Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
SQL error: query
Table './katedrale_db/comments' is marked as crashed and last (automatic?) repair failed
SQL: SELECT AVG(star) AS avg FROM comments WHERE doc_id="21491" AND star<>0

Palasīsim...  Raksti

Pēteris, pāvests un nemaldība
26.06.2018 pl. 07:52

Piedāvājam žurnālā "Katōļu Dzeive" (Nr.6, 1993.) publicēto rakstu, kas tapis 1993. gadā, kad Latvija gatavojās uzņemt ciemos toreizējo pāvestu Jāni Pāvilu II, un nav zaudējis aktualitāti arī šodien, gaidot pāvesta Franciska viesošanos mūsu zemē. Skaidrojumu par apustulisko pēctecību un pāvesta nemaldību, rakstā sniedz toreizējais seminārists, tagadējais teoloģijas doktors un priesteris, Pauls Kļaviņš.

Kad kāds runā par katoļu Baznīcu, tās pastorālo misiju, uzdevumiem un problēmām, kas ar to saistītas, viņš nepieciešami skar arī Romas pāvesta autoritāti un personību. Katoļu Baznīca nav iedomājama bez pāvesta. Īpaši šinī gadā jāpārdomā pāvesta loma Baznīcā un pasaulē, jo sagaidīsim šo augsto viesi mūsu dzimtenē.

Daudzi un dažādi ir uzskati par pāvestu. Mācību grāmatas vairākus gadu simtus sniedza priekšstatu par pāvestu kā viduslaiku varenāko valdnieku vai tautu brīvības ierobežotāju. Tagad no visām pusēm dzirdam, ka Kristus nav vēlējies pāvestus, kas būtu nemaldīgi un noteiktu „brīvajiem” kristiešiem – ko darīt un ko nedarīt; kam ticēt un kam neticēt. Daudzi domā, ka pāvestībai būtu jāaiziet vēsturē līdz ar pārējām viduslaiku paliekām.

Mums, katoļiem, jau katehismā māca, ka pāvests ir Pētera pēctecis zemes virsū, kas izpilda sevišķo Kristus doto uzdevumu: ganīt kristīgo ganāmpulku, to stiprināt ticībā un kalpot mīlestībā. Viņš ir vienotības princips Baznīcā, kas pasargā to no šķelšanās un maldiem ticības un tikumības lietās. Tomēr pirms augstā viesa ierašanās arvien vairāk būtu jāapzinās šis vienreizīgais Kristus iestādījums. Vislabākais līdzeklis, kā saglabāt savu ticību, ir dziļi to pētīt, lai pārliecībā par savu nemaldību mēs stiprinātu vājos ticībā vai neticīgos, kas dzīvo mums apkārt un kuri tāpat vēlas kļūt patiesi kristieši un patiesi Dieva un Baznīcas bērni.

Bieži rodas jautājums par pāvesta nemaldību: kur Bībelē ir teikts, ka Pēteris vai pāvests būtu nemaldīgs? Uz to jāatbild: nevienā vietā Bībelē nav tas teikts, tāpat nevienā vietā tā nesaka, ka Dievs ir nemaldīgs. Bībele vienkārši nelieto vārdu „nemaldīgs”. Bet vai tāpēc, lai mēs secinātu, ka Dievs ir maldīgs? Protams, nē! Izpētot visu, ko Bībele saka par Dieva pilnību, mums jāatzīst, ka Viņš ir nemaldīgs vispilnīgākā šī vārda nozīmē - kā Dievs. Kad mēs izpētām visu, ko Jaunā Derība saka par to garīgo autoritāti un varu, kuru Jēzus deva Pēterim attiecībā uz citiem apustuļiem un savu Baznīcu, mums tāpat jāatzīst, ka Pēteris bija nemaldīgs ierobežotā nozīmē kā cilvēks.

Pēteris bija viens no divpadsmit apustuļiem, kuri bija īpaši Kristus izvēlēti ( 6, 71) un sagatavoti būt par Viņa vārda sludinātājiem visai cilvēcei (Mt 28, 19-20). „Man ir dota visa vara,” teica Kristus, „tāpēc ejiet mācīt visas tautas.” Jēzus nevarēja skaidrāk izteikt šo varas un autoritātes nodošanu, kolektīvi apustuļu pulkam mācīt visu, ko Viņš bija viņiem pavēlējis. Tāpat to izsaka Jēzus vārdi: „Ko jūs virs zemes saistīsiet, tas būs saistīts arī debesīs.” (Mt 18, 15-18)

Bet Kristus paredzēja apustuļu pulkam vadoni. Kad izcēlās strīds, kurš no viņiem ir lielākais (Lk 22, 24-34), Kristus izmantoja gadījumu, lai viņus pamācītu: „Kas no jums lielāks, lai kļūst mazākais, bet priekšnieks – kā kalps.” Jēzus neteica, ka viņi bija vienlīdzīgi, bet uzsvēra, ka tie ir viņa valstības – Baznīcas tiesneši (Lk 22, 30).

Kurš tad bija galvenais viņu vidū? Ir zīmīgi, ka Jēzus, vērsdamies pie Pētera, uzrunāja visus, ka viņi tiks pakļauti stipriem pārbaudījumiem: „Sātans meklē jūs sijāt kā kviešus” (Lk 22, 31); tad Jēzus teica Pēterim: „Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos, un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus.” (Lk 22, 32) Jēzus tātad īpaši lūdzās par Pēteri, lai viņš nezaudētu ticību Viņam kā Mesijam un lai, nožēlojis savu aizliegšanos, stiprinātu citu ticību, kad Viņš pats būs uzkāpis debesīs. Savu ticību Pēteris arī pirmais apliecināja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16, 13-19), un Jēzus viņam deva vārdu „Klints” – Pēteris, teikdams: „...uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesu valstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.” Tātad Jēzus – Dieva Dēls – dod Pēterim atslēgas, kas simbolizē varu un autoritāti Baznīcā.

Pēteris saņēma visu apustuļu autoritāti un vēl vadības pilnvaras. Viņš vienīgais bija Pēteris – Klints; viņš vienīgais bija atslēgu nesējs. Viņš vienīgais bija Dieva Vārda sludinātāju galva un vadonis. Tas piepildījās pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad Jēzus gatavojās ieņemt goda vietu Tēva mūžīgajā valstībā. Citu apustuļu klātbūtnē Jēzus uzrunāja Pēteri: „Sīmani, vai tu mani mīli vairāk, nekā viņi?” Trīs reizes Pēteris dzirdēja šo jautājumu, un trīs reizes tika atkārtota pavēle: „Gani manus jērus... gani manas avis!” ( 21, 15-17)

Tādējādi Pestītājs vienu cilvēku – Pēteri nozīmēja par ganu savam ganāmpulkam. Viņš bija iepriekš teicis: „Es esmu labais Gans... man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved, un būs viens ganāmpulks un viens gans.” ( 10, 10-17) Šeit skaidri izteikta autoritātes nodošana vienam cilvēkam pār visu Dieva ganāmpulku.

Apustuļi saprata Jēzus vārda nozīmi, kad Viņš runāja par savu Baznīcu kā ganāmpulku, jo apustulis Pēteris lieto vārdus „Dieva ganāmpulks”, vēršoties pie Efezas baznīcas vecākajiem, rakstīdams: „Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu...” (Apd 20, 28)

Atsaucoties uz savu ganāmpulku kā „manām” avīm un „maniem” jēriem, Kristus nozīmēja Pēteri tās barot un pieskatīt tās savā vietā, t.i., būt Kristus vietniekam pār Viņa ganāmpulku uz zemes.

Tātad, ja mēs apdomājam Kristus izturēšanos pret Pēteri un jautājam, kas ir galva un vadonis apustuļu vidū, tad varam droši atbildēt, ka Pēteris saņēma augstāko varu. Viņš vienīgais ir atslēgu nesējs, savu brāļu stiprinātājs, visa Kristus ganāmpulka gans, kuram ir vara būt par „klinti”, t.i., būt par redzamo vienotības zīmi ticībā, mīlestībā, vadīšanā un svētdarīšanā, kas uzticēta Baznīcai.

Pēteris kļuva par Baznīcas pamata „klinti”, kura nevarēja un arī nevar pastāvēt tikai vienu cilvēka mūža garumu. Jēzus skaidri bija teicis, ka Viņa Evaņģēliju sludinās visā pasaulē un visām tautām. Tomēr Jēzus nenorādīja Romas pilsētu kā Viņa dibinātās Baznīcas centru. Viņš vēlējās, lai Pēterim būtu pēcteči, bet Jaunā Derība neatklāj Viņa īpašo vēlēšanos izvēlēt Romu par Pētera pēcteču uzturēšanās vietu. Viņš drīzāk atzina par labāku to uzticēt vēsturiskajiem notikumiem, kuros tad arī parādīsies dievišķais nodoms Baznīcai. Dievišķais plāns īstenojās Pētera ceļojumā uz Romu, kur viņš arī mira mocekļa nāvē. To apliecina senā tradīcija gan rakstītos dokumentos, gan liecībās par lielo godbijību pret Pētera kapavietu. Starp rakstītajiem dokumentiem vispirms būtu jāmin pāvesta Klementa vēstule korintiešiem (ca 89-97), kur Romas baznīca tiek uzskatīta kā sv. Pētera un Pāvila baznīca, kuru mocekļu nāvi Nerona vajāšanu laikā min pāvests (5, 1-7).

Rakstītie dokumenti mums nestāsta, kā notika pāvesta izvēlēšana tūlīt pēc Pētera nāves. Tomēr var secināt, ņemot vērā pāvesta Klementa augstāk citētajā vēstulē aprakstīto, kā notika pirmo bīskapu un viņu pēcteču iecelšana amatā. Vispirms viņš atgādina, ka apustuļi, „sludinot laukos un pilsētās, guva pirmos augļus Garā un nozīmēja viņiem bīskapus un diakonus no ticīgo vidus” (42, 4). Tad viņš sīki apraksta, ka, lai izvairītos no konfliktiem nākotnē attiecībā uz bīskapa cieņu, apustuļi “nozīmēja mūsu izvēlētos un viņiem pavēlēja, lai pēc viņu nāves citi cienīgi vīri sekotu viņu darbā” (44, 2). Vēsturiskie un kanoniskie veidi, ar kuriem notiek šī pēctecība, var mainīties un ir patiešām mainījušies, bet gadsimtu laikā nepārtraukta ķēde saista Pēteri un viņa pēcnācējus Romas baznīcā.

„Pāvests ir vārds, ar kuru tiek apzīmēts sv. Pētera pēctecis, lai izceltu viņu pārējo bīskapu vidū, kas ir apustuļu pēcteči. Vārda „pāvests” nav Bībelē, un tam tur nav jābūt. Tur mēs atrodam sv. Pēteri, kuram Kristus lika stiprināt brāļus, pildot viņa misiju pasaulē. Pāvesti kā Pētera pēcteči turpina liecināt par Kristu, par Dieva Dēla nākšanu pasaulē un atpestīšanas upuri, par Sv. Gara klātbūtni un darbību Baznīcā un vēsturē.

II Vatikāna koncils māca, ka Romas bīskapam kā „Kristus vietniekam” pieder pilna un visaugstākā vara visā Baznīcā. Šī ir „virsvara pār visiem visā savā pilnībā” (Lumen gentium, 22). Tas nekādā ziņā nesamazina bīskapu pastorālo misiju, kuriem Evaņģēlija sludināšana ir viens no galvenajiem pienākumiem. Viņi ir „ticības vēstneši... kas sludina ticību sev uzticētajai tautai, ticību, kurai jāietekmē viņu domāšana un jāvada viņu uzvedība” (Lumen gentium, 25).

Tomēr Romas bīskaps kā bīskapu kolēģijas galva saskaņā ar Kristus gribu ir pirmais ticības vēstnesis. Viņam ir sākotnējā atbildība par ticības izplatīšanu pasaulē. To paziņoja II Lionas koncils (1274 g.) attiecībā uz Romas bīskapa primātu un varas pilnību, kad tas uzsvēra, ka „viņam ir pienākums aizstāvēt ticības patiesību un atrisināt visas strīdīgās lietas ticības laukā” (DS 861). Tādā pašā veidā Florences koncils (1439. g.) atzina Romas pāvestu kā „visu kristiešu tēvu un skolotāju” (DS 1307).

Pāvests veic savu Pētera pēcteča misiju vispirms caur sludināto vārdu, uzrunājot visus kristiešus un visu pasauli (urbi et orbi). Tā kā mūsdienās sakaru līdzekļi ļauj viņa vārdiem sasniegt visas tautas, viņš izpilda šo dievišķo norādījumu tādā veidā, kāds agrāk nebija iespējams, apmeklējot vistālākās pasaules malas un nesot Kristus vēsti katras valsts pilsoņiem. Tāpat pāvests griežas pie cilvēkiem ar rakstīto vārdu: sākot ar publicētām uzrunām un dokumentiem, starp kuriem pirmajā vietā jāmin enciklikas, kurām ir universālās mācības vērtība.

Kristus bija teicis saviem apustuļiem: „Kas jūs klausa, mani klausa.” (Lk 10, 16) Vai viņu mācība tāpēc būs nemaldīga? Kristus viņiem deva divus svarīgus solījumus: vispirms, Viņš apsolīja, ka Viņš pats būs ar viņiem līdz pasaules beigām (Mt 28, 20). Tas nozīmē īpašu palīdzību un atbalstu Dieva vārda sludināšanā un arī Pētera pienākumu veikšanā, stiprinot brāļus un ganot Kristus ganāmpulku. Otrais apsolījums bija Svētā Gara palīdzība: „Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu” ( 14, 16). „Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju” ( 14, 26). Kristus solījums deva garantiju, ka, Viņam atstājot redzamo pasauli, dievišķā vadība netiks atņemta no tiem, kuri turpinās Dieva Vārda sludināšanas darbu. „Patiesības Gars jums mācīs visu patiesību” ( 16, 13). Tas nozīmē vienīgi dievišķās vadības solījumu apustuļiem un viņu pēctečiem, tiem sludinot to, ko Dievs runājis uz mums caur savu Dēlu, Jēzu Kristu (Ebr 1, 1). Tāda nozīme ir vārdam „nemaldīgs” attiecībā uz pāvestam piešķirto varu un uzdevumu mācīt (Magisterium).

Visi Baznīcas koncili uzsver, ka Romas pāvesta nemaldība ir personīga tajā nozīmē, ka viņam ir Pētera pēctecība. Viņš izpilda savu uzdevumu (Maģistēriju) un pastorālo kalpošanu kā Pētera vietnieks (vicarius Petri), kā viņš tika saukts pirmajā gadu tūkstotī. Romas pāvestam netika dota nemaldība kā privātai personai, bet gan kā kristiešu ganam un mācītājam. Tātad, viņš neveic šo pienākumu kā tāds, kuram ir autoritāte no sevis paša, bet „ar savu visaugstāko apustulisko autoritāti” un „caur dievišķo palīdzību, kas viņam apsolīta sv. Pētra personā” (sal. Lumen gentium, 25).

Šeit nevar paiet garām tā saucamajam nemaldīgajam Maģistērijam, kas saskaņā ar koncila tekstiem tiek lietots „ticības un tikumības lietās”, pāvestam runājot no katedras (ex cathedra). Tas attiecas uz skaidri vai neskaidri atklātām patiesībām, kuras pieder ticības depozītam, kuru Kristus un apustuļi nodeva Baznīcai, lai tā mācītu visu, ko Kristus bija atklājis (sal. Mt 28, 19-20). Patiesību apjoms, kuru Maģistērijs var noteikti mācīt, ietver sevī arī tos principus, kas tieši neietilpst ticības patiesībās, bet kuri ar tām ir cieši saistīti. Romas pāvests, lietojot savu varu mācīt gan pagātnē, gan pašlaik, šos principus cenšas pasargāt no sagrozīšanas, kas diemžēl nereti ir noticis un notiek dažādu filozofisko sistēmu un ideoloģiju iespaidā. Droši vien tieši tāpēc iebildumi pret pāvesta nemaldību un sludināšanu ex cathedra nekad nav mitējušies.

Koncila teksti rāda Romas pāvesta nemaldīgās mācīšanas nosacījumus, kurus var apvienot šādi: pāvestam jādarbojas kā „visu kristiešu ganam un mācītājam”, pasludinot patiesības „ticības un tikumības lietās” tādā veidā, kas skaidri norādītu viņa nodomu definēt kādu noteiktu patiesību un iegūt visu kristiešu piekrišanu. Tā tas notika, piemēram, definējot Marijas bezvainīgo ieņemšanu, par kuru Pijs IX paziņoja: „Tā ir Dieva atklāta mācība, un tāpēc tai noteikti un pastāvīgi jātic visiem ticīgajiem” (DS 2803). Šī un citas līdzīgas definīcijas „radušās, asistējot Svētajam Garam, kas sv. Pētera personā bija apsolīts pāvestam” (Lumen gentium, 25).

Koncila teksti tāpat pasvītro, cik nopietna ir Romas pāvesta atbildība, veicot šo mācīšanas uzdevumu. Viņš izjūt nepieciešamību vai, pat varētu teikt, pienākumu izpētīt Baznīcas domas (sensus Ecclesiae) pirms ticības patiesības definēšanas, skaidri apzinoties, ka viņa definīcija „izskaidro vai sargā kādu katoliskās ticības patiesību” (Lumen gentium, 25). Tā tas notika pirms Marijas bezvainīgās ieņemšanas un debesīs uzņemšanas dogmu izsludināšanas pēc plašas un rūpīgas domu apmaiņas visā Baznīcā.

Sākot no pirmā pāvesta – sv. Pētera, līdz viņa pēctecim, Baznīca uzticīgi pilda pasaulē savu misiju, liecinot par Kristu, Viņa vārdu, likumu un mīlestību. Kristus izmanto savu Baznīcu cīņā starp tumsu un gaismu, kas bija stipra jau apustuļu laikos, kā Jēzus bija brīdinājis: „Ja viņi Mani vajāja, tie vajās arī jūs.” ( 15, 20) Diemžēl, tā tas notika arī kristīgo kopienās tik stipri, ka sv. Pāvils uzskatīja par nepieciešamu pamudināt Timoteju, savu mācekli: „Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, pārliecini, pamudini, norāj visā pacietībā un pamācībā... kad veselīgo mācību necietīs.” (2 Tim 4, 2-3)
Tomēr mums, kristiešiem, jāsaprot, ka Kristus neapsolīja dievišķo inspirāciju apustuļiem vai viņu pēctečiem. Tāpēc mums nav tiesību gaidīt no pāvesta iedvesmotus rakstus. Nemaldība nav inspirācija.
Pāvests nesaņēma Dieva Vārdu tieši no paša Kristus kā apustuļi, tāpēc viņam nevar būt sava atklāsme. Nemaldība nav atklāsme. Viņš vienīgi var patiesi nodot un izskaidrot mums Kristus atklātās patiesības, kuras apustuļi nodeva tālāk saviem pēctečiem. To viņš dara Patiesības Gara gaismā un spēkā.

Mums nav tiesību gaidīt, lai pāvests būtu bez grēka. Kristus to neapsolīja saviem apustuļiem vai to pēctečiem. Jēzus, būdams Dievs, paredzēja turpretī daudzus necienīgus sekotājus, kas Viņam drīzāk darīs negodu, nekā rādīs priekšzīmīgu kristieša dzīvesveidu. Nemaldība nav bezgrēcība.

Tāpat nav jāgaida no pāvesta, ka viņš nespētu izdarīt kļūdas privātajā dzīvē vai, pat vēl jo vairāk, vadot Baznīcu. Kristus apsolīja drošību tikai atklātās patiesības mācīšanā.

Kad Kristus skatījās nākotnē un apsolīja būt kopā ar Baznīcas mācītāju saimi, Viņš skatījās tālāk, nekā apustuļi. Viņš redzēja daudzus savas Baznīcas locekļus, kas, Viņa žēlastības stiprināti, ies pa šo dzīves ceļu, vadoties pēc Viņa mācības. Visas Baznīcas ticībai vajadzēja būt pasargātai no maldiem, lai mēs visi ar stipru paļāvību ietu „pie žēlastības troņa” (Ebr 4, 16).

Foto: apustuļa Pētera krustā sišana (avots: it.wikipedia.org)