Un Viņš tiem sacīja: "Mana dvēsele noskumusi līdz nāvei." Kungam nav ierasta lieta runāt par savu iekšējo stāvokli. Ja mēs rūpīgi apsveram, tad katrs viņa teiktais vārds ir vērsts arī uz Tēvu, un kļūst skaidrs, ka visi šie vārdi ir daļa no viņa lūgšanas. Viņš nerunā vienubrīd lūgšanā un nākošajā brīdī atkal tīri cilvēciskā veidā; drīzāk gan, ka viņš nepārtraukti runā vienotībā. Ar visu, ko viņš dara cilvēku vidū, viņš nepārtraukti stāv Tēva priekšā, un viņa attieksme bez pārtraukuma ir kā tādam, kas lūdzas. Tamdēļ tagad, kad viņš mācekļiem izpauž, atklāj kaut ko no savām visdziļākajām skumjām, viņi redz un viņiem jāsaprot, ka šīs skumjas nepastarpināti ir arī attiecībās aci pret aci ar Tēvu. Tās nav skumjas, kas pašas par sevi ir objekts. Drīzāk mēs varam būt droši, ka to objekts ir pasaule un viņa misija pasaulē. Pasaule un viņa misija pasaulē viņam kļuvis viens. Un viņam ir pamatots iemesls atklāt savu dvēseles stāvokli saviem mācekļiem: arī viņiem apzināti ir jāņem tajā dalība. Viņa skumjas nav fakts, par kuru viņš informē viņus un par kuru viņi vēlāk var aizmirst; tā ir patiesība, kas ir patiesa un īsta katrā Baznīcas laikā, stundā un kas no jauna kļūst patiesa un īsta katrā Lielajā gavēnī. Kad mēs mēģinām iet viņa ceļu, viņa skumjām ir īpaša nozīme. Kad viņš mums saka, ka ir noskumis līdz nāvei, mums vajadzētu ne tikai ņemt to vērā, bet ieslēgt to mūsu iešējā dzīves telpā. Viņš atdod un atsakās no savas iekšienes noslēpuma, bet mums tagad tas jāsargā mūsu iekšienē. "Palieciet šeit un esiet nomodā!" Seko šis norādījums. Ja mācekļi jau piedzīvo kaut ko no viņa skumjām, tad tiem jāpaliek nomodā. Bet kristieša nomodam nav nekādas nozīmes, ja tas nav piepildīts ar lūgšanām. Nomodā palikšanas nozīme, tāpat kā ikkatras grēknožēlas prakses nozīme, stāv pāri visām lūgšanām. Šim gavēnim un ikvienai atteikšanās darbībai, ar kuru sevi iegrožojam un kad pret sevi vēršamies ar lielāku stingrību, nekā parasti, būtu jābūt lūgšanas attieksmes rezultātam un būtu jābūt piepildītam ar lūgšanu. Ir bezjēdzīgi gavēt un reizē lasīt aizraujošu romānu, lai aizmirstu par izsalkumu. Visām lietām jāieņem sava vieta kopībā, vienībā, kas ir Kungā. Viņš mums to rāda, un mēs cenšamies tam atbildēt. Tālāk mēs kontemplējam, kā Kungs noslīgst zemē, kā viņš tādejādi zaudē savu cilvēka cieņu, apceram viņa stāvēšanu vai sēdēšanu, lai Tēva priekšā sevi padarītu tik zemu, cik vien iespējams. Tēvam jāredz viņā tikai viņa dvēseli, kas ir noskumusi līdz nāvei. Viņš krīt pie zemes uz vaiga nevis tāpēc, lai atmaidzinātu Tēvu, bet gan lai pazemīgi atdotu Tēvam visu savu pazemību. Tā, it kā viņš uzņemtos uz sevi visu cilvēku necienību, lai ar to stātos Tēva priekšā. |
