Ordinācijas Svēto Misi vadīja Liepājas diecēzes bīskaps. Uzrunā, pirms diakons solīja paklausību un dzīvi celibātā un vienkāršībā, Viktors Stulpins veltīja savas pārdomas priesteriskajam dzīvesveidam, kas ir īpašs un kuru var nosaukt par apustulisko dzīvesveidu. Tieši tādēļ Baznīca pieprasa no priestera dzīvi celibātā, vienkāršībā un paklausībā. "Celibāts, kā labi zinām, nav būtiski saistīts ar kalpošanu, bet savu pamatojumu rod apustuliskajā dzīvesveidā. Tie, kurus Jēzus sūtīja pa diviem (sal. Mk 6, 7), aicinādams viņus par apustuļiem - “lai tie būtu ar Viņu un Viņš tos sūtītu sludināt” (Mk 3, 14- 15) - tika aicināti dzīvot neprecējušies, bez ģimenes, vai pat to atstājot (sal. Mk 10, 28- 31), lai dzīvotu pilnīgi apustulisku dzīvi. Tāds priesteris ne tikai pilnībā veltījas kalpošanai kopienai, bet ar savu dzīvi celibātā rāda, ka sastapšanās ar Kristu izmaina attiecības starp cilvēkiem un ka debesu Valstības dēļ var dzīvot celibātā, kas liecina par šīs Valstības gaidīšanu. Tā, Dieva dāvātajā spēkā izdzīvots celibāts, kas nosaka visu dzīvi, var kļūt par pamudinājumu sakoncentrēties uz Dievu, līdzīgi kā laulība atgādina par Dieva mīlestību, kura atklājas mīlestībā pret otru - tuvāko cilvēku.
Nevaram būt naivi šai jautājumā: celibāts neapšaubāmi ir Dieva dāvana, bet laba tā izdzīvošana ir atkarīga no katra cilvēka spēka un vājuma, no citām dāvanām, ar kurām cilvēks ir apveltīts. Celibāts ir neparasts piedzīvojums, patiesa Dieva dāvana, bet ir arī cilvēcisks ceļš, kurā pieredzam mūsu vājumu un dažkārt pat mūsu nabadzību, niecīgumu. Šķīstība savā pilnībā ir vienmēr mūsu priekšā kā mērķis, uz kuru tiecamies ar pazemību un pieaugšanu mīlestībā uz Kristu ar visu sirdi un nedalīti, nesavtīgi mīlot brāļus un māsas.
Celibāts ir cieši saistīts ar paklausību un kristīgo dalīšanos (patiesā nabadzība), un tie ir nepieciešamie līdzekļi, lai to labi izdzīvotu. Tādēļ nedrīkst mazināt šo līdzekļu nozīmi, jo tie ir liela palīdzība celibāta kvalitātei. Priesteriskās dzīves vienkāršība, ir nākamais elements apustuliskajā kalpošanā. Priesterība mūsdienu sabiedrībā jāizdzīvo ar mērenu dzīvesveidu un nemitīgu vēlmi dalīties. Nav jātiecas pēc naudas, nedz jākrāj dažādi labumi (sal. Apd 20, 33), bet, gluži pretēji, jāmācās dalīties tajā, kas mums pieder, ar tiem, kam patiesi tas nepieciešams, vienmēr nesavtīgi kalpojot kristīgās kopienas labā. Protams, “strādnieks ir savas algas cienīgs” (sal. Lk 10, 7), bet šo algu raksturo mērenība, vienkāršība, pastāvīga spēja dalīties. Paklausība - trešais būtiskais elements priestera apustuliskajā dzīvesveidā. Paklausība pāri visam Dievam un viens otram. Tas ir acīmredzams, ka savstarpējas pakļaušanās ziņā priesterim būtiska ir paklausība bīskapam, kas palīdz izdzīvot apustulisko kalpošanu evaņģēliskā garā. Tomēr ir vērts izcelt, ka paklausība vispirms ir ikdienā piedzīvota brāliska pakļaušanās, kurā mēs nesam viens otra nastas un savstarpēji viens otru atbalstam, pašaizliedzīgi kalpojot brālim, neko negaidot no otra cilvēka. Nav kristīgās mīlestības bez savstarpējas pakļaušanās, bez dzīvošanas vienotībā ar citiem. Tikai tādā veidā varam iegūt spēju pakļauties Dieva gribai un iedzīvināt sevī tās ilgas, kuras bija Kristum, kurš, būdams bagāts, mūsu dēļ ir kļuvis nabags (sal. 2 Kor 8,9), un kurš, būdams Dieva veidā, kļuva cilvēks, paklausīgs līdz nāvei. (sal. Flp 2, 6.8). No priesteriskā aicinājuma, apustuliskā aicinājuma izriet arī citi elementi, kuriem jāraksturo šo aicinājumu un visu dzīvesveidu. Vispirms tā ir Dieva Vārda sludināšana. To, ko sludina, ir jācenšas arvien dziļāk un pilnīgāk iepazīt, pēc tā dzīvot, lai vārdi un darbi saskanētu. Tad sludināšana būs par barību Dieva tautai, un dzīves svētums būs par Kristus mācekļu prieka avotu. Tādējādi ar vārdu un piemēru varēs celt Dieva namu, tas ir, Baznīcu. Otrais elements ir upurēšana. Ar priestera starpniecību ticīgo garīgais upuris tiek pilnīgots, iekļaujot to Kristus Upurī, kuru priesteris ar savām rokām saliek uz altāra bezasiņainā, sakramentālā veidā. Tādēļ būtiski ir pārdomāt, ko dara Upura laikā: jāseko tam, ko veic, svinot Kunga nāves un augšāmcelšanās sakramentālo Upuri, jācenšas izskaust sevī jebkurus trūkumus un jāattīsta jauna dzīve. Tomēr visa iepriekšminētā pamatā ir lūgšana, ir garīgā dzīve, kas ir vienotība ar to, kurš mūs ir aicinājis - Kristu. Tādēļ jau tagad, Kristap, gribu izteikt vienu novēlējumu. Tu tiksi ordinēts par priesteri - centies ikdienas kļūt līdzīgāks Kristum, Augstajam un Mūžīgajam Priesterim, sludini Evaņģēliju, vadi Dieva tautu, svini Kristus Upuri, esi uzticīgs Kunga kalps, bet to visu izdzīvo ne savā spēkā! Lai uzticība lūgšanai ir tas, kas tevi visā tajā pilnveido un dara par laimīgu Dieva un cilvēku kalpu! Šeit varētu pārfrāzēt apustuļa Pāvila vārdus, kurš teica, ka bez mīlestības daudzas lietas ir nekas, - priestera dzīvē bez lūgšanas daudzas lietas ir nekas, bet ar lūgšanu - viss." Dievkalpojuma noslēgumā Kristaps Oliņš nu jau kā jaunais priesteris teica sirsnīgu paldies bīskapam, priesteriem, semināristiem, korim un visiem klātesošajiem par skaisto liturģiju. "Kaut arī es emocionāli biju nobriedis jāvārdam, tomēr tas skaistums - gan muzikālais, gan estētiskais, gan jūsu klātbūtne, - tas viss aizkustināja tādā veidā, ka bija diezgan “jāsavācas”, lai neapraudātos," sacīja Kristaps. "Paldies ģimenei, tuviniekiem, draugiem par izrādīto atbalstu.
Pateicība arī Dievam par saņemto aicinājumu kristīties, būt Baznīcas daļai, būt par kristieti, jo, ja nebūtu tā, nebūtu arī aicinājums būt par priesteri. Bezgalīgi pateicīgs Dievam, ka savos dzīves līkločos esmu atradis ceļu uz Baznīcu un saņēmis šo aicinājumu. Apzinos, ka priekšā ir daudz garāks ceļš, nekā jau ir noiets." 
|
