Runājot par cerību, Francisks norādīja, ka sieviete, kura ir mātes cerībās, katru dienu gaida to brīdi, kad nāks pasaulē viņas bērns un noglāsta savu mazuli, kas vēl atrodas viņas klēpī. Viņa priecājas par sonogrāfijas uzņēmumiem un nereti iedomājas, kā bērns izskatīsies, gara acīm redz viņa smaidu un gaida satikšanos ar viņu. Viņas cerība ir ļoti konkrēta. Viņa katru dienu izdzīvo ar cerību. Tāpat vajadzētu dzīvot kristietim, priecājoties par kopā ar Kungu pavadītajiem brīžiem ikdienā un gaidot satikšanos ar Viņu Debesu valstībā. Komentējot šīs dienas Svēto Rakstu lasījumus, pāvests pievērsās arī jēdzieniem "pilsonība" un "mantojums". Mēs esam svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi. Tātad, mēs esam saņēmuši no Dieva dāvanu. Viņš mums piešķīra "identifikācijas karti". Viņš mūs samierināja ar sevi. Kristietis ir atpestītais. Viņš ir Baznīcas loceklis. Tā ir viņa identitāte. Pateicoties tam, ka esam svēto līdzpilsoņi, mēs droši ejam pretī mantojumam, kas mūs gaida pēc šīs dzīves – turpināja Svētais tēvs, atgādinot, ka mums, no savas puses, ik dienas ir jātiecas pēc šī mantojuma. Šai ziņā mums palīdz cerības tikums. Kas tad ir cerība? “Dzīvot ar cerību nozīmē iet uz priekšu pretī savai balvai, pretī laimei… Šo tikumu nav viegli saprast. Tas ir tikums, kas nekad nepieviļ. Ja tu ceri, tu nekad nebūsi vīlies! Nekad!” Reizē tas ir arī konkrēts tikums. Mēs varētu jautāt, kā gan tas var būt konkrēts, ja es nepazīstu Debesis un nezinu, kas mani tur sagaida? Cerība nav kāda ideja. Debesis nav kāda skaista vieta. Debesis ir satikšanās. Jēzus vienmēr uzsver, ka cerēt nozīmē gaidīt, tiekties uz satikšanos. Gaidot galīgo satikšanos ar Jēzu, mēs, tāpat kā sieviete, kura ir mātes cerībās, priecājamies par katru niecīgo satikšanos ar Viņu savā ikdienas dzīvē – turpināja Francisks. Šajā sakarā viņš aicināja pārdomāt, kāda ir mūsu cerība? Vai mana cerība ir kaut kas konkrēts, vai tā ir tāda izplūdusi un neskaidra cerība? Cerībai jābūt konkrētai – uzsvēra Svētais tēvs. Mēs tiekamies ar Jēzu ik dienas lūgšanā, Euharistijā, dzirdot vai lasot Evaņģēliju, sastopot trūkumcietējus, esot kopā ar citiem brāļiem un māsām. Tādējādi katra diena ir solis tuvāk tam mirklim, kad piedzīvosim beidzamo satikšanos ar Kungu Debesu valstībā. Vaticannews.va | 
