"Lai Kungs dod mums žēlastību saskatīt, kad vajag runāt un kad ir labāk paklusēt", vēlēja Francisks Svētās Mises homīlijā. Patiesība ir lēnprātīga un klusa. Satiekot cilvēkus, kuri grib tikai ķildoties un meklē šķelšanos, vienīgais risinājums ir klusums un lūgšana – viņš uzsvēra. Dzirdot, ar kādu neuzticēšanos Jēzus tika uzņemts Nācaretē, kad Viņš sāka uzstāties savu tautiešu priekšā, saprotam, kā velns, kas ir melu tēvs, rodoties pārpratumiem, cenšas ģimenē vai tautā sagraut mieru un saskaņu. Kad Jēzus ierodas sinagogā, visi uz Viņu skatās ar lielu ziņkārību. Viņa tautieši paši savām acīm grib redzēt brīnumus, ko Viņš ir izdarījis citur. Taču Dieva Dēls izmanto tikai "Dieva Vārdu". Jēzum tā ir ierasta lieta, jo, arī atbildot sātanam, Viņš izmanto tikai "Dieva Vārdu". Viņš rīkojas pazemīgi, kā dēļ klātesošajos rodas šaubas un naids. Vienā mirklī izgaist miers un sākas skandāls. Šai nemiera atmosfērā Jēzus uzvar "mežonīgos suņus" ar savu "klusēšanu" – sacīja pāvests. Tādā veidā Jēzus uzvar velnu, kurš iesēja šo cilvēku sirdī melus un nemieru. “Tie nebija cilvēki. Tas bija bars mežonīgu suņu, kas Viņu izdzina no pilsētas. Viņi nedomāja ar galvu, bet tikai kliedza. Turpretī Jēzus klusēja. Viņi aizveda Jēzus līdz kalna kraujai, lai nogrūstu Viņu zemē. Tad šis Evaņģēlija fragments beidzas ar šādiem vārdiem: 'Bet Viņš, izgājis starp tiem, attālinājās'. Te parādās Jēzus cieņa. Viņš ar savu klusēšanu uzveic mežoņu baru un aiziet projām. Viņš tā rīkojas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Tas pats notiks arī Lielajā piektdienā. Ļaudis, kuri Palmu svētdienā uzņēma Jēzu ar sajūsmu, sakot 'Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā', tagad kliegs 'sit Viņu krustā'. Šie ļaudis pilnībā izmainīsies. Velns viņu sirdī iesēs melus, bet Jēzus saglabās klusumu.” Ko mēs no tā visa varam mācīties? Pāvests paskaidroja, ka, saskaroties ar šādu attieksmi, kad mums priekšā stāvošā cilvēka acis ir tik ļoti aizmiglotas, ka viņš vairs nespēj saredzēt patiesību, labāk ir paklusēt. Ar klusumu varam panākt uzvaru, taču tas nenotiek bez krusta. “Cik gan bieži ģimenēs sākas diskusijas par politiku, sportu, naudu un nereti tās beidzas ar ģimenes sagrāvi. Te ir redzams, ka šajās diskusijās iesaistās velns, kurš grib sagraut… Tāpēc ir vajadzīgs klusums. Pateikt savu un tad paklusēt, jo patiesība ir lēnprātīga, patiesība ir klusa, patiesība ir bez trokšņa. Mums nav viegli rīkoties tā, kā rīkojās Jēzus, bet šeit var runāt par kristieša cieņu, kas ir noenkurojusies Dieva spēkā. Saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem pietrūkst labās gribas, ar cilvēkiem, kuri meklē tikai skandālus, kuri grib tikai ķildoties un graut, tai skaitā, arī ģimenēs, ir labāk ieturēt klusumu un nodoties lūgšanai.” Pirmdienas rīta homīliju pāvests noslēdza ar lūgšanu par to, lai Kungs mums dod žēlastību vajadzīgajā brīdī saskatīt, vai ir jārunā, vai ir labāk jāpaklusē. Šī izšķiršanas spēja ir vajadzīga visas dzīves garumā visās situācijās – darbā, mājās, sabiedrībā… it visur. Ja to ņemsim vērā, tad aizvien vairāk līdzināsimies Jēzum – norādīja Francisks. Vaticannews.va | 
