gaismas pretstats ir tumsa, kas simbolizē mūsu garīgo aklumu un grēku, kurā visi atrodamies. Šī tumsa atklāj patiesību par grēka realitāti, par nespēju mīlēt otru cilvēku un to, ka grēka sakne meklējama cilvēka sirdī. Mūsdienu pasaulē dominē ļaunums, bet labais bieži tiek izsmiets un pat atmests. Mīlestības un dzīvības civilizācijas vietā tiek piedāvāta ļaunuma un nāves civilizācija – dzīve bez Dieva un Viņa baušļiem, visatļautība, patērētāju mentalitāte, aborti, mākslīgā apaugļošana, eitanāzija, ģenētiskās manipulācijas, brīvās attiecības, laulības un ģimenes mazvērtēšana, pornogrāfija un citas atkarības. Cilvēks un sabiedrība bez Evaņģēlija gaismas iet pašiznīcināšanās virzienā. Pieredze mums māca, ka ne jau materiālā pārticība ir laimes nosacījums. Cik daudz ir tādu cilvēku, kurus, kaut arī materiālā ziņā viņi ir pārtikuši, māc skumjas, izmisums un tukšuma izjūta.
Kad Lieldienu vigīlijā liturģijas laikā tumšajā dievnamā tiek ienesta Lieldienu svece, kas ir dzīvā Kristus simbols, un tiek ieslēgta gaisma, tumsa acumirklī izzūd. Un mēs redzam, ka neesam vieni, bet mums blakus ir brāļi un māsas. Mēs atklājam, ka ir kāds glābšanas ceļš mūsu dzīvei. Reizēm kristīgā dzīve nav viegla un, lai saglabātu uzticību Dievam, mums nākas pārvarēt dažādas grūtības un šķēršļus; dažkārt mēs pakrītam. Taču Dievs savā mīlestībā mūs nekad neatstāj, bet meklē ikvienu, kas ir nomaldījies. Viņš mums vienmēr piedāvā iespēju atgriezties un izlīgt ar Viņu. Debesīs būs liels prieks dienā, kurā mēs atgriezīsimies pie Dieva un teiksim: “Tēvs, apžēlojies par mani, jo es esmu grēcinieks!” Gandarīšanas sakraments mums dod iespēju no jauna piedzīvot atgriešanās prieku. Lai Svētais Gars mums dāvā gaismu, kas ir nepieciešama, lai spētu atzīt sevi par grēcinieku, lūgt piedošanas žēlastību un piedzīvot patieso mieru un prieku!
Lai katrs no mums ielūkojas savā sirdsapziņā un padomā: “Kādās situācijās esmu kurnējis pret Dievu? Ko es šodien nepieņemu savā dzīvē? Kas ir mans dzīves krusts, un kāda ir tā jēga? Kā es vērtēju mūsdienu pasauli un cilvēkus? Vai redzu Dieva darbību savā dzīvē?”

Mieramtuvu.lv
Foto: Zac Durant/unsplash.com