Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
SQL error: query
Table './katedrale_db/comments' is marked as crashed and last (automatic?) repair failed
SQL: SELECT AVG(star) AS avg FROM comments WHERE doc_id="21574" AND star<>0

Palasīsim...  Raksti

Kāpēc ir svarīgi mācīt bērniem manieres
15.09.2018 pl. 12:22
Daži uzskata, ka būt pieklājīgam ir nenozīmīgi un vecmodīgi, taču dažu iemeslu dēļ par to tomēr derētu padomāt.

Pirms kāda laika man nejauši nācās noklausīties dažu māmiņu žēlošanos par kādu meiteni no viņu meitu klases. Acīmredzot šī meitene nekad nesaka ‘paldies’ klasesbiedreņu mammām, kuras viņu paņem pa ceļam mašīnā, un nekad nesaka ‘lūdzu’, kad tiek viņai vaicāts, vai kaut ko nevēlas.

Lai gan es biju sašutusi par to, kā šīs sievietes tenkoja par jauno meiteni un viņas vecākiem, kuri acīmredzot ‘neuztraucas par manieru mācīšanu’, un man viņu piezīmes šķita rupjas (nemaz nerunājot par liekulību; tenkošana par bērnu taču ir augstākā mērā neaudzinātība, manieru trūkums!), es labi sapratu māmiņu vilšanos. It sevišķi tādēļ, ka pēdējā laikā nācies dzirdēt arvien vairāk un vairāk vecākus atzīstam, ka viņi pat nedomā saviem bērniem mācīt manieres vai izturēties pieklājīgi. Tas šķietot vecmodīgi. Vai pat augstprātība, “uzpūtība”, - pat lekciju lasīšana cilvēkiem par viņu uzvedības manierēm, pieklājības normām.

Cita mamma kādā no iepriekšējām esejām vedināja uz domu, ka bērniem piespiest ievērot labas uzvedības normas, manieres nozīmē mācīt viņiem būt neīstiem, “ne-autentiskiem”. Viņa grib, lai tie jūtas pateicīgi daudz lielākā mērā, nekā par to runā. Esejā viņa citē draugu, kurš savulaik teicis viņai: “’Es gribu’ ir visautentiskākā lieta, ko kāds vispār jebkad var pateikt. Uzsvars uz runāšanu pieklājīgi, vajadzība un prasība teikt ‘lūdzu’ un vienlaikus jebkāda veida koriģēšana māca bērnam, ka prasīšana pēc tā, ko gribas, nav pieļaujama. Es ticu, ka šāda veida apiešanās vēlāk rada sekas, ka pieaugušā vecumā viņi vairs nespēj tieši izteikt, ko vēlas. Šie pieaugušie tad iemācās pielietot manipulēšanu, lai sasniegtu to, ko vēlas, un apmierinātu savas vajadzības.”

Tā kā es pilnīgi noteikti vēlos, lai mani bērni izaug tādi, kuri ir spējīgi un griboši izteikt, kas tiem dzīvē vajadzīgs un ko tie grib, un patiesi jūtas pateicīgi, - šīs māmiņas raksta izlasīšana mani rosināja labāk izprast tās otrās mātes žēlošanos. Tomēr šī doma, ka manieru mācīšana kaut kādā veidā mūsu bērniem laupa patieso pašizpausmi, pilnībā attālina no manieru nozīmes.

Labas manieres nav stāsts par mums. Tām nav nekāda sakara ar to, ka izsakām, ko tieši mēs jūtam vai kas tieši mēs esam (izņemot labi audzinātus cilvēkus, cilvēkus ar izkoptām manierēm). Labas manieres ir stāsts par citiem, par to, kā citiem likt saprast, ka tie ir pateicības vērti, labas attieksmes, laba, pat “burvju vārdiņa”, vērti. Labas manieres ir stāsts par to, kā ļaut citiem apjaust, ka viņi ir respektēšanas vērti. Pieklājīgas attieksmes vērti. Laba vārda veltīšanas vērti – vienalga, vai jūtamies tajā brīdī pieklājīgi, vai nē.

Ja godīgi, tad es bieži nejūtu sevī vēlmi būt pieklājīgai. Kad ārā ir mīnus divdesmit grādu, es nepavisam nejūtu vēlmi pieturēt atvērtas durvis, lai ielaistu baznīcā veco kungu, kurš ļoti lēni manā virzienā stumj pa trotuāru savu stumjamo ratiņu. Es drīzāk jūtos tā, ka labprātāk izliktos viņu neredzam un ātri steigtos iekšā. Bet es tā nedaru. Es pieturu durvis. Tāpēc, ka tā ir pieklājīgi – un tas nav stāsts par mani.

Bieži nejūtos tā, ka gribētos smaidīt un teikt ‘lūdzu’, kad vajag paspēt iepirkties pārtikas veikalā. Taču es to daru. Es palūdzu pārdevējai iepakot četras vistas krūtiņas ‘lūdzu’, ne tāpēc, ka man būtu bail pateikt, ko es gribu, bet gan tādēļ, ka tādas ir labās manieres – un runa jau nav par mani.

Man bieži vien negribas pateikt ‘paldies’ savam vīram vai bērniem, kad tie paveic kādu mājas sakopšanas darbu, bet es to daru. Tāpēc, ka tas ir pieklājīgi – un runa nav par mani.

Stāsts ir par to, lai liktu vecajam vīram justies novērtētam un atzītam. Stāsts ir par to, lai pārdevējs sajustos novērtēts. Stāsts ir par to, lai mana ģimene justos mīlēta. Labas manieres ir stāsts par citiem. Un tas ir tas, ko vēlos, lai mani bērni iemācās. Mēs augstu vērtējam pieklājību, jo mēs novērtējam laipnību. Un mēs liekam lietā gan vienu, gan otru, neskatoties uz to, vai mēs tam atbilstoši jūtamies, un neskatoties uz to, vai tas konkrētajā brīdī ir autentiski, īsti, vai nē.

Dažās aprindās tas tiek dēvēts par Zelta likumu. Baznīcas aprindās tas ir saistīts ar tuvākmīlestību. Citās aprindās to sauc par etiķeti. Taču ikvienā no šiem gadījumiem runa ir par izturēšanos pret otru tā, kā tu vēlētos, lai izturas pret tevi. Un tā nebūt nav ne augstprātība, ne vecmodība vai ne-autentiskums. Jo sevišķi tāpēc, ka tad, kad arvien vairāk pievēršam uzmanību manierēm, notiek kaut kas brīnumains: mēs sākam arī justies precīzi tā, kā esam pateikuši vārdos.

Jo biežāk es pieturu baznīcas durvis, jo vairāk cienu cilvēkus, kuri pa tām ienāk. Jo biežāk es saku ‘lūdzu’, jo atzinīgāk novērtēju cilvēkus, kuriem kaut ko palūdzu. Jo vairāk pasakos savai ģimenei, jo pateicīgāka es jūtos par viņiem. Jūtas seko vārdiem. Tas ir patiess stāsts.

Ja vēlos, lai mani bērni justos pateicīgi un būtu laipni, es mācīšu viņiem šādi rīkoties vispirms ar saviem vārdiem.

Kerina Raivadineira
Aleteia.org