Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Vai ir atbilstīgi aiziet no Sv.Mises uzreiz pēc Komūnijas?
30.04.2018 pl. 08:09

Nav. Jo runa nav tikai par mums.
Nav pieņemami agrāk aiziet no Pateicības dienas vai ģimenes svētku pusdienām vecāsmātes mājās, jo būtība nav laba ēdiena baudīšanā, savu radinieku satikšanā vienreiz gadā vai tajā, lai atrādītos viņiem, cik liels (vai tievs, vai vecs, vai glīts) esi kļuvis. Runa ir par ģimeni, par tuvākmīlestību un it īpaši, ja tu un viņi nebūt neesat perfekti.

Runa ir par tradīcijām, veco un jauno stāstu klausīšanos un savu stāstu pievienošanu tiem; runa ir par pagātnes atsaukšanu atmiņā, kamēr tagadne ir tev līdzās un nākotne vēl tikai tuvojas. Nav pieņemami  aiziet pirms deserta un kafijas, un varbūt arī kāda dzēriena, tāpēc ka runa nav tikai par tevi pašu; runa ir par jums visiem kopā kā ģimeni. Tā nu tu paliec līdz beigām un atvadies ar apkampieniem un bučām, un dodies projām ar atjaunotu izpratni par to, ko nozīmē būt daļai no savas ģimenes.

Svētajai Misei un šādām ģimenes pusdienām ir daudz kā kopīga, taču Svētā Mise ir daudz kas vairāk. Tās ir pashālā noslēpuma – Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās pasaules pestīšanai –svinības. Mēs sanākam kopā kā Dieva ģimene, kā Baznīca, svēta un nepilnīga, lai atkal un atkal klausītos stāstu par to, kā Dievs mūs ir mīlējis un sekojis mums pa pēdām visas vēstures garumā līdz pat tai īpašajai dienai. Lūdzoties par visu Baznīcu un tās vajadzībām, par visu pasauli, par tiem, kas cieš, un tiem, kas mirst, mēs mācāmies rūpēties par tiem un tiem kalpot. Kad pateicamies un slavējam Dievu par to, ko Viņš ir darījis priekš mums un ko mums devis, mēs nākam atpazīt Dieva lielāko dāvanu mums – Jēzu Kristu, kurš baro un stiprina mūs maizes un vīna veidolā - Miesā un Asinīs, ko Viņš upurējis, lai pasaule dzīvotu.

Svētajā Misē ne vien svinam mūsu ticību, bet tā arī māca mums, kam ticam un kā mums būtu jādzīvo. Tāpēc mēs nedrīkstam aiziet prom no Svētās Mises uzreiz pēc Komūnijas. Jo Komūnijā nav runa tikai par mums un mūsu pestīšanu. Runa ir par pasaules pestīšanu. Svinot un saņemot Eiharistiju, mēs pasludinām: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai.” Kam mums jāapliecina sava ticība? Ne tikai pašiem sev, bet visai pasaulei. Mēs katrs kļūstam par daļu no stāsta par to, cik ļoti Dievs mīl visus cilvēkus un cik ļoti vēlas, lai tie iepazīst Dievu caur Kristu.

Ja pametam Svēto Misi un  aizejam projām pirms “tautas atlaišanas” [beigu svētības], mēs palaižam garām visas svinības un to ka esam mācīti, kāpēc Eiharistijai pienākas pirmā vieta. Mēs esam paēdināti un stiprināti ar Kristus Miesu un Asinīm ne tikai mūsu pašu dēļ, bet arī visu to labad, kuru dēļ Viņš atdeva savu dzīvību. Mēs tiekam “atlaisti” no Svētās Mises ne jau tādēļ, ka tā beigusies, bet gan tāpēc, ka mums priekšā ir daudz darba. Mums jādodas pasaulē pasludināt Kristu. Un tādēļ mēs paliekam līdz Svētās Mises beigām, lai saņemtu svētību un tiktu sūtīti: “Ejiet un sludiniet Kunga Evaņģēliju!” un “Ejiet mierā un pagodiniet Kungu ar savu dzīvi!”

Uscatholic.org/Tulk.:D.Bergmane