Dokumenta pamatā ir novērojums, ka mūsdienās sāk atdzimt seno laiku maldu mācības (herēzes) pelagiānisms un gnosticisms. Pelagijs bija mūks, kurš dzīvojis 300.gadu beigās un 400.gadu sākumā. Viņš mācīja, ka cilvēks piedzimst nevainīgs, bez iedzimtā grēka traipa. Viņš ticēja, ka Dievs radīja katra cilvēka dvēseli tieši un tāpēc katra cilvēka dvēsele oriģināli bija brīva no grēka. Pelagijs ticēja, ka Ādama grēks neiespaidoja nākamās cilvēces paaudzes. Šis viedoklis tapa zināms kā pelagiānisms. Gnosticisms (izcelsme – sengrieķu gnostiskos ‘izzinošs’) ir reliģiski filozofiskās mācības, kurās bija apvienoti kristietības, austrumu tautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi. Gnosticisms atbalsta duālismu attiecībā uz garu un matēriju, un apgalvo, ka matērija ir iedzimts ļaunums, bet gars ir labs. Šī pieņēmuma rezultātā gnostiķi tic, ka it visam, kas darīts ķermenī, pat vislielākajam grēkam nav nekādas nozīmes, jo patiesā, reālā dzīve eksistē tikai gara sfērā. Gnosticisms saka, ka ”augstākā patiesība” var tikt atklāta tikai dažiem. Gnosticisms cēlies no grieķu vārda gnosis, kas nozīmē ”zināt.” Gnostiķi sludina to, ka viņiem pieder ne caur Bībeli iegūtas augstākās zināšanas, bet gan iegūtas kādā augstākā veidā, mistiskā eksistences vietā. Gnosticisms sevi redz kā priviliģētu klasi, paaugstinātu pāri visiem citiem sakarā ar neizmērāmi padziļināto zināšanu līmeni par Dievu.
TICĪBAS MĀCĪBAS KONGREGĀCIJA
Vēstule Placuit Deo Katoliskās Baznīcas bīskapiem par dažiem kristīgās pestīšanas aspektiem I. Ievads 1. „Savā labestībā un gudrībā Dievs ir vēlējies atklāt pats sevi un darīt zināmu savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1,9), saskaņā ar kuru cilvēkiem caur Kristu, iemiesoto Vārdu, Svētajā Garā ir pieejams Tēvs un viņi kļūst līdzdalīgi dievišķajā dabā (sal. Ef 2,18; 2 Pēt 1,4). [...] Dziļā patiesība, ko šī Atklāsme dara zināmu par Dievu un par cilvēku pestīšanu, mums atmirdz Kristū, kas vienlaikus ir visas Atklāsmes Vidutājs un Pilnība”.[1] Mācība par pestīšanu Kristū pieprasa būt vienmēr no jauna padziļinātai. Fiksējot skatu uz Kungu Jēzu, Baznīca ar mātes mīlestību vēršas pie visiem cilvēkiem, lai vēstītu viņiem Tēva Derības pilnīgo nodomu, kurš caur Svēto Garu vēlas „visas lietas no jauna pievest pie Kristus, vienīgās galvas” (Ef 1,10). Šīs Vēstules nodoms ir, ticības lielās tradīcijas vagā un ar sevišķu atsauci uz pāvesta Franciska mācību, paskaidrot dažus kristīgās pestīšanas aspektus, kuri šodien var būt sarežģīti saprašanai jauno kulturālo izmaņu dēļ. II. Mūsdienu kulturālo pārmaiņu ietekme uz kristīgās pestīšanas nozīmi 2. Mūsdienu pasaule ne bez grūtībām pieņem kristīgas ticības apliecināšanu, kas sludina, ka Jēzus ir visa cilvēka un visas cilvēces vienīgais Pestītājs (sal. Apd 4,12; Rom 3,23-24; 1 Tim 2,4-5; Tit 2,11-15).[2] No vienas puses, uz autonomo subjektu centrētais individuālisms tiecas [tam ir tendence] redzēt cilvēku kā būtni, kuras realizācija ir atkarīga tikai no tās pašas spēkiem.[3] Šai skatījumā Kristus tēls vairāk attiecas uz paraugu, kurš ar saviem vārdiem un rīcību iedvesmo cēliem darbiem, bet ne uz To, kurš pārveido cilvēces stāvokli, inkorporējot mūs jaunā eksistencē, kura ir samierināta ar Tēvu un ar mums caur Garu (sal. 2 Kor 5,19; Ef 2,18). No citas puses, izplatās uzskats par tīri iekšēju pestīšanu, kura varbūt [arī] izraisa stirpu personīgu pārliecību vai spēcīgas jūtas, ka esam vienoti ar Dievu, bet neuzņemoties, nedziedinot un neatjaunojot mūsu attiecības ar citiem un ar visu radīto pasauli. Šai perspektīvā kļūst sarežģīti uztvert Vārda Iemiesošanās jēgu, caur ko Viņš kļuva par cilvēces ģimenes locekli, pieņemot mūsu miesu un mūsu vēsturi par mums cilvēkiem un mūsu pestīšanas labā. 3. Svētais Tēvs Francisks savā kārtējā maģistērijā bieži atsaucās uz divām tendencēm, kuras prezentē tikko minētās novirzes un dažos aspektos līdzinās divām senām herēzijām – pelagiānismam un gnosticismam.[4] Mūsu laikos vairojas neo-pelagiānisms, saskaņā ar kuru radikāli autonomais indivīds pretendē glābt sevi pašu, neatzīstot, ka dziļi savā būtībā viņš ir atkarīgs no Dieva un no citiem. Tātad pestīšana ir atkarīga no vienas personas spēkiem vai no tīri cilvēciskām struktūrām, kas nav spējīgi pieņemt Dieva Gara jaunumu.[5] No savas puses neo-gnosticisms prezentē tīri iekšēju pestīšanu, ieslēgtu subjektīvismā.[6] Tā [pestīšana] pastāv tanī, lai paceltos „ar prātu Kristus miesas otrajā pusē pretī nezināmās dievišķības noslēpumiem”.[7] Tādējādi pretendē atbrīvot personu no miesas un no materiālā kosmosa, kur vairs neatklāj Radītāja providences rokas pēdas, bet redz tikai bezjēdzīgu realitāti, kas ir sveša personas pēdējai identitātei un ar ko var manipulēt atbilstoši cilvēka interesēm.[8] Tomēr ir skaidrs, ka salīdzinājums ar pelagiānisma un gnosticisna herēzijām cenšas tikai atsaukt atmiņā vispārējas kopīgas līnijas, neiedziļinoties antīko kļūdu būtībā. Patiešām ir liela atšķirība starp šodienas sekularizēto vēsturisko kontekstu un pirmajiem kristietības gadsimtiem, kad radās šīs herēzijas.[9] Tomēr, pa cik gnosticisms un pelagiānisms prezentē nemitīgas briesmas izkropļot bībelisko ticību, ir iespējams atrast zināmu radniecību ar tikko aprakstītajām mūsdienu kustībām. 4. Gan neo-pelagiāniskais individuālisms, gan neo-gnosticiskā miesas nicināšana izkropļo ticības apliecināšanu uz Kristu, vienīgo un universālo Pestītāju. Kādā veidā Kristus spētu būt vidutājs visas cilvēku ģimenes Derībai, ja cilvēks būtu izolēts indivīds, kas pašrealizējas vienīgi ar saviem spēkiem, kā to piedāvā neo-pelagiānisms? Un kādā veidā varētu mums nākt pestīšana caur Jēzus Iemiesošanos, Viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos savā īstajā miesā, ja viss, kas skaitās, būtu tikai atbrīvot cilvēka iekšieni no miesas un matērijas ierobežojumiem, kā uzskata neo-gnostiķi? Šo tendenču priekšā šī Vēstule grib apliecināt, ka pestīšana pastāv mūsu vienotībā ar Kristu, kurš ar savu Iemiesošanos, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos radīja jaunu kārtību attiecībās ar Tēvu un starp cilvēkiem un mūs ievadīja šajā kārtībā, pateicoties sava Gara dāvanai, lai mēs varētu vienoties ar Tēvu kā dēli Dēlā un kļūt viena miesa „pirmdzimtajā starp daudziem brāļiem” (Rom 8,29). III. Cilvēku tiekšanās pēc pestīšanas 5. Cilvēks aptver, tieši vai netieši, ka viņš ir mīkla: Kas esmu es, kas eksistē, bet manī nav manas eksistences principa? Katra persona savā veidā meklē laimi un mēģina to panākt, vēršoties pie sev pieejamajiem resursiem. Turklāt šī vispārējā tieksme nav obligāti izteikta vai deklarēta; tā pat ir daudz noslēpumaināka un apslēptāka, nekā var šķist, un ir gatava atklāties atsevišķu apstākļu priekšā. Ļoti bieži tā sakrīt ar cerību uz labāku fizisku veselību, dažreiz pieņem satraukuma par lielāku ekonomisku labklājību formu, plaši atklājas caur iekšēja miera un rāmas sadzīves ar tuvāko nepieciešamību. No citas puses, kamēr pestīšanas jautājums atklājas kā rūpes par lielāku labumu, tā [pestīšana] saglabā arī pretošanās sāpēm un to pārvarēšanas raksturu. Cīņai par labuma iegūšanu pievienojas cīņa par aizsargāšanos no ļaunā: no nezināšanas un no kļūdas, no trausluma un no vājuma, no slimības un no nāves. 6. Attiecībā uz šīm tieksmēm ticība uz Kristu mūs māca, atmetot katru pašrealizēšanās prasību, ka tās var pilnībā īstenoties tikai ja pats Dievs to darīs iespējamu, pievelkot mūs pie Sevis. Personas pilnā pestīšana nepastāv lietās, ko cilvēks pats varētu iegūt, kā nekustamie īpašumi vai materiālā labklājība, zinātne vai tehnika, vara vai ietekme uz citiem, labā slava vai gandarījuma sajūta.[10] Nekas no radītā nevar pilnībā apmierināt cilvēku, jo Dievs mūs paredzēja vienotībai ar Viņu un mūsu sirds nebūs mierīga, kamēr neatdusēsies Viņā.[11] „Cilvēka augstākais aicinājums patiesībā ir viens, proti, dievišķs”.[12] Tādā veidā atklāsme neaprobežojas ar pestīšanas sludināšanu kā [kādu] atbildi uz mūsdienu gaidām. „Turpretī, ja pestīšana būtu uzskatīta vai mērīta pēc cilvēku eksistenciālajām nepieciešamībām, kā tad varētu izvairīties no riska radīt vienkārši [kādu] Dievu-Pestītāju pēc mūsu vajadzību tēla?”[13] 7. Bez tam ir nepieciešams atzīmēt, ka saskaņā ar bībelisko ticību ļaunuma saknes neatrodas materiālajā vai miesīgajā pasaulē, piedzīvotas kā ierobežojums vai cietums, no kura mums būtu jāglābjas. Turpretī ticība apliecina, ka viss kosmoss ir labs, jo to radīja Dievs (sal. Rad 1,31; Gudr 1,13-14; 1 Tim 4,4), un ka ļaunums, kas kaitē cilvēkam, nāk no viņa paša sirds (sal. Mt 15,18-19; Rad 3,1-19). Grēkojot, cilvēks atstāja mīlestības avotu un zaudē sevi viltus mīlestības formās, kuras arvien vairāk viņu ieslēdz pašā sevī. Tā ir atdalīšanās no Dieva – no Tā, kas ir vienotības un dzīvības avots –, kas ved uz harmonijas pazaudēšanu starp [pašiem] cilvēkiem un starp cilvēkiem un pasauli, ievadot sadalīšanās un nāves dominēšanu (sal. Rom 5,12). Tātad pestīšana, ko mums sludina ticība, neskar tikai mūsu iekšieni, bet visu mūsu būtību integrāli. Tā ir visa persona, t.i., miesa un dvēsele, kas tika radīta no Dieva mīlestības pēc Viņa attēla un līdzības, un tiek aicināta dzīvot kopībā ar Viņu. IV. Kristus, Pestītājs un Pestīšana 8. Visos cilvēka gaitu momentos Dievs nepārtrauca dāvāt savu pestīšanu Ādama dēliem (sal. Rad 3,15), Noasā noslēdzot derību ar visiem cilvēkiem (sal. Rad 9,9) un daudz vēlāk – ar Abrāmu un viņa pēctečiem (sal. Rad 15,18). Tādējādi dievišķā pestīšana pieņem radīšanas kārtību, kurā piedalās visi cilvēki, un veic viņu konkrētās gaitas vēsturē. Izvēloties tautu, kurai dāvāja līdzekļus cīņai pret grēku un tuvībai ar Viņu, Dievs sagatavoja „varena Pestītāja, sava kalpa Dāvida namā” (Lk 1,69) nākšanu. Piepildoties laikiem, Tēvs aicināja pasaulē savu Dēlu, kurš sludināja Dieva valstību, dziedinot visas slimības (sal. Mt 4,23). Jēzus veiktie dziedināšanas [brīnumi], kuros atklājās Dieva providence, bija zīme, kas norāda uz Viņa personu, uz To, kas pilnībā atklājas kā dzīvības un nāves Kungs savā Lieldienu notikumā. Saskaņā ar Evaņģēliju, visu tautu pestīšana sākas ar Jēzus pieņemšanu: „Šodien šim namam ir nākusi pestīšana.” (Lk 19,9) Pestīšanas labajai vēstij ir vārds un izskats: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. „Būt [kļūt] par kristieti nav kāda ētiska lēmuma vai lielas idejas rezultāts, bet gan tikšanās ar kādu notikumu, ar kādu Personu, kas piešķir dzīvei jaunu apvārsni un līdz ar to – noteiktu virzienu”.[14] 9. Kristiešu ticība savā gadsimtu garajā tradīcijā caur daudziem tēliem ilustrēja iemiesotā Dēla pestījošo darbību. Tā [ticība] veica to, nekad neatdalot pestīšanas dziedinošo aspektu, caur kuru Kristus mūs atbrīvoja no grēka, no paceļošā aspekta, caur kuru Viņš mūs padara par Dieva bērniem, kas ņem dalību Viņa dievišķajā dabā (sal. 2 Pēt 1,4). Runājot par pestījošo perspektīvu lejupejošās [dimensijas] nozīmē (sākot no Dieva, kas nāk atbrīvot cilvēkus), Jēzus ir apgaismotājs un atklājējs, glābējs un atbrīvotājs, Tas, kas dievišķo cilvēku un to attaisno. Pievēršoties augšupejošajai [dimensijai] (sākot no cilvēkiem, kas [at]griežas pie Dieva), Viņš ir Tas, kas kā Jaunās Derības Augstais Priesteris visu cilvēku vārdā upurē Tēvam perfekto kultu: pats sevi saliek upurī, izpērk grēkus un vienmēr paliek dzīvs, lai mūs aizstāvētu. Tādējādi Jēzus dzīvē atklājas dievišķās darbības un cilvēciskās darbības brīnišķīga sadarbība [sinerģija], kas atklāj individuālistiskās perspektīvas nepamatotību. No vienas puses, lejupejošā nozīme liecina par Dieva bezmaksas darbības absolūto primārumu; pazemība, lai saņemtu Dieva dāvanas pirms jebkādas mūsu darbības, ir būtiska, lai varētu atbildēt uz Viņa pestījošo mīlestību. No citas puses, augšupejošā nozīme mums atgādina, ka caur Viņa Dēla pilnīgi cilvēcisko darbību Tēvs vēlējās atjaunot mūsu darbošanos, lai, līdzinoties Kristum, mēs varētu veikt „labos darbus, ko Dievs ir sagatavojis, lai mēs tajos dotos [uz priekšu]” (Ef 2,10). 10. Ir skaidrs, ka pestīšana, ko Jēzus atnesa savā personā, nenotiek tikai iekšējā veidā. Patiesi, lai katrai personai varētu nodot pestījošo vienotību [komūniju] ar Dievu, Dēls kļuva miesa (sal. Jņ 1,14). Tieši pieņemot miesu [iemiesojoties] (sal. Rom 8,3; Ebr 2,14; 1 Jņ 4,2), piedzimstot no sievietes (sal. Gal 4,4), „Dieva Dēls kļuva par cilvēka dēlu”[15] un par mūsu brāli (sal. Ebr 2,14). Tādā veidā, pa cik Viņš ienāca, lai iekļautos cilvēces ģimenē, „zināmā veidā Viņš ir vienots ar katru cilvēku”[16] un izveidoja jaunu kārtību attiecībās ar Dievu, savu Tēvu, un ar visiem cilvēkiem, kurā varam būt inkorporēti, lai piedalītos Viņa paša dzīvē. Tātad miesas pieņemšana [iemiesošanās] nemaz nelimitē Kristus pestījošo darbību, [turpretī] ļauj Viņam konkrētā veidā nodot Dieva pestīšanu visiem Ādama dēliem. 11. Visbeidzot, lai atbildētu gan uz pelagiānisma tendences individuālistisko reducionismu, gan uz neo-gnosticisma [tendenci], kas pieļauj tīri iekšēju atbrīvošanu, ir jāpiemin veidu, kādā Jēzus ir Pestītājs. Viņš neaprobežojās, parādot mums ceļu, lai tiktos ar Dievu, – ceļu, kuru vēlāk būtu jāmēro mums pašiem, paklausot Viņa vārdiem un sekojot Viņa piemēram. Lai atvērtu mums atbrīvošanas durvis, Kristus pats kļuva par ceļu: „Es esmu ceļš” (Jņ 14,6).[17] Turklāt šis ceļš nav tikai iekšējais, bez mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem un ar radīto pasauli. Gluži pretēji, Jēzus mums dāvāja „jaunu un dzīvinošu ceļu, kuru Viņš inaugurēja priekš mums caur [...] savu miesu” (Ebr 10,20). Rezumējot, Kristus ir Pestītājs, jo priekš mums pieņēma integrālo cilvēciskumu un [iz]dzīvoja pilnīgu cilvēka dzīvi vienotībā [komūnijā] ar Tēvu un brāļiem. Pestīšana [arī] pastāv [iekš] iekļaušanās šajā Viņa dzīvē, saņemot Viņa Garu (sal. Jņ 4,13). Tādā veidā Viņš kļuva „īpašā veidā par jebkuras žēlastības avotu saskaņā ar [savu] cilvēciskumu”.[18] Vienlaikus Viņš ir Pestītājs un Pestīšana. V. Pestīšana Baznīcā, Kristus miesā 12. Vieta, kur saņemam Jēzus nesto pestīšanu, ir Baznīca, to [cilvēku] kopiena, kuri, būdami inkorporēti [iekļauti] Kristus inaugurēto attiecību jaunajā kārtībā, var saņemt Kristus Gara pilnību (sal. Rom 8,9). Šīs Baznīcas pestījošās mediācijas turēšana [acu priekšā] būtiski palīdz pārvarēt katru reducionisma tendenci. Patiesībā pestīšana, ko dāvā Dievs, nevar būt iegūta vienīgi ar individuālajiem spēkiem, kā to vēlētos neo-pelagiānisms, bet gan caur attiecībām, kas izriet no iemiesotā Dieva Dēla un kas veido Baznīcas vienību [komūniju]. Turklāt žēlastība, ko mums dāvā Kristus, nav kāda tīri iekšēja pestīšana, kā to saka neo-gnostiķu uzskats, bet gan ievada mūs konkrētajās attiecībās, ko [iz]dzīvoja Viņš pats, Baznīca ir redzama kopība [komūnija]: tajā pieskaramies Jēzus miesai, īpašā veidā nabadzīgākos un cietošākos brāļos. Kopumā, Baznīcas, „pestīšanas universālā sakramenta”[19], pestījošā mediācija [starpniecība] mums nodrošina to, ka pestīšana nepastāv izolētā indivīda pašrealizēšanās, nedz viņa iekšējā saplūšanā ar dievišķo, bet gan iekļaušanās personu vienībā [komūnijā], kas ņem dalību Trīsvienības vienībā [komūnijā]. 13. Gan pestīšanas individuālistiskā vīzija, gan tās tīri iekšējā vīzija ir pretrunā arī ar sakramentālo ekonomiju, caur kuru Dievs vēlējās glābt cilvēku [cilvēcisko personu]. Baznīcā piedalīšanās Jēzus inaugurēto attiecību jaunajā kārtībā notiek ar sakramentu starpniecību, starp kuriem Kristības ir durvis [20] un Euharistija – avots un kulminācija [kalngals].[21] Tādējādi no vienas puses redzam paš-pestīšanās prasības, kas rēķinās tikai ar cilvēku spēkiem, nepamatotību. Turpretī ticība apliecina, ka esam pestīti caur Kristībām, kas mūsos iespiež neizdzēšamo raksturu piederībai Kristum un Baznīcai, no kurām izriet mūsu konkrētā veida pārveidošana [iz]dzīvot attiecības ar Dievu, ar cilvēkiem un ar radību (sal. Mt 28,19). Tādējādi attīrīti no pirmdzimtā grēka un no jebkura grēka esam aicināti uz jaunu eksistenci, līdzinoties Kristum (sal. Rom 6,4). Ar septiņu sakramentu žēlastību ticīgie nepārtraukti aug un pārveidojas, sevišķi kad ceļš kļūst grūtāks un netrūkst kritieni. Kad viņi, grēkojot, atkāpjas no Kristus mīlestības, tad tie var tapt no jauna ievadīti Jēzus inaugurēto attiecību kārtībā caur Gandarīšanas sakramentu, lai ietu tā pat, kā to darīja Viņš (sal. 1 Jņ 2,6). Tādā veidā pēdējo tiesu uzlūkojam ar cerību, kad katra persona būs tiesāta pēc savas konkrētās mīlestības (sal. Rom 13,8-10), īpaši attiecībā uz vājākajiem (sal. Mt 25,31-46). 14. Pestījošā sakramentālā ekonomija oponē arī tendencēm, kuras piedāvā tīri iekšēju pestīšanu. Gnosticisms asociējas ar negatīvu skatienu uz radīšanas kārtību, iekļaujot arī cilvēka gara absolūtās brīvības ierobežojumu. Tātad pestīšana tiek skatīta kā atbrīvošanās no miesas un no konkrētajām attiecībām, kuros dzīvo persona. Tomēr pa cik esam pestīti „caur Jēzus Kristus miesas upuri” (Ebr 10,10; sal. Kol 1,22), īstā pestīšana, nebūt neesot miesas atbrīvošanās, ietver arī tās [miesas] svētdarīšanu (sal. Rom 12,1). Cilvēka miesu veidoja Dievs, kurš tajā ierakstīja valodu, kas aicina cilvēku atzīt Radītāja dāvanas un dzīvot vienībā [komūnijā] ar brāļiem.[22] Pestītājs ar savu Iemiesošanos un Lieldienu noslēpumu nostiprināja un atjaunoja šo pirmatnējo valodu un nodeva mums sakramentu korporālajā ekonomijā. Pateicoties sakramentiem, kristieši var dzīvot uzticībā Kristus miesai un, kā konsekvence, arī uzticībā Viņa dāvāto attiecību konkrētajā kārtībā. Šī attiecību kārtība īpašā veidā pieprasa rūpes par visu cilvēku cietošo cilvēciskumu caur miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem.[23] VI. Noslēgums: izplatīt ticību, gaidot Pestītāju 15. Pilnīgās dzīves, kurā mūs ievada Jēzus Pestītājs, apziņa mudina kristiešus uz misijām, lai sludinātu visiem cilvēkiem Evaņģēlija prieku un gaismu.[24] Šajās pūlēs viņi būs gatavi arī veidot atklātu un konstruktīvu dialogu ar citu reliģiju ticīgajiem, ticot, ka uz pestīšanu Kristū Dievs var vest „visus labas gribas cilvēkus, kuru sirdīs neredzami darbojas žēlastība”.[25] Kamēr visi spēki tiek veltīti evaņģelizācijai, [tikmēr] Baznīca turpina piesaukt Pestītāja definitīvo [galīgo] atnākšanu, jo „cerībā mēs esam atpestīti” (Rom 8,24). Cilvēka pestīšana būs piepildīta tikai tad, kad, uzvarot pēdējo ienaidnieku – nāvi (sal. 1 Kor 15,26)–, mēs beidzot piedalīsimies augšāmcēlušos Kristus slavā, kurš pabeigs mūsu attiecību ar Dievu, ar brāļiem un ar visu radību pilnveidošanu. Balstoties ticībā, barojoties no cerības, darbojoties mīlestībā, pēc Marijas, Pestītāja Mātes un pirmās starp atpestītajiem, piemēra, mēs esam pārliecināti, ka „mūsu pilsonība ir debesīs un no turienes gaidām kā pestītāju Kungu Jēzu Kristu, kurš pārveidos mūsu vājo miesu saskaņā ar savu godpilno miesu tai spēkā, ar kuru Viņš pakļauj sev visas lietas” (Fil 3,20-21). 2018. gada 16. februārī Svētais tēvs Francisks apstiprināja šo vēstuli, pieņemto 2018. gada 24. janvārī šīs Kongregācijas plenārsēdē, un lika to publicēt. Dots Romā, Ticības mācības kongregācijas sēdeklī, 2018. gada 22. februārī, Svētā Pētera Katedras svētkos. + Luis F. Ladaria, SJ
Tibikas titulārarhibīskaps
Prefekts + Džakomo Morandi
Červeteri titulārarhibīskaps
Sekretārs __________________________________________
1 Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Dogmatiskā Konstitūcija Dei Verbum, nr. 2. 2 Sal. Ticības Mācības Kongregācija, Deklarācija Dominus Iesus, 2000. gada 6. augustā, nr. 5-8: AAS 92 (2000), 745.-749. lpp. 3 Sal. Francisks, Apustuliskais Pamudinājums Evangelii gaudium, 2013. gada 24. novembrī, nr. 67: AAS 105 (2013), 1048. lpp. 4 Sal. turpat, Encikliskā Vēstule Lumen fidei, 2013. gada 29. jūnijā, nr. 47: AAS 105 (2013), 586.-587. lpp.; Apustuliskais Pamudinājums Evangelii gaudium, nr. 93-94: AAS 105 (2013), 1059. lpp.; Uzruna Itālijas Baznīcas V nacionālās tikšanās dalībniekiem, Florencē, 2015. gada 10. novembrī: AAS 107 (2015), 1287. lpp. 5 Sal. turpat, Uzruna Itālijas Baznīcas V nacionālās tikšanās dalībniekiem, Florencē, 2015. gada 10. novembrī: AAS 107 (2015), 1288. lpp. 6 Sal. turpat, Apustuliskais Pamudinājums Evangelii gaudium, nr. 94: AAS 105 (2013), 1059. lpp.: „gnosticisma valdzinājums [fascinējums] – ieslēgta subjektīvismā ticība, kur interesē tikai ierobežota pieredze vai prātojumu un zināšanu veids, kas šķietami var stiprināt un apgaismot, bet kur subjekts beigu beigās paliek ieslēgts sava prāta vai savu jūtu pasaulē”; Pontifikālā Kultūras Komisija – Pontifikālā strapreliģiju dialoga Komisija, Jēzus Kristus, dzīvā ūdens nesējs. Kristīgas pārdomas par ‘New Age’, 2013. gada janvāris, Vatikāns, 2013. 7 Francisks, Encikliskā Vēstule Lumen fidei, nr. 47: AAS 105 (2013), 586.-587. lpp. 8 Sal. turpat, Uzruna Brešas diecēzes svētceļojuma dalībniekiem, 2013. gada 22. jūnijā: AAS 95 (2013), 627. lpp.: „šai pasaulē, kur noliedz cilvēku, kur labāk iet gnosticisma ceļu, [...] ‘bez miesas’ [‘nekas miesa’] – [kāds] Dievs, kas nekļuva miesa [...]”. 9 Saskaņā ar pelagiānisma herēziju, kas veidojās V gadsimtā ap Pelāgiju, cilvēkam, lai pildītu Dieva baušļus un būtu pestītam, ir nepieciešama žēlastība tikai kā palīdzība no ārienes viņa brīvībai (kā gaisma, piemērs, spēks), bet ne kā brīvības dziedināšana un radikāla reģenerācija, bez iepriekšēja nopelna, lai viņš varētu darīt labu un sasniegt mūžīgo dzīvi. Sarežģītāka ir gnostiķu kustība, kas veidojās I un II gadsimtos un kurai ir savstarpēji dažādas formas. Vispārējā līnijā [runājot], gnostiķi ticēja, ka pestīšanu iegūst caur ezotēriskām zināšanām jeb „gnosi”. Šī gnosi atklāj gnostiķim savu patieso būtību, t.i., dievišķā Gara dzirksteli, kurš mīt tā iekšienē, kuru savukārt ir jāatbrīvo no miesas, kas ir sveša patiesam cilvēciskumam. Tikai tādā veidā gnostiķis atgriežas pie savas oriģinalitātes Dievā, no kura viņš bija attālināts ar pirmdzimto grēku. 10 Sal. Akvīnas Toms, Summa theologiae, I-II, q. 2. 11 Sal. Augustīns, Confessioni, I, 1: Corpus Christianorum, 27,1. 12 Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 22. 13 Internacionālā Teoloģiskā Komisija, Daži jautājumi par pestīšanas teoloģiju, 1995, nr. 2: Internacionālā Teoloģiskā Komisija, Dokumenti 1969 – 2004, Boloņa, 2006, 500. lpp. 14 Benedikts XVI, Encikliskā Vēstule Deus caritas est, 2005. gada 25. decembrī, nr. 1: AAS 98 (2006), 217. lpp.; sal. Francisks, Apustuliskais Pamudinājums Evangelii gaudium, nr. 3: AAS 105 (2013), 1020. lpp. 15 Irenejs, Adversus haereses, III, 19,1: Suorces Chrétiennes, 211, 374. 16 Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 22. 17 Sal. Augustīns, Tractatus in Ioannem, 13, 4: Corpus Christianorum, 36, 132: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība (Jņ 14,6). Ja meklē patiesību, tad ej pa ceļu [seko ceļam]; jo ceļš ir tas pats, kas ir patiesība. Mērķis, uz kuru tiecies, un ceļš, kuru jāmēro, ir tā pati lieta [tas pats]. Tu nevari sasniegt mērķi, ejot pa citu ceļu; pa citu ceļu tu nesasniegsi Kristu: pie Kristus vari atnākt vienīgi ar Kristus palīdzību [caur Kristu]. Kādā veidā tu sasniedz Kristu caur Kristu? Tu sasniedz Kristu-Dievu caur Kristu-cilvēku; caur iemiesoto Vārdu tu sasniedz Vārdu, kas no iesākuma bija Dievs pie Dieva”. 18 Akvīnas Toms, Quaestio de veritate, q. 29, a. 5 utt. 19 Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Dogmatiskā Konstitūcija Lumen gentium, nr. 48. 20 Sal. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 63, a. 6. 21 Sal. Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Dogmatiskā Konstitūcija Lumen gentium, nr. 11; Konstitūcija Sacrosanctum Concilium, nr. 10. 22 Sal. Francisks, Encikliskā Vēstule Laudato si’, 2015. gada 24. maijā, nr. 155: AAS 107 (2015), 909.-910. lpp. 23 Sal. turpat, Apustuliskā Vēstule Misericordia et misera, 2016. gada 20. novembrī, nr. 20: AAS 108 (2016), 1325.-1326. lpp. 24 Sal. Jānis Pāvils II, Encikliskā Vēstule Redemptoris missio, 1990. gada 7. decembrī, nr. 40: AAS 83 (1991), 287.-288. lpp.; Francisks, Apustuliskais Pamudinājums Evangelii gaudium, nr. 9-13: AAS 105 (2013), 1022.-1025. lpp. 25 Vatikāna II Ekumēniskais Koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 22. |
