Brīžos, kad mēs ciešam, bieži vien nejūtam nekādu mierinājumu. Tomēr mums, kristiešiem, nekad nevajadzētu zaudēt mieru, tāpēc ka Kungs to dāvā visiem. Viņš to dāvā arī visdrūmākajos brīžos. Tāpēc Svētais tēvs aicināja, lai mēs, gatavojoties Ziemassvētkiem, nebaidītos un nepretotos Kungam, kurš maigi klauvē pie mūsu sirds durvīm un grib mūs mierināt. Šodienas pirmajā lasījumā lasām, ka Dievs aicina mierināt: "'Mieriniet, mieriniet manu tautu!' saka jūsu Dievs", jo, "tās noziegums ir izlīdzināts" (sal. Is 40, 1-11). Runa ir par mierinājumu, kura avots ir pestīšana – skaidroja Francisks. Runa ir par priecīgo vēsti, ka esam atpestīti. Augšāmcēlies Kristus ar saviem mācekļiem četrdesmit dienu garumā tieši to arī dara. Viņš mierina ļaudis. Taču mēs "negribam riskēt" un "pretojamies mierinājumam", it kā "juzdamies drošāk, atrodoties problēmu sabangotajos ūdeņos". Pāvests norādīja, ka mēs esam ieslīguši "garīgajā pesimismā" un tādēļ pretojamies Kungam. Dažreiz mēs uzvedamies kā bērni, kurus vecāki vispārējo audienču laikā pienes pie Svētā tēva, lai viņš tos svētī, bet bērni spirinās pretī un kliedz, jo domā, ka baltās drānās tērptais vīrs ir ārsts, kurš tūlīt spricēs zāles. Tomēr Kungs nemitējas atkārtot: "Mieriniet, mieriniet manu tautu!" “Kā Kungs mierina? Maigi. Praviešiem, kuriem ir svarīgas tikai likstas un nelaimes, jēdziens 'maigums' ir svešs. Šim vārdam nav vietas tur, kur valda dažādi netikumi – garīdznieku netikumi, remdeno kristiešu netikumi… Maigums atbaida.” "Kunga atalgojums ir Viņam blakus, un Viņa atlīdzība ir Viņa priekšā," lasām Isaja grāmatā. "Kā gans Viņš vada savu ganāmpulku, ņem jērus savās rokās un ceļ klēpī, pats nes avju mātes". Tas ir veids, kā Kungs mūs mierina. Viņš to dara ar maigumu. Kad bērns raud, tad mamma viņu maigi samīļo un mierina. Vārdu 'maigums' mūsdienu pasaule mēģina izsvītrot no vārdnīcas – norādīja Francisks. Homīlijas turpinājumā pāvests atgādināja, ka Kungs mūs aicina ļaut Viņam mūs mierināt. Kristietim visu laiku vajadzētu būt mierīgam – arī smagos brīžos. Francisks atgādināja, ka, piemēram, pirmo gadsimtu mocekļi, gāja Kolizejā, dziedot. Pirms dažiem gadiem koptu kristieši Lībijas pludmalē atdeva savu dzīvību ar Jēzus vārdu uz lūpām. Viņi bija mierīgi. Mierinājumam vajadzētu kļūt par kristieša pastāvīgu stāvokli – uzsvēra pāvests. Viņš piebilda, ka tas nav tas pats, kas optimisms. Kristietis, kurš ir mierīgs un spēj mierināt citus, ir iekšēji gaišs un pozitīvi noskaņots kristietis. Mierinājums ir šis viņa spožums un pozitīvisms. Gatavojoties Ziemassvētkiem, pāvests novēlēja, lai mūsu sirdī valda miers, kura avots ir Kunga klātbūtne un Viņa maigie "glāsti". Mums nevajadzētu zaudēt šo mieru pat tad, ja jūtamies pavisam grēcīgi. Evaņģēlijā lasām, ka, ja kādam ir simts avis, no kurām viena nomaldās, viņš atstāj deviņdesmit deviņas kalnos un iet meklēt to, kura ir nomaldījusies (sal. Mt 18, 12-24). Šādi Kungs rīkojas ar katru no mums. Pat ja es pretojos, negribu mieru, negribu saņemt mierinājumu, Kungs stāv pie manām durvīm. Viņš maigi klauvē, lai es atveru Viņam savu sirdi un ļauju Viņam piepildīt to ar savu mieru. Vaticannews.va | 
