Kad koris uzsāka himnu “Kelk pasauli”, pāvests iegāja Vissvētākā Sakramenta kapelā. Tur viņš lūdzās kopā ar 52 klostermāsām, ko pavadīja tautas mūzikas instrumenta kankles (līdzīgs latviešu koklei) spēle, ko Lietuvā tradicionāli izmanto stundu liturģijā un psalmu dziedāšanā. Dodoties prom no kapelas, pāvestam Franciskam Panevēžas bīskaps un franciskāņu tēvs mons. Linas Vodopjanovs OFM pasniedza dāvanu - dzintara rožukroņa krelles. Tās izgatavojušas Betlēmes māsu monastiskās ģimenes klostera māsas no Lietuvas pilsētas Paparčiai. Pateicoties Svētajam tēvam par šo tikšanos, bīskaps L. Vodopjanovs pieminēja vēsturiski dziļās klosterdzīves saknes Lietuvā un teica: “Mūsdienās mūsu ticība bieži tiek pārbaudīta visādos veidos. Pēc tam, kad reiz esam atsaukušies Dieva aicinājumam, bieži vien mēs vairs nejūtam prieku ne lūgšanā, ne kopienas dzīvē.” Viņš lūdza pāvestu padalīties ar paša dzīvo liecību un iedrošinājuma vārdiem, ticības ceļu ejot. Pāvests pēc tam vadīja responsoriju lūgšanu latīniski, un pēc Bībeles lasījuma par cerību un Dieva mīlestību un kora dziedātās himnas, viņš uzrunāja klātesošos. “Jūs esat mocekļu bērni – dēli un meitas – tas ir jūsu stiprums,” viņš iesāka, atceroties daudzus vietējos priesterus un mūķenes, kas cietuši padomju okupācijas laikā. Pēc tam viņš pievērsās rakstītajam uzrunas tekstam, kas bija sagatavots tieši šim pasākumam un kas veltīts priesteru un konsekrēto aicinājuma tēmai. “Kā īpašas konsekrācijas vīrieši un sievietes, mēs nekad nevaram atļauties zaudēt tos iekšējos vaidus, to sirds nemieru, kas savu atpūtu rod vienīgi Dievā. Nekādas tūlītējas ziņas, nekāda virtuālā komunikācija nevar aizstāt nepieciešamību pēc konkrētiem, ilgstošiem un regulāriem brīžiem, kad esam dialogā ar Kungu – protams, tie pieprasa arī ilgstošu piepūli,” sacīja pāvests. “Sauciens, kas mūs lūgšanā un adorācijā pievērš Dievam, ir tas pats, kas dara mūs sensitīvus, jūtīgus uz mūsu brāļu un māsu lūgumiem. Viņi iegulda mūsos savu ‘cerību’, un viņi pieprasa no mums rūpīgi izšķirt, lai mēs patiesi atbildētu uz Dieva tautas vajadzībām.” Noslēgumā pāvests Francisks visus klātesošos iesaistīja pateicības aktā Dievam par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dalībnieki dažādās valodās teica un upurēja savas lūgšanas par visiem bīskapiem, priesteriem, diakoniem un konsekrētajām personām, par semināristiem un klosterbrāļiem un klostermāsām, kuri vēl iziet formāciju, par slimajiem un par jaunajiem ļaudīm. Beigās pāvests deva savu svētību visiem, - gan klātesošajiem, gan tiem, kuri jau devušies prom. D.Bergmane
Foto: Laima Penek | 
