Uz jautājumiem interneta vietnē www.zenit.org atbildi sniedzis Kristus Leģionāru kongregācijas tēvs Edvards Maknamara, liturģikas profesors un teoloģijas fakultātes dekāns Pontifikālajā Athenaeum Regina Apostolorum universitātē Romā. Jautājums: Kad biju vēl jauns, atceros, ka tēvs man stāstīja, ka pāvesta Zvejnieka gredzens ir tas pats gredzens, ko svētais Pēteris valkāja, un, ka tamdēļ to sauc par Zvejnieka gredzenu. Vai pāvesta gredzens patiešām piederējis sv. Pēterim, vai arī tas ir pilnīgi jauns gredzens, ko dod jaunajam pāvestam? Atbilde: Diemžēl mūsu lasītāja tēvs bijis nepareizi informēts attiecībā uz to, ka varētu būt saglabājies tāds gredzens, ko ir nēsājis sv. Pēteris. Izņemot dažus no viņa kauliem, Romā ir centušies saglabāt un iekonservēt nedaudzos ar pirmo pāvestu saskarsmē bijušos priekšmetus. Piemēram, krēsls, ko viņš varētu būt izmantojis, ir iekonservēts Bernīni veidotajā relikvārijā “Svētā Pētera tronis” jeb Cathedra Petri Sv. Pētera bazilikas apsīdā. Tāpat dažas viņa ķēdes no cietumā pavadītā laika glabātas Sv. Pētera ķēdēs (San Pietro in Vincoli) baznīcā. Bet virs paša Mamertīno cietuma apakšzemes kameras - karcera, kurā viņš un svētais Pāvils bija ieslodzīti, tagad arī slejas baznīca. Daļa no galda, uz kura sv. Pēteris noturēja Euharistijas svinības, ir atrodams Svētās Pudenciānas (Santa Pudenziana) baznīcas sānu altārī, vienā no vecākajām kristiešu lūgšanu vietām Romā (baznīca celta laikā no 140.-155. gadam virs mājas, kurā pulcējās mājas draudze). Pārējā galda daļa ir iestrādāta Sv. Jāņa Laterāna bazilikas altārī. Lai nu kā, bet nekur nav pieminēts nekas par sv. Pētera gredzenu. Pāvesta gredzens, iespējams, parādījās līdz ar episkopālo gredzenu lietošanas praksi. Ir liecības par bīskapa gredzenu lietošanu no aptuveni 610. gada. Abi kopā – gredzens un gana zizlis - bieži tiek uzlūkoti kā bīskapa amata simbols; gredzena uzvilkšana pirkstā simbolizēja bīskapa mistisko saderināšanos ar savu diecēzi. Tādējādi gadsimtu gaitā šī ceremonija, kurā gredzens tiek nodots jaunieceltajam konsekrējamam bīskapam, kļuva par noteiktu bīskapu ordinācijas daļu. Varbūt šīs laulību simbolikas dēļ, vai tiklab varbūt arī praktisku liturģisko apsvērumu labad, nēsāt gredzenu uz ceturtā pirksta jeb zeltneša kļuva par ierastu lietu. Tā kā šie gredzeni bieži tika valkāti virs bīskapa cimdiem, tie bija arī samērā lieli, smagi un bija aprīkoti ar speciālu bloķēšanas mehānismu, lai tos regulētu un lai tie nenoslīdētu no pirksta. Vēsturiski bīskapa gredzenam bija jābūt diezgan liela izmēra zelta gredzenam ar tajā iestrādātu ametista aci. Krietni vēlākos laikos radās tendence gredzenus kalt vienkāršākus, ar tajā iegravētu kādu kristīgo simbolu. Daži bīskapi valkā tikai vienu gredzenu, kamēr citiem lietošanā ir vēl kāds - smalkāks, greznāks, paredzēts uzvilkšanai svinīgu liturģisko svinību laikā. Pašos pamatos pāvesta gredzens ir bīskapa gredzens, bet ar simboliem, kas atspoguļo pāvesta specifisko, īpašo amatu. Uz tā parasti ir attēlots sv. Pēteris, kurš izmetis jūrā tīklus (no tā tad arī cēlies nosaukums “Zvejnieka gredzens”), un jaunā pontifika izvēlētais vārds. Gredzenu jaunajam pāvestam uzvelk pirkstā viņa inaugurācijas ceremonijā. Katram pāvestam tiek izgatavots jauns gredzens. Vēsturiskajā laikmetā kopš 1250. gada šis gredzens tika izmantots pāvesta privāto dokumentu apzīmogošanai, bet sākot no aptuveni 1400. gada – pāvesta publisko dokumentu apzīmogošanai (red.: Frāze “sub anulo piscatoris” (zem Zvejnieka gredzena) tika pieņemta, lai norādītu uz dokumenta derīgumu un faktu, ka tas izsaka pāvesta gribu). Šī prakse izbeidzās 1842. gadā, kad zīmogu vasks tika aizstāts ar zīmogu un sarkanu tinti. Tomēr, lai izvairītos un novērstu ļaunprātīgu pāvesta zīmoggredzena izmantošanu, bija pamatots iemesls saglabāt un turpināt ierasto paražu pēc pāvesta nāves iznīcināt Zvejnieka gredzenu. Šī tradīcija joprojām pastāv, taču to vairs neveic, saplacinot gredzenu ar sudraba āmuru; mūsdienās to vienkārši padara nederīgu, ar kaltu iesitot tā virsmā krustu. Katrs pāvests lieto Zvejnieka gredzenu pēc paša ieskatiem. Vairums pāvestu tos ikdienā nelietoja. Daži, piemēram, pāvests Pijs XII savējo pēc koronācijas jeb inaugurācijas ceremonijas beigām tā arī nekad neuzlika, un šai praksei sekoja viņa pēcteči, tai skaitā sv. Jānis Pāvils II. Šie pāvesti lietoja ikdienas gredzenu, mantotu no sava priekšteča vai arī to, kuru bija nēsājuši, būdami bīskapi. (red.: Pāvests Jānis Pāvils I parasti valkāja platu Vatikāna 2. koncila zelta stīpu mitras formā, bet pāvests Jānis Pāvils II nēsāja platu zelta gredzenu krucifiksa formā, kas bija piederējis pāvestam Pāvilam VI.) Pāvests Benedikts XVI izvēlējās nēsāt savu Zvejnieka gredzenu arī ikdienā, bet pāvests Francisks atgriezās pie agrākās paražas ikdienā lietot personīgo gredzenu, lai gan dažās liturģiskajās svinībās viņš tomēr valkā citu, atšķirīgu gredzenu. Viņa Zvejnieka gredzens sākotnēji bija izstādāts pāvesta Pāvila VI lietošanai, taču iepriekš tā arī nebija izkalts. (red.: Pēc Pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās no amata, viņa Zvejnieka gredzens netika iznīcināts, bet tajā tika iekaltas divas krusteniskas rievas, tādejādi padarot gredzenu nederīgu kā zīmogu. Pāvests Benedikts XVI aizvien turpina ikdienā nēsāt savu Zvejnieka gredzenu. Savukārt pāvests Francisks savā ziņā mainīja tradīciju, izvēloties savam Zvejnieka gredzenam apzeltītu sudrabu, nevis zeltu.) Zenit.org/Dieter-philippi.de
Tulk.: D.Bergmane 
| 
