Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
SQL error: query
Table './katedrale_db/comments' is marked as crashed and last (automatic?) repair failed
SQL: SELECT AVG(star) AS avg FROM comments WHERE doc_id="21647" AND star<>0

Palasīsim...  Mieram tuvu

Savu laimi nav iespējams celt, ja aizmirstam par citiem
18.11.2018 pl. 12:57

Priesteris Andris Marija Jerumanis

Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadiena. Priestera komentārs (2018.11.18.)

Liturģiskā gada beigas tuvojas. Kā katru gadu, tas noslēdzas ar Svēto Rakstu lasījumiem, kuri mums atgādina par to, ka laiks iet uz beigām, ka arī mūsu pašu dzīves laiks iet uz beigām. Pasaule ir pārejoša, tā nav mūžīga, un pasaule tiks pakļauta Dieva tiesai. Tie ir – kā saka teologi – Bībeles eshatoloģiskie teksti, Dieva Vārds par laiku beigām, un tajos mēs iepazīstam Svēto Rakstu laika izpratni.

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem laiks nav ciklisks, bet gan tam ir lineārs virziens. Tas, kas ir bijis, vairs neatgriezīsies, bet viss virzās uz priekšu.

Un mēs esam atbildīgi par šīs dzīves norisēm. Tas nosaka visu mūsu pasaules izpratni, saskaņā ar kuru ticam, ka pasaule attīstās progresa virzienā. Tas, no vienas puses, ir optimistisks skatījums uz pasauli, kas palīdz iet uz priekšu. Modernā laikmeta cilvēks, atklājot zinātnes jaunās iespējas un Apgaismības domāšanas iespaidā, arī sāk domāt, ka mēs attīstāmies, sākot no reliģijas tumsas, lai, pateicoties prāta gaismai, cilvēka pūlēm un zinātnes attīstībai, virzītos uz priekšu. Tomēr šāda progresa izpratne izslēdz cilvēka garīgās dimensijas attīstību – to, kas saistīta ar reliģisko jomu. Savukārt kristīgā laika izpratnē laiku caurstrāvo cerība, pamatota Kristus augšāmcelšanās no­slēpumā, kas cilvēka laiku piepilda ar mūžību.

Īstais progress notiek Dieva virzienā. Tādā gadījumā cilvēks raugās uz attīstību no cita skatupunkta – no tās šķautnes, kā raugās Dievs, būdams vēstures Valdnieks, kuram viss ir pakļauts un kurš mūs vērtēs pēc dzīves laikā paveiktā, un mūsu liktenis būs vai nu “mūžīgajai dzīvei” vai “mūžīgajam kaunam”. Ja būsim sekojuši taisnībai un to mācījuši citiem, tad arī mēs būsim “kā zvaigznes uz mūžīgiem laikiem”.

Svēto Rakstu ticīgais cilvēks dzīvo ar pārliecību, ka ir jāuzticas Dievam: “Tu esi tas, kura rokās ir mans liktenis.” Lai arī laiks iet uz beigām un ir pārejošs un lai arī tā dēļ cits varētu krist izmisumā, ticīgais cilvēks skatās Dieva virzienā un dzīvo ar pārliecību, ka “Kungs vienmēr būs manu acu priekšā”.

Un Kungs ir atklājis sevi un savu ieceri attiecībā uz šo pasauli, sūtot pasaulē Jēzu, lai Viņš mūs ievestu dievišķajā dzīvē, parādītu ceļu turp, dotu mums iespēju izvēlēties taisnības ceļa virzienu un izgaismotu cilvēka dzīvi, atbrīvojot no tā, kas šajā virzienā doties traucē. “Jo ar vienu upuri Viņš uz mūžiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek svētdarīti.”

Cilvēka laiks virs šīs zemes ir jāpiepilda ar Dieva mūžību. Un atslēga, kā to konkrēti paveikt, ir šāda – ir jāpaliek nomodā, paturot prātu un sirdi lūgšanas gaisotnē, kā to lasām ievadvārdos pirms šīsdienas Evaņģēlija fragmenta: “Esiet nomodā un lūdzieties katrā laikā, lai jūs būtu cienīgi stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Kristus mācība, kuru Viņš mums sniedz gan ar savu piemēru, gan vārdiem, ir gaisma, kas izgaismo mūsu sirdi un prātu, mūs baro un stiprina, lai mēs savā dzīvē spētu neapmaldīties, – Kristus mācība mūs no iekšienes pārveido, kā to māca Lectio Divina jeb Svēto Rakstu garīgā lasīšana. Dieva Vārds arī šodien ir iedarbīgs mūsu sirdī. Atcerēsimies nemitīgi Kristus teikto: “Debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” Tie nezudīs, jo ir mūžīgi un plūst no visas gudrības Avota, no paša Dieva, jo “ie­sākumā bija Vārds”, kas ir pats Kristus, kurā viss ir radīts. Šie vārdi nezudīs, ja kritīs sagatavotā sirds augsnē kā laba sēkla un nesīs daudz augļu.

Šai svētdienai ir arī īpaša nozīme. Šodien atceramies un svinam to, ka pirms simt gadiem mūsu valstij ir dāvināta neatkarība. Mēs uz to varam skatīties no laicīgā viedokļa. Bet varam arī par pamatu ņemt šīsdienas Dieva Vārdu, kas sākas šādi: “Es domāju miera, nevis nelaimes domas. Jūs mani piesauksiet, un Es jūs uzklausīšu un jūsu trimdiniekus pārvedīšu atpakaļ no visām vietām.” Šie vārdi ir stiprinājuši un iedvesmojuši ebreju tautu visgrūtākajos laikos. Arī mēs no tiem varam mācīties un tajos lasīt mūsu tautas likteni. Atcerēsimies, kā pāvests Francisks, šogad apciemojot Baltijas valstis, mums atgādināja to, cik svarīgi ir lasīt notikumus, tos neatdalot no teoloģiskā skatījuma. Pāvests iedvesmoja visu Latviju. Tā bija liela dāvana, par ko ir vērts pārdomāt arī šodien, 18. novembrī.

Viena no būtiskākajām domām, ko pāvests mums atstāja, ir tā, ka mēs nedrīkstam atdalīt šodienu no pagātnes, no laicīgajām saknēm, bet arī no Debesu saknēm. Uzrunājot klātesošos Prezidenta pilī un dodot visai tautai pravietisku lasījumu par valsti, viņš atgādināja Zentas Mau­riņas slavenos vārdus par saknēm, kas ir debesīs. Tas bija atgādinājums, ka īstā attīstība notiek tad, kad skatāmies augšup un kopīgā labuma izpratnē integrējam pārdabisko dimensiju, kas ir nepārvērtējami svarīga, veicinot valsts iedzīvotāju labklājību. Tāpat pāvests uzsvēra dialogu, kas raksturo Latvijas valsti un kas ir liela vērtība, kura spēj radīt “daudzpusīgu vienotību” un tā veicināt Latvijas patieso atjaunošanos.

Pāvests Doma baznīcā mudināja nepadarīt ticību par “pagātnes priekšmetu, par muzeja atrakciju”. Jo “ticība nav domāta tam, lai būtu paslēpta, bet lai tiktu darīta zināma un atskanētu visdažādākajās sabiedrības jomās”.

Kā lai aizmirstam pāvesta siltos un svarīgos vārdus senioriem Svētā Jēkaba katedrālē, kur viņš mudināja sabiedrības atbildīgos un jaunās pa­audzes neatstāt vienus tos, kas dažādos veidos darīja iespējamu to, lai Latvija būtu brīva, – nedrīkst pieļaut, ka viņi it kā paliktu vilciena pē­dējā vagonā un vienīgi noraudzītos, kā mēs šodien svinam neatkarību un baudām dzīvi. “Neatstāsim viņus vientulībā un nabadzībā!” teica pāvests. Un, vēlreiz runājot par saknēm, viņš senioriem atgādināja: “Jūs esat saknes jauniem dzinumiem.” Aglonas meditācija par Dievmāti mums lika domāt par to, ka šajā laikmetā, kad attīstās baiļu un noslēgšanās mentalitāte, Marija mums māca veidot draudzīgas attiecības starp visiem cilvēkiem, neieslēgties sevī un izvairīties no pagātnes aizvainojumiem, piedodot cits citam. Te jāpiemin arī bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš ir apbedīts Aglonā un kurš skaistus vārdus par piedošanu no izsūtījuma rakstīja savā vēstulē vecākiem.

Kā lai neievietojam kopīgā kontekstā visu, ko pāvests sacīja Baltijas valstu apciemojuma laikā? Izskanēja arī viņa vārdi jauniešiem Lietuvā – par emigrāciju, par individuālismu, jaunajiem cilvēkiem norādot, ka savu laimi nav iespējams celt, ja viens aizmirst par citiem. Cik spēcīgi at­skanēja pāvesta teiktais, lai lietuvieši neaizmirst, ka viņi ir to mocekļu bērni, kuri izturēja vajāšanas laikus. Jau pašā vizītes sākumā apmeklējot Okupācijas muzeju un atgādinot Kauņas ebreju genocīdu, pāvests aicināja savlaicīgi saskatīt jebkuras totalitāras ideoloģijas dzimšanu. Savukārt Igaunijā viņš uzsvēra ar tehnoloģijām pārsātinātas sabiedrības risku, kad cilvēki atsvešinās cits no cita un no tiešas satikšanās. Pasvītrojot, ka “labklājība nenozīmē dzīvot vienmēr aizvien labāk. Mūsu tehnokrātiskajās sabiedrībās varam konstatēt dzīves jēgas, dzīvības prieka zaudēšanu, kā arī lēnu un klusu izbrīnīšanās spējas zušanu, kas noved pie dzīves noguruma”. Tāpat pāvesta vārdi par Baznīcas misiju sabiedrībā pieprasa nest radikālas mīlestības liecību, nevienam savu ticību neuzspiežot, bet esot klātesošiem sabiedrībā, lai Baznīca arvien vairāk iemantotu jaunāko paaudžu uzticēšanos, attīrot sevi no dažādiem skandāliem, kļūstot caurspīdīga.

Kopīgi uzrunājot visas trīs Baltijas valstis video ierakstā pirms svētceļojuma, pāvests sa­cīja, ka brīvība ir jāsargā un jānodod tālāk. Viņš iz­gaismoja mūsdienu Latviju un parādīja ceļu nākotnei, lai mūsu valsts būtu ilgtspējīga. Neatdalot laiku no pagātnes, no tagadnes un no nākotnes, kā mēs to mēdzam darīt, neļaujoties nostalģijai vai ne­auglīgai aizvainojuma attieksmei pret pagātni. Viņš smēlās pagātnē, lai lasītu Dieva gribu un plānu šodienai un lai parādītu ceļu nākotnei, mudinot nebēgt no šī laika atbildības un izgaismojot mūsu Latvijas simtgadi, aicinot piepildīt svētkus ar pārdabisko Evaņģēlija gudrību, kas nekad nenoveco un arī nenostumj malā cilvēcisko gudrību, kura pastāv katrā kultūrā.

Varam patiešām pateikties Dievam par pāvesta vizīti – par šo lielo žēlastību, ko Dievs mums šogad dāvāja! Atcerēsimies visus šos notikumus un iesim tālāk mūsu gaitās nevis kā klaidoņi, bet kā svētceļnieki virs šīs zemes. To mums māca arī Bībeles teoloģija ar šīsdienas lasījumu starpniecību. Ebreju tauta un jebkura kristiešu tauta atceras savu pagātni, par visu esot pateicīga Dievam. Kristum tiek uzticētas pagātnes brūces, un tagadne tiek izdzīvota savstarpējas piedošanas garā, lai dotos nākotnē, paļāvībā uz Dievu.

Visbeidzot noslēgsim šo svētdienas un svētku dienas homīliju ar Leonīda Breikša vārdiem, kuri izskan gluži kā lūgšana:

“Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
un, ja vēl daudz mums viņu būs,
Dievs aicinās, kā aicinājis,
arvienu atkal saulē mūs.”

Mieramtuvu.lv
Zīmējuma autore: Evija Leikuma