Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Apustuļa Pētera vēstules
01.08.2018 pl. 07:12

Priesteris Edijs Silevičs

Gatavojoties Pāvesta Franciska vizītei Baltijas valstīs, ir svarīgi iepazīties ar pāvesta sludināto mācību, bet tāpat vērtīgi ir atgriezties pie pirmsākumiem un ieklausīties, ko Baznīcai ir mācījis pirmais pāvests – Kunga apustulis Pēteris.

Ar apustuļa Pētera sacīto mēs varam iepazīties evaņģēliju tekstos, Apustuļu darbu grāmatā, bet īpaši viņa paša sarakstītajās vēstulēs. Jaunās Derības Svēto Rakstu kanonā ir iekļauti divi dokumenti, kuru izcelsme saistās ar apustuļa Pētera vārdu, – Pētera 1. un 2. vēstule. Brīdi pakavēsimies pie katras vēstules, aplūkosim jautājumus, kas saistās ar to izcelsmi, un pārdomāsim ticības dzīves patiesības, kuras Baznīcai ir uzticējis pirmais pāvests.

Kas ir Pētera 1. vēstules autors?

Pētera 1. vēstules pirmajā teikumā mums tiek atklāta vēstules autora identitāte: “Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem” (1, 1). Par autora identitāti liecina arī vārdi vēstules 5. nodaļas sākumā, kur autors dod norādījumus Baznīcas priesteriem un uzsver, ka pats ir priesteris, aculiecinieks Kristus ciešanām un Dieva valstības pilsonis: “Es mudinu presbiterus jūsu vidū, pats arī būdams presbiters un Kristus ciešanu liecinieks, un līdzdalībnieks tai nākamības godībai, kas atklāsies [..] esiet par piemēru ganāmpulkam” (5,1; 5,3b). Dzirdot šos vārdus, mēs saprotam, ka vēstules autors ir Kunga apustulis Pēteris. Arī agrīnajā Baznīcā vēstule vienprātīgi un bez svārstīšanās tika piedēvēta apustulim Pēterim. Droši varam sekot agrīnās Baznīcas pārliecībai, bet ir vērts zināt, ka mūslaiku Bībeles pētnieku starpā šajā jautājumā trūkst vienprātības. Liela daļa pētnieku uzskata, ka Pētera 1. vēstule ir pseidogrāfisks sacerējums, citiem vārdiem, vēstuli Sīmaņa Pētera vārda aizsegā ir sarakstījusi kāda cita persona. Viens no izplatītākajiem argumentiem, kuru izmanto minētās pārliecības aizstāvji, ir saistīts ar valodas kvalitāti, proti, Pētera 1. vēstules grieķu valoda ir pārāk nevainojama, lai tās autors būtu nemācīts un aramiešu valodā runājošs Galilejas zvejnieks. Neskatoties uz pseidogrāfiskās teorijas izplatību, tai trūkst pietiekama pamatojuma, un tie, kas to aizstāv, būtībā vēršas pret nemainīgu un noturīgu agrīnās kristietības tradīciju. Apgalvojums, ka apustulis Pēteris nebija spējīgs sarakstīt vēstuli labā grieķu valodā, ir pārdrošs. Pirmā gadsimta Galileja bija bilingvāls reģions, kur lielākā daļa cilvēku, kas bija iesaistīti darījumu dzīvē (piemēram, zvejniecības jomā), zināja dzimto aramiešu valodu un saziņas līmenī – arī grieķu valodu. Apgalvojums, ka apustulis Pēteris nevarētu sarakstīt vēstuli labā grieķu valodā, ir pielīdzināms apgalvojumam, ka Latvijā dzimis  un audzis uzņēmējs nevarētu sarakstīt vēstuli labā krievu valodā. Laikā, kad tika sarakstīta Pētera 1. vēstule, Sīmanis Pēteris vairāk nekā trīsdesmit gadus bija dzīvojis kā misionārs. Trīsdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai labi apgūtu otru valodu. Turklāt jautājums par Pētera rakstīšanas spējām nav tik izšķirošs, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Vēstules piektajā nodaļā mēs lasām piezīmi, kas mudina domāt, ka Pētera vēstuļu rakstīšanā ir piedalījies Silviāns (5,12). Silviāns (jeb Sīls) bija Pētera palīgs un līdzgaitnieks, kurš zināmu laiku bija pavadījis arī apustuļa Pāvila sabiedrībā, un noteikti iespaidojies no Pāvila sludinātās mācības (Skat. Apd 15,40; 1Tes 1,1; 2Tes 1,1). Silviāna varbūtējā līdzdalība vēstules tapšanā izskaidro arī to, kādēļ vēstulē atbalsojas vairākas tēmas, kas bija tuvas apustulim Pāvilam. Senajā pasaulē sekretāriem bija dota daudz lielāka brīvība pilnveidot autora domas un valodu nekā šodien, un, atšķirībā no mūsdienu autoriem, pirmā gadsimta kristiešiem prioritāte bija nevis ideju oriģinalitāte, bet tas, lai pasaulei nesagrozītā veidā tiktu pasludināta apustuliskā mācība. Ņemot vērā šos un citus argumentus, Pētera 1. vēstuli pamatoti var lasīt kā apustuļa Pētera, pirmā Baznīcas pāvesta, vēstījumu.

Pētera 1. vēstules noslēgumā mēs lasām: “Jūs sveicina draudze Bābelē, kas izredzēta tāpat kā jūs” (5,13). Pēteris vārdu “Bābele”, iespaidojoties no Vecās Derības Rakstu pravietiskās tradīcijas, lieto simboliski. Ar vārdu “Bābele” viņš apzīmē tā laika pasaules imperiālo centru un galvaspilsētu Romu. Arheoloģiskie dati, liecības Jaunās Derības vēstulēs un Baznīcas tēvu raksti liecina, ka Sīmanis Pēteris sava mūža beidzamās dienas ir pavadījis impērijas galvaspilsētā. 1. gadsimta 60. gadu vidū viņš ir miris mocekļa nāvē un apbedīts Vatikāna kalnā – vietā, kur šodien atrodas Sv. Pētera bazilika. Pētnieki, kas turas pie pārliecības, ka Pētera 1. vēstulei ir apustuliska izcelsme, to datē ar pirmā gadsimta 60. gadu sākumu, citiem vārdiem, tā ir sarakstīta pirms Pētera mocekļa nāves 60. gadu vidū. Vēstules pirmie lasītāji bija Kristus mācekļi, kas dzīvoja Mazāzijas ziemeļos, mūslaiku Turcijas teritorijā. Pēteris viņus nosauc par “izredzētajiem svešiniekiem”(1,1). Viņš zināja, ka starp vēstules lasītājiem būs jūdu izcelsmes mācekļi, un tā ir veltīta ikvienam kristietim neatkarīgi no etniskās vai reliģiskās izcelsmes, taču vārdi 4. nodaļas sākumā liek domāt, ka viņa redzeslokā vispirms bija mācekļi, kas nāk no pagānu vidus (4,3).

1. Pētera vēstules pastorālais raksturs

Vēstulei ir pastorāls raksturs, un tās sākotnējais mērķis bija stiprināt ticību jaunizveidotajās kristiešu kopienās, apstākļos, kad strauji pieauga pret kristiešiem vērsta agresija un pagāniskās sabiedrības naidīgums. Būt kristietim pagānu un neticīgo vidū kļuva arvien bīstamāk. Daudziem mācekļiem pret viņiem vērstais naids un agresija kļuva par iemeslu ticības krīzei: viņus pārņēma apjukums un mazdūšība, viņi nespēja saprast, kādi ir Dieva nodomi un kādēļ Viņš pieļauj vajāšanas. Šī sarežģītā un sāpīgā situācija prasīja no Sīmaņa Pētera Svētā Gara gudrību. Viņš, būdams Kristus ciešanu liecinieks (5,1),  saprata, ka nepelnītās ciešanas, kuras pieredz viņa ganāmpulks, nav bezjēdzīgas, un savā pirmajā vēstulē viņš aicina tās uzlūkot kā daļu no Dieva plāna, kura mērķis ir mācekļus padarīt līdzīgākus Kristum. Pēteris saviem lasītājiem paskaidro, ka ciešanas Kristus vārda dēļ nav sodība, bet svētība. “Ja jūs tiekat zākāti Kristus vārda dēļ, jūs esat laimīgi, jo godības un Dieva Gars atdusas uz jums” (4,14). Pieredzēt tādu pašu netaisnību, kādu pieredzēja Kungs Jēzus, ir nevis zaudējums, bet privilēģija. “Priecājieties, ka jums ir daļa pie Kristus ciešanām” (4,13). Ciešanas Kristus vārda dēļ ir zīme tam, ka Jēzus ir klātesošs mācekļu dzīvē un viņus ved pa ceļu, pa kuru Viņš pats reiz gājis (2,21). Dievs pieļauj šo sāpīgo pieredzi, nevis lai ievainotu un novājinātu mācekļu ticību, bet lai to šķīstītu un nostiprinātu kā vislielāko dārgumu Viņa priekšā (1,6–7).  Pārbaudījumi prasa izturību un drosmi, taču tie ilgst tikai brīdi (5,10), tādēļ mācekļu būtiskākais uzdevums vajāšanu apstākļos bija saglabāt pārliecību, ka ceļš, pa kuru viņi iet, ved dvēseles pestīšanas virzienā (1,9) pretī Dieva godībai un nebeidzamam priekam (4,13).

Kā pastāvēt ļaunuma priekšā?

Savā 1. vēstulē Pēteris dod arī virkni praktisku padomu, kā dzīvot saskaņā ar evaņģēlija mācību vajāšanu laikā. Pēteris parāda, ka vispilnīgāko piemēru vajātajiem kristiešiem sniedz pats Kristus: “Viņš nezākāja tos, kas Viņu zākāja” (2,23), tādēļ arī Viņa mācekļiem nenākas atmaksāt ļaunu ar ļaunu (3, 9). Pagāniem nav saprotams kristīgās dzīves ceļš, un tie to noniecina (4,3–4), bet Kristus mācekļiem ir jāturpina “atturēties no miesas iekārēm” (2,11) un jādzīvo “pēc Dieva gribas” visā, ko viņi dara (4,2). Vislabākā nostāja tiem, kas piedzīvo nicinājumu un vajāšanas, ir pilnīga paļāvība un uzticēšanās Dievam (4,19), kurš “pats atjaunos jūs pēc tam, kad īsu brīdi būsiet cietuši” (5,10). Pasaules ļaunuma ielenkumā Kristus mācekļiem ir stingri jāturas pie tikumiskas dzīves un jāsniedz pilsoniska priekšzīme (2,13–17), kalpiem ir jāmācās pacietīgi pieņemt un panest netaisnīgu izturēšanos (2,18–20), sievām ir jākalpo saviem vīriem, arī tiem, kas netic, lai “tie bez runām tiek pārliecināti savas sievas dzīves veida dēļ” (3,1), vīriem ir jābūt uzticīgiem un mīlošiem pret savām sievām (3,7), visbeidzot, kristiešiem ir jābūt gataviem sniegt saprātīgu pamatojumu savai ticībai katram, kas viņus iztaujā (3,15–16). To visu darot, mācekļi ar savu dzīvi pasaulei atklās Kristus attēlu, un Evaņģēlija mācības patiesība kļūst redzama ikvienam cilvēkam.

Pētera 2. vēstules autora meklējumos

Turpinājumā pievērsīsimies 2. vēstulei, kas ir nosaukta Pētera vārdā. Pētera 2. vēstules autors identificējas kā “Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis” (1,1), viņš apgalvo, ka ir bijis aculiecinieks Jēzus pārveidošanās notikumam un dzirdējis Tēva balsi (1,16–18), viņš runā to apustuļu vārdā, kuri kopā ar viņu bijuši liecinieki šim notikumam (1,18), viņš uzsver, ka šī ir otra vēstule, kuru viņš raksta tiem pašiem lasītājiem (3,1), un norāda uz ciešu sadarbību ar apustuli Pāvilu (3,15). Pētera 2. vēstule nepārprotami tiek pasniegta kā Sīmaņa Pētera rakstu darbs, taču, neskatoties uz to, gan šodien, gan senatnē Rakstu pētnieki par to ir šaubījušies. Jau agrīnajā Baznīcā bija vērojama zināma vilcināšanās atzīt šīs vēstules autentiskumu. Plašākā mērogā tā tika pieņemta un atzīta kā kanonisks un apustulisks Jaunās Derības teksts tikai 4. gadsimtā. Agrīnās Baznīcas vilcināšanās apstiprināt Pētera 2. vēstules autentiskumu bija saistīta ar diviem aspektiem. Pirmkārt, vēstule atšķīrās no Pētera 1. vēstules ar vārdu krājumu un rakstības stilu. Tas daudzus mudināja un joprojām mudina domāt, ka Pētera vārdā nosauktajām vēstulēm ir atšķirīgi autori. Otrkārt, 2. gadsimta laikā parādījās vairāki rakstu darbi ar Pētera vārdu, kas nepārprotami bija dievbijīgi viltojumi, piemēram, Pētera evaņģēlijs, Pētera Apokalipse, Pētera darbi, u.tml. Lai nepieļautu šo viltojumu izplatīšanos, Baznīca minētajā laika periodā bija paaugstinātas modrības stāvoklī, tādēļ nav brīnums, ka Pētera 2. vēstule, kura manāmi atšķiras no Pētera 1.vēstules, ceļā uz kanonisko atzīšanu sastapās ar pretestību. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka Pētera 2. vēstule atšķirībā no Pētera vārdā nosauktajiem viltus sacerējumiem nekad netika uzlūkota kā viltojums; par tās statusu debatēja agrīnās Baznīcas redzamākie teologi, taču vēstule nekad netika pieskaitīta 2. gadsimta laikā tapušajiem apokrifiem. Domstarpības par Pētera 2. vēstules statusu no jauna uzliesmoja modernās Rakstu pētniecības ērā. Šodien lielākā daļa ekseģētu (Rakstu pētnieku) uzskata, ka Pētera 2. vēstule ir pseidogrāfisks sacerējums, ka vēstuli ir sarakstījusi nezināma persona vairākus gadu desmitus pēc apustuļa Pētera nāves. Kā iespējamais vēstules autors tiek minēts kāds no apustuļa Pētera mācekļiem, taču šim pieņēmumam trūkst pamatojuma. Saskaņā ar šo teoriju Pētera 2. vēstules autors ir piesavinājies Pētera vārdu un reputāciju, lai vairotu autoritāti saviem personīgajiem norādījumiem. Lai pamatotu šo pozīciju, parasti tiek apelēts pie minētajām atšķirībām vārdu krājumā un rakstības stilā un uz agrīnās Baznīcas kavēšanos atzīt vēstules apustulisko izcelsmi. Tāpat tiek norādīts uz literāriem aizguvumiem, kas nāk no citiem Jaunās Derības tekstiem, kas tapuši laikā pēc Pētera nāves, un pat, ja tie būtu tapuši pirms viņa nāves, maz ticams, ka cilvēks, kuram Baznīcā ir Pētera statuss, būtu ietekmējies no darbiem, kurus sarakstījušas mazāk autoritatīvas personas. Par spīti šaubām un debatēm, kas vēsturiski apvijušas Pētera 2. vēstuli, konservatīvi domājoši pētnieki visos laikos ir saglabājuši pārliecību, ka Pētera 2. vēstulei ir apustuliska izcelsme. Tas nenozīmē, ka viņi ignorē minētos argumentus, bet vienīgi to, ka vēsturiskie un literārie dati tiek interpretēti savādāk. Vārdu krājuma un rakstības stila atšķirības starp Pētera 1. un 2. vēstuli ir manāmas, taču ar to nepietiek, lai pierādītu, ka vēstules ir sarakstījuši divi dažādi autori. Runājot par Pētera 1. vēstuli, mēs noskaidrojām, ka to varētu būt pierakstījis Pētera līdzstrādnieks Silviāns (1Pēt 5,12), ja tā, tad Pētera 2. vēstuli varētu būt pierakstījis Pēteris pats vai kāds cits sekretārs. Abos gadījumos tas varētu būt iemesls atšķirībām vēstuļu rakstības stilā. Tāpat, atzīstot atšķirības, mēs nedrīkstam ignorēt to, ka vēstulēm ir ļoti daudz kā kopīga. Piemēram, salīdzināsim 2Pēt 1,2a ar 1Pēt 1,2b; 2Pēt 1,20–21 ar 1Pēt 1,10–12; 2Pēt 2,5 ar 1Pēt 3,20. Protams, nav neiespējami, ka Pētera 2. vēstuli ir sarakstījis anonīms un nezināms autors, kurš izmantojis apustuļa Pētera vārdu, tomēr tas ir maz ticams. Tas, ka Pētera 2. vēstule ir tikusi iekļauta Svēto Rakstu kanonā, parāda, ka Baznīca šo vēstuli ir atšķīrusi no pseidogrāfisko rakstu kopuma un to pamatoti var uzskatīt par paša Pētera rakstītu.

Pētera nostāja pret viltus doktrīnām

Pieņemot, ka vēstules autors ir Pēteris, tā ir sarakstīta neilgi pirms viņa nāves 60. gadu vidū. Šo dokumentu var uzlūkot kā Pētera atvadu vēstuli, par to liecina viņa vārdi 1. nodaļā, kurā viņš runā par savu drīzo aiziešanu no pasaules (1,14). Vēstulē trūkst skaidru norāžu par tās mērķauditoriju, bet, to lasot, mēs saprotam, ka tā ir tikusi adresēta kristiešiem, kuri bija spiesti saskarties ar bīstamām maldu mācībām. Pēteri bija sasniegušas ziņas, ka jaunizveidotajās kristiešu kopienās ir iefiltrējušās personas, kas izplata maldus un atklātā veidā apstrīd un pretojas apustuliskajai ticībai. Savā vēstulē Pēteris lasītājiem skaidro, kā šādā situācijā aizstāvēties un pastāvēt. Viņš dedzīgi nosoda gan viltus praviešu izplatītās maldu mācības, gan viņu morālo stāju un dzīves veidu. Šo maldinātāju galvenā doktrinālā kļūda bija noliegums, ka Jēzus savā godībā atgriezīsies kā pasaules tiesnesis, viņi izsmēja Jēzus otrreizējas atnākšanas iespēju un Viņa šķietamo kavēšanos (3,3–7). Tāpat tika izplatītas arī citas maldu mācības (2,1), kuru mērķis bija attaisnot izvirtību. Pēteris redzēja un saprata, ka viltus doktrīnas ir nesaraujami saistītas ar grēcīgu dzīvesveidu, tādēļ viņš parāda, ka minētie nemiera cēlāji ne tikai sludina maldus, bet viņu dzīvesveidā valda izlaidība (2,2), alkatība (2,3; 2,14), iekāre un nešķīstība (2,10; 2,14; 2,18), nepakļāvība un nicinājums pret autoritātēm (2,10). Pēteris viņus salīdzina ar kritušajiem eņģeļiem, ar Noasa laika samaitāto sabiedrību un senās Sodomas un Gomoras iemītniekiem (2,4–6) un skaidri norāda, ka viņu alga būs bojāeja (2,1; 2,9; 2,20; 3,7). Pēteris savus lasītājus cenšas padarīt imūnus pret melīgām idejām, kas viņus varētu novest no patiesības ceļa, un ļauj saprast, ka labākās zāles pret Baznīcas samaitāšanu ir uzticība apustuliskajai mācībai. Viņš atgādina patiesības, kas lasītājiem ir labi zināmas (1,12–15; 3,1), un aicina viņus turpināt iepazīt Dievu un Viņa ceļus (3,18). Tie, kas turas pie apustuļu mācības un aug tikumos, saņem Dieva žēlastības, no kurām lielākā ir līdzdalība dievišķajā dabā (1,4).

Mēs iepazināmies ar atsevišķām problēmām, kuras risina Svēto Rakstu pētnieki, un konspektīvi aplūkojām galvenās tēmas apustuļa Pētera vēstulēs, taču daudz svarīgāk ir ņemt rokās Svētos Rakstus un darīt to, ko Baznīca visos laikos ir darījusi, – lasīt un klausīties, ko Svētais Gars mums māca šeit, šodien, tagad.

Laikraksts "Nāc", Nr.104
Foto: Katedrāle.lv