Patiesi, mēs nedrīkstam aizmirst, ka aicinājuma valdzinājums, kas mūs piesaistīja, entuziasms, ar kādu mēs izlēmām iet pa īpašās veltīšanās Kungam ceļu, un brīnumi, ko piedzīvojam savā priesteriskajā dzīvē, aizsākās brīdī, kad notika Dieva un mūsu skatiena sastapšanās. Īstenībā, mēs visi “esam savā dzīvē pieredzējuši kādu tikšanos ar Viņu”. Katrs no mums var savā garā atcerēties un no jauna pievērsties tam priecīgajam brīdim, “kurā es sajutu uz sevi raugāmies Jēzu” (Pāvests Francisks, Homīlija Svētās Martas namā, 2015. gada 24. aprīlis). Arī pirmie mācekļi piedzīvoja draudzības ar Jēzu prieku, kas uz visiem laikiem izmainīja viņu dzīvi. Tomēr pēc tam, kad tika pasludinātas Jēzus ciešanas, viņu sirdi, pārklāja tumšs plīvurs, kas aptumšoja viņu ceļu. Tagad sekošanas dedzība, sapnis par Mācītāja nodibināto Dieva valstību un pirmie misijas augļi atduras pret smagu un neizprotamu realitāti, kas sašķoba cerību, ievieš šaubas un draud apdzēst Evaņģēlija sludināšanas prieku. Tas var notikt vienmēr – arī priestera dzīvē. Pateicības pilnās atmiņas par pirmo satikšanos, sekošanas prieka un varbūt gadiem ilgi, turklāt, ne vienmēr vieglākajās situācijās veiktā apustuliskā kalpojuma dedzības vietā var ieperināties nogurums un mazdūšība, paplašināties iekšējā sausuma tuksnesis un mūsu priesterisko dzīvi var aizēnot skumjas. Taču tieši šādos brīžos Kungs, kurš nekad neaizmirst savus bērnus, aicina mūs kāpt kopā ar Viņu Kalnā, kā Viņš to darīja ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, kuru priekšā pārveidojās. Vedot viņus “augšā” un “nomaļā vietā”, Jēzus ļauj tiem veikt brīnišķīgu pārveidošanās ceļojumu: no tuksneša – Tabora kalnā un no tumsas – gaismā. Dārgie priesteri, mums ir nepieciešams, lai katru dienu, aizvien no jauna satiekot Kungu, kurš mūs paaicināja, mēs tiktu pārveidoti. Ļaušanās “būt vestiem augšā” un palikšana ar Viņu “nomaļā vietā” nav amata pienākums, ne kaut kāds ārējs vingrinājums vai bezjēdzīga laika atraušana no saviem uzdevumiem, bet ir dzīvs avots, kas mūsos plūst un neļauj mūsu “lūk, te es esmu” izkalst un iznīkt. Kontemplējot Kunga Pārveidošanās evaņģēlisko ainu, mēs varam spert trīs mazus soļus, pateicoties kuriem varēsim apstiprināt savu piederību Kungam un atjaunoties savā priesteriskajā dzīvē: kāpt augšā, ļaut sevi pārveidot, būt par pasaules gaismu. Kāpt augšā, jo, ja mēs vienmēr koncentrējamies tikai uz darāmo, tad pastāv risks kļūt par pašreizējā mirkļa vergiem, izkalst, nesot ikdienas pienākumu nastu, būt pārāk koncentrētiem uz sevi un, tādējādi, sakrāt tik lielu nogurumu un neapmierinātību, ka iznākums varētu būt letāls. Tāpēc “kāpšana augšā” ir pretinde šiem “garīgā pasaulīguma” kārdinājumiem, kas, arī aiz reliģiskas šķietamības, attālina mūs no Dieva un brāļiem, un beigu beigās mēs atkal meklējam savu drošību šīs pasaules lietās. Tāpēc mums katru dienu, īpaši caur lūgšanu, ir jāgremdējas Dieva mīlestībā. Kāpšana kalnā mums kalpo kā atgādinājums tam, ka mūsu dzīve ir nemitīga kāpšana pretī gaismai, kas atspīd no augšienes, ka tas ir ceļojums Tabora kalnā, lai piedzīvotu Dieva klātbūtni, kas paver mums jaunus un pārsteidzošus apvāršņus. Šī realitāte neliek mums bēgt no pastorālajiem pienākumiem un ikdienas izaicinājumiem, ar ko saskaramies, bet kalpo par atgādinājumu, ka priesteriskā kalpojuma centrs ir Jēzus un ka visu varam tikai tanī, kurš mūs stiprina (Fil 4, 13). Tāpēc “mācekļu kāpšana Tabora kalnā liek mums pārdomāt to, cik svarīgi ir atraisīties no pasaulīgajām lietām, lai veiktu ceļu uz augšu un kontemplētu Jēzu. Runa ir par to, lai mēs vērīgi un lūgšanas garā ieklausītos Kristū, Tēva mīļotajā Dēlā, mēģinot atrast laiku lūgšanai, pateicoties kurai tiek paklausīgi un ar prieku pieņemts Dieva Vārds (Pāvests Francisks, Kunga eņģelis, 2017. gada 6. augusts). Ļaut sevi pārveidot, jo priestera dzīve nav nekāda programma, kur viss jau būtu iepriekš izdomāts, ne – birokrātisks amats, kura pienākumus varētu veikt, vadoties pēc jau iepriekš izveidotas shēmas; tieši pretēji, tā ir ikdienas attiecību ar Kungu dzīvā pieredze. Kungs liek mums kļūt par savas mīlestības zīmi Dieva tautas vidū. Līdz ar to, “mēs nevarēsim kalpot ar prieku, ja nemeklēsim personīgas lūgšanas brīžus, lai būtu aci pret aci ar Kungu un sarunātos ar Viņu” (Pāvests Francisks, Tikšanās ar Romas diecēzes prāvestiem, 2018. gada 15. februāris). Šai pieredzē mūs apgaismo Kunga vaigs un pārveido Viņa klātbūtne. Priesteriskā dzīve ir ļaušana Dieva žēlastībai “sevi pārveidot”, lai mūsu sirds kļūtu žēlsirdīga, inkluzīva un līdzjūtīga – tāpat kā Kristus sirds. Kā to nesen atgādināja Svētais tēvs, vienkārši runa ir par to, lai mēs būtu “normāli, vienkārši, lēnprātīgi, līdzsvaroti priesteri, kuri nemitīgi ļaujas atdzimšanai no Gara” (Pāvests Francisks, Homīlija kopā ar Žēlsirdības misionāriem celebrētās Euharistijas laikā, 2018. gada 10. aprīlis). Vispirmām kārtām šī atdzimšana notiek, pateicoties lūgšanai, kas izmaina sirdi un pārveido dzīvi: katrs no mums “kļūst” par To, kurš lūdzas. Šai Svētdarīšanas dienā būtu labi atgādināt, ka “būt svētam nozīmē vienkārši būt atvērtam pārdabiskajam, kas izpaužas lūgšanā un adorācijā. Svētais ir cilvēks, kurš dzīvo lūgšanas garā un kuram ir nepieciešams būt kontaktā ar Dievu” (Pāvests Francisks, Gaudete et exsultate, 147). Kāpjot kalnā, mūs apgaismos Kristus gaisma un mēs varēsim nokāpt ielejā un nest visiem Evaņģēlija prieku. Būt par pasaules gaismu, jo satikšanās ar Kungu pieredze mūs ved pa kalpošanas brāļiem ceļu. Viņa Vārds neļauj sevi ieslēgt personīgās dievbijības privātajā telpā un dievnama mūros. Priesteriskā dzīve ir, jo sevišķi, misionārs aicinājums, kas pieprasa drosmi un entuziasmu, lai izietu no sevis un sludinātu visai pasaulei to, ko dzirdējām, redzējām un personīgi piedzīvojām (sal. 1 Jņ 1, 1-3). Baznīcas pirmais uzdevums un, tātad, priesteru primārais svarīgais apustuliskais pienākums ir citu iepazīstināšana ar Jēzus maigumu un mīlestību, lai katru aizsniegtu Viņa klātbūtne, kas atbrīvo no ļaunā un pārveido dzīvi. Mums jāizkopj sevī vēlme “būt tādiem priesteriem, kuri spētu pasaules tuksnesī pacelt pestīšanas zīmi, tas ir, Kristus krustu kā atgriešanās un atjaunotnes avotu visai kopienai un visai pasaulei” (Pāvests Francisks, Homīlija kopā ar Žēlsirdības misionāriem celebrētās Euharistijas laikā, 2018. gada 10. aprīlis). Tikšanās ar Kungu pievilcību vajadzētu iemiesot savas dzīves pūliņos, kalpojot Dieva tautai, kura bieži vien staigā pa grūtību, ciešanu un grēka tumšo ieleju, un kurai ir vajadzīgi apgaismoti un starojoši priesteri – tādi, kāds bija Mozus. Patiešām, “brīnišķīgās pārveidošanās pieredzes beigās mācekļi nokāpa no kalna (sal. 9). Tas ir ceļš, kuru varam veikt arī mēs. Aizvien labāka Jēzus iepazīšana nav pats par sevi mērķis, bet liek mums “nokāpt no kalna”… Kristus klātbūtnes un Viņa Vārda degsmes pārveidoti, mēs būsim konkrēta zīme Dieva dzīvinošajai mīlestībai pret visiem saviem brāļiem, īpaši pret tiem, kuri cieš, ir vientuļi un pamesti, ir slimi, kā arī pret tiem daudzajiem vīriešiem un tām daudzajām sievietēm, kas dažādās pasaules malās netaisnības, uzkundzēšanās un vardarbības dēļ cieš pazemojumus” (Pāvests Francisks, Kunga eņģelis, 2017. gada 6. augusts). Dārgie priesteri, lai šīs Jēzus Sirdij veltītās dienas skaistums palielina mūsos ilgas pēc svētuma. Baznīcai un pasaulei ir vajadzīgi svēti priesteri! Pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā par svētumu Gaudete et Exsultate atsauc atmiņā priesterus, kuri dega par Evaņģēlija sludināšanu. Viņš raksta: “Baznīcai nav tik daudz vajadzīgi birokrāti un funkcionāri, bet tai ir vajadzīgi dedzīgi misionāri, entuziasma pārņemti ar to, lai nodotu tālāk patieso dzīvību. Svētie pārsteidz, izraisa apjukumu, jo viņi ar savu dzīvi liek mums atmest mierīgo un anestezējošo remdenību” (Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, 138). Šo pārveidošanās ceļu sevišķi nāksies iet iekšēji: kāpt Kalnā, ļauties, lai Kungs mūs pārveido, lai pēc tam kļūtu par gaismu pasaulei un cilvēkiem, kuri mums ir uzticēti. Lai Vissvētākā Marija, spožā Sieviete un priesteru Māte, mūs vienmēr pavada un sargā. Kard. Benjamins Stella,
Prefekts Žoēls Mersjē,
Rotas titulārarhibīskaps,
Sekretārs Horhe Karloss Patrons Vongs,
Papantlas emeritētais arhibīskaps-bīskaps
Sekretārs semināru lietās |
