Viņš aicināja būt par brālīgas tuvākmīlestības un evaņģēliskās iejūtības lieciniekiem. Katoļticīgie mediķi gatavojas 25. kongresam, kas jau pēc dažām dienām, no 30. maija līdz 2. jūnijam notiks Zagrebā. Kongresa nosaukums ir “Dzīvības sakralitāte un mediķa profesija no “Humanae Vitae” līdz “Laudato si””. “Būt katoļticīgam mediķim nozīmē nemitīgi izkopt garīgumu, morāli un bioētiku saskaņā ar evaņģēliskajiem principiem, neatstājot novārtā attiecības starp mediķi un pacientu, nedz arī misionāro aktivitāti, lai uzlabotu tautu veselības apstākļus pasaules perifērijās,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka Baznīca ir dzīvības dēļ un tā ir norūpējusies, lai nekas nebūtu pretrunā ar dzīvību tās konkrētās eksistences realitātē, lai arī cik vārga, vai neaizsargāta, cik lielā mērā attīstīta, vai neattīstīta tā būtu. Būt katoļticīgiem mediķiem, tātad, nozīmē justies sanitārajiem darbiniekiem, kas no ticības, vai kopības ar Baznīcu saņem impulsu, lai vienmēr attīstītu savu kristīgo un profesionālo formāciju, nezaudētu dedzību darbā un interesi par dabas likumiem, jo tas viss ir nepieciešams, lai labāk kalpotu dzīvībai. “Korekti un drosmīgi liecinieki” – tā pāvests definē katoļu mediķus, kas sadarbojas ar Baznīcu, lai veicinātu un aizsargātu cilvēka dzīvību sākot no ieņemšanas brīža līdz dabiskajam norietam, respektējot vājākos, padarot cilvēciskāku medicīnu, un socializāciju ar pacientiem. Neraugoties uz grūtībām, Svētais tēvs arī medicīnā aicināja stāties pretim “tehnokrātiskajai kultūras paradigmai”, varas pielūgsmei bez ierobežojumiem, kā arī praktiskajam relatīvismam, kurā viss kļūst nenozīmīgs, ja vien nekalpo personīgajām interesēm. Francisks aicina mediķus būt pārliecinātiem sev uzticētajā uzdevumā un iejaukties ikreiz, kad runa ir par tādiem ētiskajiem tematiem, kā grūtniecības pārtraukšana, eitanāzija un ģenētiskā medicīna. Svētais tēvs teica: “Ir jāstājas pretim tendencei slimu cilvēku uztvert kā mašīnu, ko saremontēt, nerespektējot morālos principus un izmantojot vājākos, ja tie neatbilst efektivitātes un peļņas ideoloģijai.” Francisks pievērsa uzmanību arī otram svarīgam aspektam: mediķu un sanitāro darbinieku sirdsapziņas brīvībai. Šai sakarā viņš teica: “Nav pieņemami, ka jūsu loma tiek samazināta līdz vienkāršam slimnieka gribas izpildītājam, vai līdz sanitārās sistēmas, kurā strādājat, prasībām.” Pāvests uzsvēra, ka katoļticīgs mediķis vispirms ir ticības liecinieks, kurš spēj sastrādāties ar ekleziālajām realitātēm, ar kurām strādā blakus cilvēkiem, kuri cieš. Svētais tēvs aicināja mediķus būt ne tikai par veselības aprūpes kalpotājiem, bet arī par brālīgas tuvākmīlestības praktiskiem lieciniekiem un tiem, kam viņi tuvojas, līdz ar savām zināšanām nest arī cilvēcības bagātību un evaņģēlisko iejūtību. Radiovaticana.va
Foto: Flickr.com/usarmyafrica | 
