Viens no nosacījumiem ir stereotipu par svētumu atmešana un otrais nosacījums ir brīvība. Pārbaudījumu brīžos mums ir tendence skatīties atpakaļ un meklēt "drošību" lietās, ko piedāvā pasaule, jeb atgriezties pie "pasaulīgajām shēmām". Gribot sekot pasaulīgajai loģikai, mēs domājam, ka iegūsim visu, bet, īstenībā, paliekam tukšām rokām. Svētums nav svētulība Šai dienai veltītajā Svēto Rakstu lasījumā izskan aicinājums iet svētuma ceļu (sal. 1 Pt 1, 10-16). Pāvests savā homīlijā kārtējo reizi norādīja uz dažiem visai izplatītiem maldīgiem priekšstatiem par svētumu un atklāja, ka tas ir kaut kas daudz vienkāršāks nekā mēs nereti domājam. Aicinājums uz svētumu, kas ir parasts aicinājums, ir aicinājums dzīvot kristīgi. Dzīvot svēti un dzīvot kristīgi – tas ir viens un tas pats. Bieži vien mēs domājam, ka svētums ir kaut kas ārkārtējs. “Mēs domājam, ka būt svētam nozīmē piedzīvot vīzijas vai skaitīt kādas ļoti īpašas lūgšanas, vai staigāt ar svētulīgu seju. Nē! Svētums ir kaut kas cits.” Iet svētuma ceļu nozīmē dzīvot saskaņā ar Kunga norādēm attiecībā uz šo ceļu. Un ko nozīmē iet svētuma ceļu? To pasaka Pēteris: "Pilnīgi paļaujieties uz to žēlastību, ko jūs saņemsiet, Jēzum Kristum atnākot." Virzīties uz gaismu Turpinot šo domu, Francisks skaidroja, ka "iet uz svētumu" nozīmē tiekties pēc žēlastības, ko Kungs katram no mums labprāt dod, būt atvērtiem cerībai un nemitīgi meklēt satikšanos ar Jēzu Kristu. Šis ceļš līdzinās iešanai gaismas virzienā. Ejot pretī gaismai, mēs bieži vien nespējam saskatīt ceļu, jo gaisma žilbina mūsu acis. Šajā kontekstā Francisks mudināja būt uzmanīgiem un neiekrist maldos. Redzēt gaismu vēl nenozīmē saskatīt un zināt ceļu. Tad, kad gaisma spīd mums no aizmugures, tad gan varam labi saskatīt ceļu, bet tad, īstenībā, mūsu priekšā ir nevis gaisma, bet tumsa! Neskatīties atpakaļ Lai ietu uz svētumu, mums ir "jābūt un jājūtas brīviem" – uzsvēra pāvests. Viņš atgādināja, ka daudzas jo daudzas lietas mūs paverdzina. Tāpēc sv. Pēteris mudina dzīvot skaidrā prātā un neļaut vairs sevī valdīt agrākajām kārībām, kā tas notika tad, kad vēl dzīvojām nezināšanā. Līdzīgs aicinājums izskan arī sv. Pāvila vēstulē romiešiem. Viņš saka: "Nepiemērojieties šai pasaulei…." Nepiemēroties nozīmē nedomāt saskaņā ar pasaulīgo loģiku, pārkāpt pasaulīgās domāšanas un spriešanas rāmjus. Dzīvot saskaņā ar pasaulīgo loģiku nozīmē atņemt sev brīvību. Taču ceļā uz svētumu brīvība ir fundamentāla nozīme. Lai ietu svētuma ceļu, mums brīvi jāiet uz priekšu, raugoties uz gaismu. Tad, kad mēs atgriežamies pie vecā dzīves veida, pie tā, kā bijām ieraduši dzīvot pirms satikām Jēzu, vai tad, kad atkal pievēršamies pasaulīgajām shēmām, mēs pazaudējam brīvību – teica Svētais tēvs. Ja neesam brīvi, tad nevaram kļūt svēti Izceļošanas grāmatā lasām, ka Dieva tauta neskaitāmas reizes mēģināja skatīties atpakaļ. Tā nevēlējās raudzīties uz priekšu, uz pestīšanu. Tā gribēja doties atpakaļ. Tā žēlojās, iedomājoties, cik labi varēja dzīvot Ēģiptē. Tātad, pārbaudījumu un grūtību brīžos rodas kārdinājums atkāpties – atzina pāvests. Tauta atkāpjas un zaudē brīvību. Tā ir taisnība, ka tā bija labi paēdusi, bet tas bija "vergu ēdiens", ko šī tauta ēda. Pārbaudījumu brīžos mēs vienmēr tiekam kārdināti skatīties atpakaļ, raudzīties uz pasaulīgajām shēmām, atgriezties laikos, kad dzīvojām nebrīvē. Taču ja nav brīvības, tad nevaram būt svēti. Brīvība ir nepieciešamais nosacījums tam, lai varētu staigāt, skatoties uz priekšā spīdošo gaismu. Nepadodies pasaulīgajai domāšanai: ej uz priekšu, skatoties uz gaismu, kas ir cerības apsolījums. Kad Dieva tauta skatījās uz priekšu, tai klājās labi, bet kad uznāca nostaļģija, jo vairs nebija iespējas ēst Ēģiptes labumus, tā kļūdījās un aizmirsa, ka tur atradās nebrīvē. Pasaule daudz sola, bet neko nedod Kungs mūs aicina būt svētiem savā ikdienas dzīvē. Pāvests norādīja uz diviem kritērijiem, pēc kuriem varam noteikt, vai ejam svētuma ceļu. Pirmais: vai skatāmies uz Kunga gaismu un ceram to sasniegt? Otrais: vai brīžos, kad piemeklē pārbaudījumi, raugāmies uz priekšu un spējam nepazaudēt brīvību, meklējot "patvērumu" pasaulīgajās shēmās, kur viss tiek apsolīts, bet nekas netiek dots. "Esiet svēti kā es esmu svēts", atgādināja Francisks paša Kunga teiktos vārdus un aicināja lūgties, lai mēs labi saprastu, ko nozīmē iet svētuma ceļu. Pāvests uzsvēra: “Svētuma ceļš ir brīvības ceļš, kuru ejot, mēs, cerības pilni, tiecamies pēc satikšanās ar Jēzu.” Radiovaticana.va | 
