Turpretī drosmes dāvana dāvā dvēselei papildu spēju un spēku tādā veidā, ka cilvēks ar prieku un tūlīt pat uzņemas grūtus un lielus uzdevumus vai ciešanas, kuras ir nepieciešamas lielu mērķu sasniegšanai. Dāvanas daba Tā drosmes dāvanas dabai pieder darbošanās un ciešanas, pat vislielākajās grūtībās mērķa sasniegšanai. Apustuļu darbos lasām par diakonu Stefanu: “Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā” (Apd 6,8). “Viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7,55). Darboties drosmes dāvanas iespaidā nozīmē bez šaubām un bailēm uzņemties iniciatīvu un visgrūtākos lēmumus. Sv. Maksimilians Kolbe devās uz Japānu, lai nodibinātu jaunu Bezvainīgās pilsētu. Visi centās viņu atrunāt, ņemot vērā viņa slikto veselību un līdzekļu trūkumu. Ir jāiemācās ciest Dieva lietas dēļ. Lai panestu ciešanas, sevišķi ilgstošas, tas sagādā lielākas grūtības nekā pārvarēt šķēršļus darbībā. Darbojoties cilvēks ir aktīvs, paļaujas uz saviem spēkiem un spējām, kuras pastiprina Dieva palīdzība un žēlastība. Turpretī ciešanās cilvēks jūtas neaizsargāts. Ir pakļauts cilvēku žēlastībai. Un tādēļ divkārši cieš. Daži cilvēki visu dzīvi panesa smagu slimību vai kroplumu, tādā veidā svētdarot savu dzīvi. Dažkārt tas līdzinājās varonībai. Sv. Terēze no Lizjē, kad naktī no Lielās Ceturtdienas uz Piektdienu piedzīvoja pirmo asiņošanu, kas liecināja par slimību, mērdēja savu ziņkārību, jo gaismeklis bija jau izslēgts, lai tikai no rīta ar prieku noskaidrotu, ka tas ir pirmais Līgavaiņa aicinājums uz kāzu mielastu. Pēc šīs asins tecēšanas viņa tomēr lūdza atļauju priekšniecei ievērot stingro gavēni Lielajā Piektdienā. No visa teiktā izriet, ka drosmes dāvana nepieciešama, lai praktizētu gandrīz visus tikumus, jo katra tikuma praktizēšana prasa drosmi. Tas sevišķi redzams lielu kārdinājumu vai briesmu brīžos. Parasti tad nav laika līdzekļu ilglaicīgai meklēšanai. Tad mums nepieciešama Svētā Gara gaisma un palīdzība, lai uzveiktu pēkšņas un lielas grūtības. Šī dāvana ļauj uzveikt bailes pirms lēmuma pieņemšanas. Šīm bailēm pretī nostājas drosmes dāvana un tikums. No otras puses, jāizvairās no vieglprātības un pārgalvības lēmumos. Tad sevišķi nepieciešama Svētā Gara gaisma. Tā pasargā mūs no neapdomīgu lēmumu pieņemšanas un lielu dzīves kļūdu pieļaušanas. Drosmes dāvana dāvā mums dievišķu enerģiju un spēku darbībā. Un caur to pasargā mūs no vienaldzības un atsaluma garīgajā dzīvē. Tās ir slimības, kas līdzinās garīgai tuberkulozei. Kā zināms, tā ir ilglaicīga slimība un ļoti grūti no tās pilnībā izārstēties. No atsaluma brīdina sv. Jānis Atklāsmes grāmatā: “Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes”. (Atkl 3,15–16). Drosmes dāvana dara dvēseli drosmīgu briesmās. Dara spējīgu uzņemties lielas lietas Dieva dēļ un cilvēku labumam. Neaizsargāta un nabadzīga sv. Terēze no Kalkutas uzņēmās cīņu ar pasaules nabadzību un citām nelaimēm. Daudzās vietās dibināja savas sociālās palīdzības mājas. Darīja jūtīgu daudzu cilvēku sirdsapziņu. Labu mērķu sasniegšanai draudzējās ar slaveniem cilvēkiem, kaut vai princesi Diānu. Šeit ir vērts pieminēt par labumu, kas nāk no vājību, kas pretojas drosmes tikumam, apkarošanas. Tādas vājības ir mazdūšība, bailīgums, vieglprātība un bezdarbība lēmumu pieņemšanā. Kā attīstīt šo dāvanu? Tāpat kā visas citas, arī šī dāvana, mums iedīglī ir dota kristību brīdī. Vispirms ir nepieciešams attīstīt kardinālo drosmes tikumu, jo tas sagatavo mūs un dara spējīgus pieņemt Dieva palīdzību, kas nāk caur šo dāvanu. Nevajag bēgt no krusta un ciešanām, ar ko sastopamies, bet lūgt Dievu, lai dāvā mums spēku tās panest. Runa ir par krustu, kas organiski ir saistīts ar mūsu ikdienas pienākumiem. “Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14,27). Tā ir evaņģēliska patiesība. Tā māca Jēzus. Bez tā nevar notikt nepieciešamā mūsu garīgā attīrīšana. Kā zināms, nekas “nešķīsts” nevar ieiet Dieva valstībā. Mūsu garīgā attīrīšana notiek ciešanu ugunī. Ir apdomīgi jāpieņem labprātīgas mērdēšanās. Iespēju vienmēr atradīsim, pildot mūsu ikdienas pienākumus, pieņemot sliktus laika apstākļus un mums nepatīkamus cilvēkus. Noskaņojuma trūkums un slimības. Tādās situācijās iemācīties uzsmaidīt ir liela pašmērdēšanās skola. To mums skaisti māca sv. Terēze no Lizjē, piedāvājot mums “mazo celiņu”. Savas dzīves beigās viņa apliecināja, ka pie Jēzus kājām centās nolikt mazu upurīšu ziediņus. Jāsmeļas spēks Euharistijā. Sv. Jānis Hrizostoms atgādina, ka pirmie kristieši no Euharistijas iznāca kā lauvas”, lai liecinātu par Kristu. Tā rīkojās pirmo gadsimtu mocekļi: gāja “no altāra uz arēnu”. Laikraksts "Nāc", Nr.105 | 
