Dievam pienākas vislielākais gods un mīlestība, ko atdodam reliģiskajā kultā. No tā izriet, ka reliģiozitāte kā tikums saistīta ar taisnīgumu, balstās tajā, ka atdodam Dievam to, kas Viņam pieder, pienākas kā mūsu Radītājam un Kungam. Reliģiozitātes tikums noskaņo mūs un uzliek par pienākumu atdot Dievam pienākošos godu, kas izpaužas visās reliģiskā kulta formās, dievkalpojumos, lūgšanās, gandarīšanā utt. Dievbijības dāvana pilnveido šo Dieva Radītāja kultu un noskaņo mūs Dieva kā mūsu Tēva pagodināšanai. Dāvanas daba Dievbijības dāvana, darbojoties Svētajam Garam, uzmodina mūsu gribā bērnišķas jūtas attiecībā pret Dievu kā Tēvu, kā arī brālīgas jūtas attiecībā pret visiem cilvēkiem kā tā paša debesu Tēva bērniem.
Tātad galvenais šīs dāvanas priekšmets ir: - bērnišķas jūtas attiecībā pret Dievu kā Tēvu. Ar to šī dāvana atšķiras no reliģiozitātes tikuma, kura attiecas pret Dievu kā Radītāju un Kungu. Reliģiozitātes tikumā Dievs tiek pazīts ar prātu, kuru apgaismo ticība. Tas ir grūts akts, kas prasa meklēšanas piepūli. Turpretī dievbijības dāvana mums dod pazīšanas vieglumu, vienotu ar Dieva kā Tēva mīlēšanas saldmi. Tieši šī saldme un Dieva bērnu prieks ir formālā īpašība, kas atšķir dāvanu no reliģiozitātes tikuma jeb dievbijības; - otrā īpašība ir brāliskā mīlestība pret visiem cilvēkiem. Dievbijības dāvanā ietverts kas vairāk nekā tuvākmīlestības bauslī iekļautais. Šeit ir klātesoša otra cilvēka kā Kristus brāļa, kurš ir visā mums līdzīgs, mīlestības un tuvības sajūta, un tādēļ viņš ir mūsu mīlestības cienīgs. To skaisti atklāj sv. Mātes Terēzes no Kalkutas piemērs, kura saskatīja Kristu arī pamestajos, neviena negribētajos cilvēkos. Viņos kalpoja Kristum ar mīlestību; - dāvana panāk, ka mīlam arī visas Dievam veltītās personas un lietas. Tā, ar bērnišķu mīlestību attiecas pret Jēzus Māti, jo Viņa atspoguļo un pietuvina mums Dieva pilnību. Tāpat godinām eņģeļus un svētos, jo viņi ir cieši saistīti ar Dievu. Tāpat šeit pieminama cieņa pret Svētajiem Rakstiem kā atklāto Dieva vārdu. Sv. Terēze no Lizjē pastāvīgi nēsāja Evaņģēliju uz sirds. Ne tikai nēsāja, Evaņģēlijs bija viņas ikdienas barība. Tāpat godinām Baznīcu kā Kristus Mistisko Miesu, jo tā mūs svētdara caur sakramentiem. Godinām pāvestu kā Kristus vietnieku. Arī ikvienā radībā redzam debesu Tēva dievišķās pilnības atspulgu. Sv. Francisks no Asīzes cienīja māsu sauli, brāli vilku un brāli ūdeni, pat mūsu miesīgo nāvi, kas ir “miesas māsa”. Tas ir it kā dievbijības dāvanas lielais spožums pār visu pasauli, kas atklāj debesu Tēva labestību un spēku. Dāvanas augļi - Pirmais auglis ir bērnišķu jūtu pieaugums un pagodinājums Dievam debesīs. Garīgie vingrinājumi šīs dāvanas iespaidā vairs nav grūts pienākums, bet kļūst par sirds nepieciešamību un dvēseles vēlmi. Tā ir zīme šīs dāvanas klātbūtnei mūsos. Tikmēr, kamēr dievišķā kulta, lūgšanas utt. realizēšanu veicam ar lielu piepūli, tikmēr esam vēl tikai reliģiskā tikuma (dievbijības) līmenī. Tas mums ir nepieciešams. Tas paver piekļuvi šīs vērtīgās dāvanas saņemšanai. Dāvanas iespaidā ikviens garīgais vingrinājums kļūst mums par iepriecinājumu. Tam par piemēru kalpo kāda govju gane, kura piecus gadus nevarēja pabeigt “Tēvs mūsu” lūgšanu, jo viņa grima prieka pilnās asarās un pagodinājumā jau no pirmajiem lūgšanas vārdiem. - Mūsos parādās mīlestība, kas gatava veltīties Dievam. Tā vairs nav patmīlīga dievbijība, kas meklē savu apmierinājumu, bet izpaužas Dieva gribas pildīšanā: “Kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jņ 8,29) Sv. Terēze no Lizjē grāmatā “Kādas dvēseles stāsts” raksta: “Kopš trīs gadu vecuma neko neatteicu Jēzum.” Tā ir upurēties gatavas un varonīgas mīlestības nostāja, kas rodas dievbijības dāvanas iespaidā. - Dievbijības dāvana attīsta mūsos paklausību Dieva gribai. Tas izpaužas ne tikai baušļu un evaņģēlisko padomu pildīšanā, bet arī Dieva Apredzības zīmju izprašanā, likteņa līkločos, slimībās un kataklizmās. - Šī dāvana ieved mūs dziļākā Vissvētākās Trīsvienības dzīves līdzdalībā, Iemiesotā Vārda noslēpumā un staigāšanā Garā, kurš ir mīlestība. Tā panāk Dieva godināšanu Garā un patiesībā, kā to mācīja Kristus samarietei. Pateicoties šai dāvanai, kļūstam “patiesie dievlūdzēji” (sal. Jņ 4,23), kas bija svēto nostāja viņu garīgās izaugsmes virsotnē. Pretošanās ir bezdievība Ir vērts pievērst uzmanību arī pretējam procesam, kas ir bezdievība un sirds nocietināšana.
Bezdievība – sevišķi tad, kad sasniegts sirds nocietinātības stāvoklis pret Dieva žēlastības balsi, kas aicina uz atgriešanos, – kļūst par “grēku pret Svēto Garu”. Šis grēks nevar tikt piedots, kamēr cilvēks nemainīs savu attieksmi pret Dievu, tas nozīmē – kamēr neatgriezīsies. Atgriešanās ir būtisks noteikums bezdievības un arī ikviena grēka piedošanai. Sirds nocietinātība jeb nevēlēšanās atgriezties ir vissmagākais grēks pret Dievu. Tas tā ir tādēļ, ka tiek noraidīta Dieva žēlsirdība, kas cilvēkam tiek dāvāta. Vienlaicīgi tas ir arī grēks pret pirmo Dieva bausli “Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man”. Cilvēks tad Dieva vietā noliek citus radītos labumus. Tādā veidā viņš, izmantojot savu brīvību, līdzīgi kā ļaunais, pilnīgi novēršas no Dieva, un tā ir elles būtība. Cilvēks, kurš labprātīgi novēršas no Dieva, parasti piedzīvo naidu pret citiem cilvēkiem un arī pret sevi, viņš jau šeit virs zemes sāk panicināt cilvēka cieņu. To ilustrē totalitārie un ideoloģiskie režīmi (staļinisms, hitlerisms un mūsdienu ideoloģijas). Kā rūpēties par šo dāvanu? Tā kā šī dāvana pilnveido reliģiozitātes tikumu un visas Dieva godināšanas formas, tad ir jāattīsta visas dievbijības formas: mutvārdu lūgšanu, prāta lūgšanu un kontemplāciju, jāsmeļas no Baznīcas sakramentālā kalpojuma. Liela palīdzība ir Dieva Vārda klausīšanās un apdomāšana. Svēto Rakstu teksti bieži stāsta par Dieva tēvišķo labestību un žēlsirdību, īpaši Jaunā Derība mums atklāj Dievu kā Tēvu. Ļoti ieteicama ir Sv. Mises lasījumu kāda teikuma vai vārda atcerēšanās, pārdomāšana un lūgšana ar to ikdienas gaitās. Jau bieži pieminētā sv. Terēze no Lizjē rūpīgi apdomāja evaņģēlija vārdus. Ir saskaitīts, ka savos rakstos viņa 1000 reizes atsaucas uz Jauno Derību un 400 reizes uz Veco Derību. Viņa ļoti nožēloja, ka nezina ebreju un grieķu valodas, kas ir Bībeles oriģinālvalodas, franču tulkojumi viņai šķita nepilnīgi. Otrs veids ir piepūle pārveidot mūsu ikdienas nodarbes par reliģisku aktu Dieva godam. Tas ir iespējams caur darbošanos ar mīlestību un lielākam Dieva godam. Tādā veidā visa mūsu dzīve kļūst par lūgšanu. Kā to praktiski realizēt? Sv. Augustīns dod padomu, lai mūsu dzīve kļūst par slavas himnu Dieva godam: “Ar visu savu dzīvi tā dziedi, lai nekad neapklustu, (..) slavē (Dievu), kad kārto savas lietas; slavē, kad ēd un dzer; slavē, kad atpūties gultā; slavē, kad guli.”
Aiz mīlestības mūsu ikdienas darbus veltām Dievam. Tas jādara caur Jēzu Kristu, jo Viņš ir mūsu Vidutājs pie Tēva. Tā rīkojas Baznīca liturģijā. Sv. Pāvils iesaka: “Visu, ko vien jūs darāt, vārdos vai darbos, visu dariet Kunga Kristus vārdā, caur viņu pateikdamies Dievam Tēvam.” (Kol 3,17) Tad viss kļūst lūgšana.
Visas radītās lietas jāatzīst par Dieva īpašumu kā labumu, kuru debesu Tēvs savā labestībā mums dāvā. Tā rīkojās svētie. Sv. Vincents no Paula neļāva saviem līdzgaitniekiem sūdzēties par sliktu laiku, jo viss nāk no mīlestības pilnās Dieva Apredzības. Visvienkāršākais un vispieejamākais līdzeklis dievbijības veicināšanā ir rožukronis. Tas ir vispopulārākais ceļš, kas sagatavo mūs dievbijības dāvanas saņemšanai. Liela vērtība dievbijības dāvanai ir mūsu garīgajā dzīvē un kristīgās pilnības sasniegšanā, bez tās mūsu iekšējā dzīve paliktu vāja, neattīstīta un it kā pusceļā. Tādēļ šī dāvana jāvēlas, pēc tās jāilgojas un par to dedzīgi jārūpējas.
No tā izriet, ka Svētajam Garam ir liela un neaizvietojama loma mūsu svētdarīšanā un kristīgās dzīves pilnveidošanā. Laikraksts "Nāc", Nr.106 | 
