Svētdien, 14. oktobrī, Svētā Pētera laukumā Francisks pasludināja par svētiem septiņus ticīgos. Komentējot svētā Marka evaņģēliju, pāvests norādīja uz jaunekli, kurš jautā Jēzum – kas man ir jādara, lai kļūtu par mūžīgās dzīves dalībnieku? Mūžīgā dzīve nav kaut kas, ko var vienkārši iegūt. Tā ir dāvana. Jēzus aicina mainīt skatījumu no baušļu pildīšanas, lai iegūtu balvu, uz mīlestības kalpojumu. Tā ir svētuma mēraukla. Mēs esam aicināti uzdot sev jautājumu – kā ir mūsu dzīvē? vai spējam nesavtīgi kalpot saviem brāļiem? “Jautāsim sev, kādā savas mīlestības pret Dievu attiecību punktā mēs atrodamies? Vai īstenojam tikai kādu no bausļiem, vai sekojam Jēzum, jo esam iemīlējušies un esam gatavi visu atstāt Viņa dēļ? Jēzus jautā katram no mums un visai svētceļojošai Baznīcai – vai mēs esam Baznīca, kas sniedz tikai labus ieteikumus, var arī esam Baznīca – Līgava, kura kvēli mīl savu Kungu? Vai mēs patiesi sekojam Viņam, vai aizejam noskumuši – kā cilvēks, par kuru lasām Evaņģēlijā. Īsi runājot, vai mums pietiek tikai ar Jēzu, vai arī meklējam drošību pasaulē?” Svētais tēvs atgādināja, ka ir nepieciešams atgriezties pie gaismas un prieka avota, katru dienu apņēmīgi sekot Jēzum. Jaunie svētie iesaka mums, kā īstenot šo uzdevumu. Viņu vidū ir pāvests, arhibīskaps, divi priesteri, divas klostermāsas un viens kristīgais lajs. Pāvils VI nomira 1978. gadā Kastelgandolfo. Viņš ir pirmais pāvests, kas veicis ceļojumus ārpus Itālijas robežām. Viņš noslēdza Vatikāna II koncilu. Pāvils VI ir dialoga cilvēks, intelektuālists, kurš apliecināja mīlestību pret Dievu un Baznīcu. Salvadoras arhibīskaps Oskars Romero nesaskaņu un politisko saspīlējumu laiku izdzīvoja ar lielu pazemību un gara spēku. Vienmēr bija tuvu cilvēkiem, bija iemīlējies Kristū, bija uzticīgs Viņam līdz pat savas dzīvības atdošanai 1980. gadā. Arhibīskaps mira mocekļa nāvē Svētās Mises laikā. Viņš nebija politiķis. Bija Baznīcas cilvēks, kas sludināja Evaņģēliju. Nuncijs Sulpricio no Neapoles nomira 19 gadu vecumā. Viņš bija vienkāršs strādnieks, kurš, neraugoties uz daudzām ciešanām un sāpēm, izstaroja mieru un prieku. Francisks kanonizēja arī divus priesterus – Vinčenco Romano un Frančesko Spinelli. Pirmais bija draudzes prāvests, kurš pašaizliedzīgi rūpējās par saviem ticīgajiem, īpaši pēc 1794. gadā notikušā Vezuva vulkāna izvirduma. Otrais savu priesterisko misiju veica XIX gadsimta vidū Ziemeļitālijā. Viņu sauca par nabagu un sabiedrības atstumto aizbildni. Redzot, cik daudzi cilvēki necienīgi izturas pret Vissvētāko Sakramentu, viņš nodibināja sieviešu kongregāciju, kas līdz pat šodienai īsteno sava dibinātāja harizmu. Jauno svēto vidū ir arī divas klostermāsas. Vācijā dzimusī Marija Katrīna Kaspere nodibināja Krustāsistā Jēzus nabadzīgo kalpoņu māsu kongregāciju. Viņa nesavtīgi kalpoja nabagiem. Savukārt Nazarija Ignācija Mesa piedzima Spānijā. Daudzus gadus viņa strādāja Bolīvijā, kur arī nomira. Māsa savu dzīvi veltīja Dieva valstības sludināšanai, rūpējoties par veciem ļaudīm un bāreņiem, pabarojot izsalkušos un atverot slimnīcas kara ievainotajiem. Vaticannews.va | 
