Vai pagājušajā svētdienā bijāt baznīcā? Vai atceraties lasījumus un evaņģēliju, ko tur dzirdējāt? Nē? Nu, tad līdz nākamajai reizei, kad svētdienas Misē tos dzirdēsiet, kāds laiciņš būs pagājis – tieši trīs gadi. To nosaka pēc Vatikāna II koncila (1962–1965) Baznīcas izveidotā lasījumu kārtība. Lasījumiem svētdienās un svētku dienās ir izstrādāts trīs gadu cikls, bet citās nedēļas dienās – divu gadu. Tas nozīmē: kaut arī pēc liturģijas ir runa par vienu un to pašu dienu – piemēram, pagājušo gavēņa laika 4. svētdienu –, Rakstu teksti variējas un atkārtojas tikai ik pēc trim, respektīvi, diviem gadiem. Lasījumu kārtība tādējādi kļūst par kompleksu sistēmu – tomēr tādu sistēmu, kuru veidot Baznīcai bija svarīgi iemesli. “Lai ticīgajiem bagātīgāk klātu Dieva Vārda galdu, daudz plašāk jāatver Bībeles dārgumu krātuve, lai noteiktā gadu skaitā tautai izlasītu svarīgākās Svēto Rakstu daļas” (SC 51). “Vārda galds” jāklāj bagātīgāks – šādu uzdevumu, lai ieviestu jaunu lasījumu kārtību, formulēja Vatikāna II koncils liturģiskajā konstitūcijā “Sacrosanctum Concilium”. Koncila tēvu acīs līdzšinējā lasījumu prakse bija nepilnīga – tā neatklāja Svētos Rakstus to kopumā. Radīt lielāku daudzveidību Pirms tam 400 gadu pastāvēja saīsināta lasījumu sistēma. 1570. gadā izdotajā “Romas misālē” bija lasījumu cikls vienam gadam. Svētdienās un svētku dienās bez evaņģēlija lasīja vēl tikai vienu fragmentu no Rakstiem, šobrīd – tie ir divi. Katrai nedēļas dienai nebija savu īpašu lasījumu, bet atkārtoja pagājušās svētdienas lasījumus. Svētajos Rakstos kopumā ir 35 000 pantu. Šobrīd no tiem Mises lasījumos ietilpst 12 000 pantu, kas pat tagad, pēc jaunās kārtības, ir tikai trešā daļa no Bībeles. Iepriekšējā, saīsinātajā versijā netika atklāti Raksti to daudzveidībā. Sevišķi svētdienās un svētku dienās līdz liturģijas reformai 1969. gadā lielākoties lasīja no Jaunās Derības grāmatām. Veco Derību, salīdzinot ar mūsdienām, lasīja pavisam nedaudz. Viens no reformas mērķiem bija ierādīt pienācīgu vietu abām Svēto Rakstu daļām. Šobrīd Misē lasa vairāk vai mazāk pantu no visām Svēto Rakstu grāmatām. Vienīgais izņēmums ir Obadjas grāmata, no kuras nav paredzēts lasīt neko. 21 pantu garā grāmata ir īsākā Vecajā Derībā. Vecās un Jaunās Derības pantu īpatsvars jaunajā lasījumu kārtībā ir apmēram līdzsvarā. Ar mērķi sasniegt lielāku lasījumu daudzveidību tika radīts trīs gadu cikls svētdienas un svētku dienu lasījumiem. Tie ir nosaukti pēc trīs sinoptiskajiem evaņģēlijiem: A ir Mateja gads, B – Marka, C – Lūkasa. Šobrīd (2018. gada martā) mums ir B gads. Pēc nosaukuma var secināt, kurš evaņģēlijs galvenokārt tiek lasīts attiecīgajā gadā. Tekstus no Jāņa evaņģēlija klausāmies katru gadu Ziemsvētku un Lieldienu laikā – īpašajos laikos. Kas un kad tiek lasīts? Atsevišķus lasītos fragmentus sauc par perikopēm. Nosaukums nāk no grieķu “perikoptein” (apcirsts, apdarināts) un norāda, ka šeit no kopējā teksta ir izņemts fragments. Svētdienām un svētku dienām parasti paredzētas trīs perikopes: viens Vecās Derības teksts, viena perikope no Jaunās Derības vēstulēm vai Apustuļu darbiem, kā arī viens no četriem evaņģēlijiem. Lieldienu laikā Vecās Derības tekstu aizvieto ar lasījumu no Apustuļu darbiem. Nedēļas dienās turpretī ir tikai divi lasījumi: blakus evaņģēlijam lasījums no Jaunās vai Vecās Derības. Arī tiem ir ciklisks atkārtojums. Darbdienu I gada lasījumu cikls ir nepāra gados, II gada cikls ir pārskaitļa gados. Atšķirībā no trīs gadu cikla svētdienām un svētku dienām darbdienu evaņģēlijs abos gados paliek tas pats, vienīgi pirmie lasījumi mainās un arī tad tikai 34 nedēļas – tā sauktajā parastajā liturģiskajā laikā. Lasījumu gada sākums sakrīt ar Baznīcas gada sākumu. Tas nozīmē, ka jaunais lasījumu gads vienmēr sākas pirmajā Adventa svētdienā. Arī citādi tas ir cieši saskaņots ar Baznīcas gadu, kam ir trīs daļas: - Ziemsvētku laiks no pirmā Adventa līdz Kunga kristīšanas svētkiem (svētdienā pēc 6. janvāra, Kunga parādīšanās svētkiem); - tam seko parastā liturģiskā laika daļa līdz gavēņa sākumam; - Lieldienu laiks no gavēņa līdz Vasarsvētkiem, kā arī otrā parastā liturģiskā laika daļa līdz pat Baznīcas gada beigām. Izvēles principi Jaunās lasījumu kārtības perikopes tika izvēlētas pēc vairākiem pamatprincipiem: viens no tiem – saskaņotība. Pēc tās divām vai ideālā gadījumā visām trim perikopēm viena dievkalpojuma laikā vajadzētu būt tematiski saskaņotām. Tas nozīmē: dienas evaņģēlijā būtu jābūt saistībai ar kādu motīvu no Vecās Derības, un Jaunās Derības vēstule šo domu turpina. Turklāt teksti ir pakārtoti attiecīgajam Baznīcas gada laikam. Piemēram, Vecās Derības “eshatoloģiskie” teksti – tie, kas runā par visas radības nākamo pilnību, – vairāk tiek lasīti Adventa laikā, gaidot Kristus kā pasaules Pestītāja drīzo atnākšanu. Otrais izvēles princips nosaka, ka īpašo laiku svētdienas evaņģēlija tekstiem būtu jābūt ar vienādu tematiku. Lai arī tad, kad klausāmies citu evaņģēlistu, temats īpašajā Baznīcas gada laikā tomēr paliek tas pats. Piemēram, pirmajā gavēņa svētdienā vienmēr lasa evaņģēliju par Jēzus kārdināšanu – vai nu tā būtu Mateja, vai Marka, vai Lūkasa versija. Trešais svarīgais izvēles princips ir vienlaidu lasījums. Tas nozīmē Rakstu lasījums “turpinājumos”. Piemēram, parastā liturģiskā laika svētdienās evaņģēlijs vai apustuļu vēstules lasa hronoloģiskā secībā, lai kārtējā perikope būtu saistīta ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Vienlaidu lasījuma princips bija raksturīgs arī jūdiem, ko pārņēma arī pirmie kristieši. Svētdienu un svētku dienu cikls, no vienas puses, un darbdienu cikls – no otras, ir neatkarīgi viens no otra. Par to liecina arī to atšķirīgais ilgums – divi gadi pret trīs. Tikai ik pēc sešiem gadiem atkal iespējama tā pati atbilsme, ko shematiski var izteikt šādi: A+I, B+II, C+I, A+II, B+I, C+II. Foto: alt-katholisch-stuttgart.de
Tulk.: S.Veita | 
