Palasīsim...  Raksti

Paskatīsimies mums apkārt, uz mums blakus esošajiem cilvēkiem. Mūsu baznīcā mēs esam sapulcējušies tik dažādi - vecāki un jaunāki, veselāki un slimāki, bagātāki un nabadzīgāki, izglītoti un mazāk izglītoti, ticīgi un mazticīgi. Visiem ir lielāka vai mazāka svētku noskaņa. Taču, lai arī tagad esam svētku drēbēs un savas problēmas esam atstājuši citām dienām, tad tomēr kāds vēl varbūt pat šodien pa dienu ir sūdzējies par grūto dzīvi, grūtajiem dzīves apstākļiem, kāds varbūt sūdzējies par cilvēku ļaunumu. Tūlīt pēc svētkiem kāds ar to pilnīgi reāli arī sastapsies. Tādēļ jautājumi, kurus mēs varam šodien sev uzdot, ir: Ko mums vēlas atklāt Betlēmes zvaigzne, kurai sekojot esam nonākuši baznīcā? Kā šīs divas realitātes - svētku noskaņu un skarbo ikdienu - savienot? To mums vispirms var atklāt kāds stāsts.

Lielpilsētā reiz dzīvoja kāds avīžzēns. Visu dienu viņš skraidīja un pārdeva avīzes. Tumšā un aukstā ziemas vakarā, kad vairākums cilvēku jau bija paslēpušies savos siltajos mitekļos, viņš vēl pēdējiem garāmgājējiem centās izpārdot avīzes. Būdams izsalcis un nosalis, zēns aizvien vairāk un vairāk sāka domāt kur pārlaist nakti un sasildīties. Tad zēns sastapa policistu un jautāja, vai viņš nezinot, kur var sasildīties un pārnakšņot. Policists daudz nedomājot ar pirkstu norādīja uz baltu māju ielas galā un teica: „Kad būsi pieklauvējis, tev atvērs, tad saki: "Jāņa 3,16"”. Zēns pateicās un devās uz norādīto māju, un pieklauvēja. Durvis atvēra kāda sieviete. Sasveicinājies zēns teica: „Jāņa 3,16.” Sieviete viņu laipni aicināja iekšā un, apsēdinājusi pie galda, sagatavoja vakariņas. Zēns izbrīnījies pie sevis domāja: „Jāņa 3, 16 - nesaprotu, bet tas darbojas - esmu siltumā un man būs vakariņas.” Zēns tiešām sasildījās un paēda labas vakariņas, kādas viņš neatcerējās, kad vēl bija ēdis. Nama saimniece pēc vakariņām viņam jautāja: „Vai tu nevēlies nomazgāties vannā?” Uz ko zēns atbildēja: „Es nemaz nezinu, kas ir vanna, jo dzīvoju zem tilta, kartona kastē.” Sieviete aizveda zēnu uz vannas istabu, piepildīja vannu ar siltu ūdeni un ļāva zēnam mazgāties. Zēns, sēžot vannā, domāja: „Jāņa 3,16 - nesaprotu, bet tas tiešām darbojas - esmu siltumā, dabūju labas vakariņas un tagad vēl varu nomazgāties siltā vannā.” Pēc vannas saimniece aizveda zēnu uz augšistabu, kur bija silts un istabas vidū liela gulta un tīras drēbes. Zēns, jau iemiegot, domāja: „Jāņa 3, 16 - nesaprotu, bet esmu siltumā, paēdis, nomazgājies un tagad vēl lielā gultā.” Tā arī neko nesaprazdams, viņš aizmiga. Otrā rītā sieviete zēnu pacienāja ar gardām brokastīm, bet zēns atkal pie sevis domāja: „Jāņa 3,16 - nesaprotu - esmu siltumā, paēdis, nomazgājies un izgulējies.” Pēc brokastīm sieviete ieveda zēnu lielā kamīnzālē, apsēdināja pie sprēgājoša kamīna un jautāja: „Vai tu zini, ko nozīmē Jāņa 3, 16?” Zēns nezināja. Sieviete paņēma no plaukta lielu grāmatu ar zelta uzrakstu - tā bija Bībele. „Šeit tu atradīsi atbildi. Atver Jāņa evaņģēliju, trešo nodaļu un izlasi sešpadsmito pantu.” Zēns lasīja: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņa tic netiktu pazudināts, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.”

Šīsdienas svētki ir aicinājums atgriezties mums visiem pie visu un visa Avota - Dieva, kurš tik ļoti iemīlēja pasauli, ka par katru no mums atdeva savu Dēlu, lai mēs katrs personīgi savā dzīvē varētu piedzīvot šo mīlestību. Šajā pirmssvētku laikā nāca cilvēki un teica, ka piedzīvo daudzus pārbaudījumus, kad vienas grūtības, viens pārbaudījums vēl nav beidzies, bet jau ir nākošais. Arī šajās situācijās mēs varam atcerēties: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu.....”

Ar Dieva mīlestību mēs satopamies ik dienas, kad redzam labus cilvēkus, kad sajūtam viņu palīdzību, kad arī Dievs mums nesaprotamā veidā palīdz pārdzīvot grūtības, palīdz atrisināt dzīves sarežģījumus, kurus esam Viņam uzticējuši, kad piedzīvojam necerētu, negaidītu iepriecinājumu. Ar Dieva mīlestību sastopamies arī tad, kad Viņš kā labs Tēvs mums caur sāpīgu pieredzi atgādina, ka esam nomaldījušies no pareizā ceļa, kad kļūdāmies un kādreiz savā ietiepībā citādāk nemaz negribam Viņu saprast.

Ar šiem svētkiem mēs esam aicināti atgriezties pie mūsu visu un visu lietu Avota - Dieva, un mums ir jāļauj tam ieplūst un pārņemt visu mūsu dzīvi. Tāds ir Betlēmes zvaigznes vēstījums mums, dzīves nogurdinātiem cilvēkiem.

Domājot par atbildi uz šīsdienas otro jautājumu, gribētu izmantot mums pavisam tuvu salīdzinājumu - Daugavu. Vietā, kur šī upe rodas, ūdens ir dzidrs. Smeļot tīro un dzidro ūdeni, var jautāt, kas ar to būs, kad tas sasniegs Rīgu? Ko cilvēki ar šo tīro un skaisto ūdeni izdarīs? Pietiek attālināties no avota dažus desmitus vai kādus simts kilometrus, un mēs jau redzam, ka ūdens nav nedz dzidrs, nedz skaists, tas nav dzerams, neder pat lai ar to mazgātu ielas. Bet tas ir tas pats ūdens.

Kristietība pastāv jau vairāk kā divi tūkstoši gadu. Tās avots ir Betlēmes stallītis. Divdesmit gadsimtus tas pats ūdens apskalo cilvēku sirdis un izskalo no tām visu, kas netīrs. Šodien tas atgādina Daugavas ūdeni. Skatoties šajā netīrajā ūdenī, var sākt šaubīties par visu. Taču pietiek atgriezties pie avota, lai redzētu, ka tur ūdens ir tīrs un dzidrs, tas ir Dzīvības Ūdens. Jebkurš avots izplūst un dāvā dzīvību miljoniem cilvēku. Betlēmes stallītis ir Dzīvā Ūdens Avots. Pie tā arī Baznīca šodien aicina visus cilvēkus, teikdama: "Lūk, Dieva lielā uzticēšanās cilvēkam un vienlaicīgi arī mūsu uzticēšanās Dievam. Lūk, Jāzeps un Marija, lielas un patiesas vīra un sievas mīlestības paraugs. Lūk, liels un patiess vecāku, kuri pieņem Bērna piedzimšanu, prieks. Lūk, patiesa laime lielā nabadzībā.

Gribētu visiem mums šodien novēlēt, lai katrs tuvojas šim avotam un iegremdē tajā savu sirdi. Pasmelsimies no tā svarīgākās vērtības, kuras spēj izglābt katru no mums un visu pasauli. Šis avots vienmēr izplūst, tas ir tik pārpilns, ka spēj atdzīvināt visu pasauli.