Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Pāvesta vizīte Pjetrelčinā un San Džovanni Rotondo
17.03.2018 pl. 21:42
“Man ir prieks atrasties šai vietā, kur Frančesko Fordžone piedzima un uzsāka savu ilgo un auglīgo cilvēcisko un garīgo ceļu,” teica pāvests atrodoties svētā tēva Pio dzimtajā Pjetrelčinas pilsētiņā un uzrunājot tās ļaudis.

Sestdien Francisks bija devies uz divām ar svētā tēva Pio piemiņu saistītām vietām – Pjetrelčinu un San Džovanni Rotondo. Šis ceļojums uz Itālijas dienvidiem un Austrumu krastu ir saistīts ar 100. gadskārtu, kopš svētā tēva Pio miesā sāka parādīties stigmāti – asiņojošas brūces, kas ir sava veida atgādinājums par Kristus brūcēm. Tās savas dzīves laikā ir pieredzējuši tikai ļoti nedaudzi svētie – vispazīstamākie no tiem tēvs Pio un Asīzes Francisks.

“Tēvs Pio no Pjetrelčinas mīlēja Baznīcu, mīlēja to ar visām tās problēmām, ar visām nebūšanām, ar visiem grēkiem. Viņš mīlēja svēto Baznīcu kopā ar visiem tās grēcīgajiem bērniem,” teica pāvests. Uzrunājot ticīgos Pjetrelčinā, Francisks pārlapoja šai pilsētiņā dzimušā lielā,  taču neizsakāmi pazemīgā itāļu svētā dzīves lappuses. Kā vēstī tēva Pio vēstules, viņa jaunības gadi ir izvērtušies par īstu cīniņu ar ļaunā uzbrukumiem. Frančesko Fordžone – tāds ir tēva Pio dzimtais vārds, izjuta nemitīgu iekšēju trauksmi, baidoties krist kārdinājumos. Pāvests jautāja klātesošajiem, vai viņi tic, ka ļaunais pastāv? Saņemot skaļu apstiprinošu atbildi, viņš piebilda, ka ļaunais, jeb dēmons, iet uz visām pusēm, viņš iemājo mūsos, mūs plosa un cenšas pievilt. Tēvs Pio baidījās, ka dēmons tam uzbruks un novedīs pie grēka.

Tais briesmīgajos iekšējā cīniņa brīžos, Frančesko guva spēku lūdzoties un paļaujoties uz Kungu. Viņš rakstīja, ka viss ļaunais, ko dēmons ieliek viņa prātā, pazūd brīdī, kad viņš uzticīgi sevi saliek Jēzus rokās. “Šeit ir visa teoloģija!” teica pāvests Francisks, “salikt sevi Jēzus rokās”.

Tātad, tēvs Pio iegremdējās lūgšanā, lai aizvien labāk pildītu Dieva plānus. Svinot Svēto Misi, kas viņam nozīmēja katras dienas sirdi un garīgo pilnību, tēvs Pio sasniedza augsta līmeņa vienotību ar Kungu. Šai laika posmā viņš saņēma mistiskās dāvanas, pēc kurām viņa miesā sāka parādīties Jēzus Kristus ciešanu zīmes – stigmāti.

Pāvests tēvu Pio nosauca par vienu no visskaistākajām un mirdzošākajām itāļu tautas personībām. Pazemīgais kapucīnu mūks visu pasauli ir pārsteidzis ar savu dzīvi, kas bija veltīta vienīgi lūgšanai un pacietīgai savu brāļu un māsu uzklausīšanai, uz kuru ciešanām kā dziedinošu balzāmu viņš izlēja Kristus mīlestību. Svētais tēvs novēlēja, lai atdarinot tēva Pio varonīgo piemēru un viņa tikumus, ticīgie kļūst par Dieva mīlestības instrumentiem, Jēzus mīlestības instrumentiem pret vājākajiem.

Francisks novēlēja būt vienmēr vienotiem un uzturēt mieru savā starpā, jo tikai tā var celt un būvēt labāku pasauli. “Zeme, kurā katru dienu strīdas, neattīstās,” norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka tāda zeme ir slima un skumīga. Savukārt, zeme, kurā tiek meklēts miers, kurā cits citam vēl labu, vai vismaz nevēl ļaunu, aug. Tā turpina augt un kļūst spēcīga. Pāvests aicināja:

“Lūdzu, netērējiet laiku un spēkus strīdoties! Tas neko nedod! Tas neļauj augt! Neļauj iet uz priekšu! Padomāsim par bērnu, kurš visu laiku raud un negrib atstāt savu šūpuli. Kad mamma to nostāda uz grīdas, lai tas sāk rāpot, viņš turpina raudāt. Viņš raud, raud, raud, un beigās atgriežas šūpulī. Vai šāds bērns spēs iet? Nē, jo visu laiku viņš atrodas šūpulī. Ja kādā ciematā visi strīdās, vai tas spēs augt, attīstīties? Nē, jo visi spēki tiek iztērēti strīdos.”

Pāvests novēlēja, lai tēva Pio dzimtajā reģionā tiktu pievērsta uzmanība viņa mācībai, lai iedzīvotāji lūgtos. Īpašu uzmanību Francisks pievērsa jauniešiem, kuriem nav darba, kā arī veciem ļaudīm. Viņš atgādināja, ka tiem pieder dzīves gudrība. Jauniešus viņš aicināja runāt ar šiem sirmgalvjiem un mācīties no viņiem. “Man gribētos, lai veciem ļaudīm kādreiz tiktu piešķirta Nobela prēmija, jo viņi taču ir cilvēces atmiņa,” sacīja pāvests.

Vai mēs, kristieši, pietiekami daudz lūdzamies?” jautāja pāvests ticīgajiem, kas bija sapulcējušies citā ar svētā tēva Pio piemiņu saistītā vietā – San Džovanni Rotondo. Šeit, kapucīnu klosterī, svētais pavadīja sava mūža lielāko daļu un no šejienes aizgāja mūžībā. Sekojot viņa piemēram, pāvests mudināja piešķirt lielāku sparu adorācijas un slavēšanas lūgšanai. Viņš atzīmēja, ka lūgšana var dzimt kā lūgums pēc palīdzības, taču savu briedumu tā sasniedz tieši slavēšanā un adorācijā.

“Vai mūsu lūgšana līdzinās Jēzus lūgšanai, vai tā aprobežojas tikai ar palīdzības piesaukšanu?” atkal jautāja pāvests. “Vai lūgšanu neiedomājamies tikai kā sava veida mierinošas zāles, ko pieņemam, lai mazinātu stresu?” Francisks uzsvēra, ka patiesa lūgšana ir mīlestības žests, tā nozīmē būt kopā ar Dievu un uzticēt Viņam pasaules dzīvi – tā nozīmē garīgās žēlsirdības darbu. Ja mēs, ticīgie, neuzticam Dievam savus brāļus, situācijas, tad kurš gan cits to darīs? Kurš klauvēs pie Dieva sirds durvīm, lai atvērtu žēlsirdības durvis cilvēcei, kurai tā ir nepieciešama?

Tēvs Pio mantojumā ir atstājis daudzas lūgšanu grupas. Viņš ir teicis, ka lūgšana ir visu labo dvēseļu vienotais spēks, kas kustina pasauli, atjauno sirdsapziņas, dziedina slimos, svētdara darbu, piešķir morālo spēku, kas izplata smaidu un Dieva svētību pār jebkuru nespēku un vājumu. Pāvests aicināja atcerēties šos vārdus un vēlreiz sev pajautāt – “vai es lūdzos?” Un kad lūdzos – vai protu slavēt, adorēt, vest savu un visu cilvēku dzīvi pie Dieva?

Svētās Mises homīlijā San Džovanni Rotondo pāvests atgādināja, ka tēvs Pio Dievam ir veltījis savu dzīvi un neskaitāmas ciešanas, lai palīdzētu satikt Viņu saviem brāļiem. Izšķirošais līdzeklis, lai to panāktu, bija grēksūdze, Izlīgšanas sakraments. Tajā sākas un atsākas sirds dziedināšana, dzīve, kas tiek mīlēta un kurai tiek piedots. Francisks tēvu Pio nosauca par “konfesionāla apustuli”, kurš arī šodien mūs aicina iet pie Tā, kurš jautā: “Kur tu ej? Pie Jēzus, vai pie savām skumjām? Pie kā atgriezies – pie Tā, kas tevi izglābj, vai pie saviem grēkiem? Nāc, nāc, Kungs tevi gaida! Drosmi! Nav neviena iemesla, kas būtu tik smags, lai izslēgtu tevi no Viņa žēlsirdības.”

Lūgšanu grupas, slimnieki, konfesionāls – tās ir trīs redzamās zīmes, kas atgādina par svētā Pio dārgo mantojumu. Savas uzurēšanās laikā San Džovanni Rotondo pāvests lūgšanā uzkavējās pie viņa kapa, tikās ar dažiem slimajiem kapucīnu mūkiem, kā arī apmeklēja klostera celli, kurā dzīvoja tēvs Pio.

Radiovaticana.va