Bībeles vēstījums reizēm ir paradoksāls. Piemēram, Jēzus pavēl mīlēt tuvāko, bet citviet aicina “ienīst savu tēvu un brāli, un māsu”. Tā ir sava veida atklāsmes metodika, kas caur pretrunu mums ļauj ieraudzīt un atklāt jaunā gaismā kādu noslēpumu. Arī Jēzus kristības gadījumā situācija ir teoloģiski pretrunīga, jo tas, kurš ir bez grēka, grib kristību.
Farizeji un citi jūdi nāk kristīties, jo baidās no Dieva un no soda par grēkiem, kurš sekos Mesijas atnākšanai. Jāņa kristības jēga ir Dieva taisnības manifestācija. Arī Jēzus atklās Dieva taisnību, bet tās dziļākajā un pilnīgākajā izpausmē. Jēzus atbild Jānim uz jautājumu, kāpēc Viņš to dara, bet neizskaidro savas kristības nozīmi uzreiz, Viņš tikai saka: “Ļauj tam notikt, lai viss piepildītos.” Jēzus dotā kristība līdz ar to pilnīgi atšķirsies no Jāņa kristības. Jēzus savu noslēpumu atklās pakāpeniski. Viņš ir atnācis kristības dēļ. Jēzus zina, ka kristības piepildījums ir “asins kristība” pie krusta, bet mācekļi tai ir jāsagatavo. “Es esmu atnācis nest uguni uz zemes, un kā Es vēlētos, lai tā jau degtu!” Jēzus vēlas piepildīt kristības nozīmi uz krusta, Viņš vēlas sniegt Svētā Gara dāvanu cilvēcei. Jēzus kristības laikā atveras debesis un Gars baloža veidā nonāk no debesīm. Jānim Kristītājam un Vecās Derības ļaudīm tādējādi tiek atklāts, ka Gars tiks dāvāts. Tēva balss savukārt pasludina, ka Jēzus ir Dēls, kurā Tēvs ir licis visu savu mīlestību.
Evaņģēlists Jānis, nepārstāstot Jēzus kristības notikumu, kas jau ir aprakstīts citos evaņģēlijos, sava evaņģēlija prologā uzsver Jēzus dievišķību. Jēzus ir Vārds, kurš nācis miesā. Šajā gaismā Jēzus kristība iegūst jaunu jēgu. Jordānas ūdeņos iegremdēsies Dieva Dēls, kas ir kļuvis miesa. Ūdens tiks šķīstīts, un atvērsies dzīvā ūdens avots. Ūdens kristībā ir pirmais simbols. Ūdens ir dzīvības avots, tas ir pamatā visam, kas dzīvo. Kristība vairs nebūs tikai mazgāšana no grēkiem, bet nāve un jauna dzīve, nomiršana vecajai dzīvei un augšāmcelšanās jaunai. Svētā Gara nonākšana liecina, ka Gars dos iespēju cilvēkam, kas kristīts, dzīvot jauno dzīvi draudzībā ar Dievu. Kristība ietvers sevī arī Svētā Gara kristību, kuras simbols ir uguns. Jāņa kristības vārdi ir “atgriezieties no grēkiem”, Jēzus kristības vārdi būs “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. Dievs, Svētā Trīsvienība, caur kristību nāks iemājot cilvēkā.
Ar kristību Jēzus apliecina, ka šķīstī nevis savus grēkus, bet ņem uz sevis visus pasaules grēkus, visu pasaules ļaunumu, kas tiks uzvarēts pie krusta. Mums tā ir pazīstama doma, kuru atkārtojam katrā Svētajā Misē. Bet tā ir arī jēdzieniski bagāta doma, jo tajā Dievs atklāj vienlaikus savu taisnību un savu žēlsirdību. Līdzīgi kā tēvs, kura bērnu nogalina noziedznieks, uzņemtos uz sevis cietumsodu, kas pienākas noziedzniekam. Dieva taisnība nav tikai juridiski precīza tiesāšana. Un savukārt Dieva žēlsirdība tomēr nenozīmē, ka tiek atcelta soda par grēkiem audzinošā un šķīstījošā nozīme.
Kristības žēlastības tikai pakāpeniski ved līdz pilnībai mūsu dvēseli un miesu. Visa dzīve kļūst par kristību, par ceļu kopā ar Jēzu Svētajā Garā, kas ietver krusta nešanu un kas ļaus kristītajiem līdzināties Jēzum sirds pazemībā. Jēzus ciešanas pie krusta ir kristības piepildījums un augstākais punkts, kas satrieks Viņa cilvēcisko sirdi pazemībā un upurgatavībā. “Viņš ir darīts pilnīgs, lai kļūtu par pestīšanas principu visiem, kas Viņam seko,” teikts Vēstulē ebrejiem. Jēzus ir atnācis nest pestīšanas prieku un mīlestību. Viņa kristība neietver tikai nožēlu par grēkiem, bet arī Svētā Gara dāvanas prieku, jaunas dzīves prieku Kristū. Mieramtuvu.lv
Foto: Pixabay.com/didgeman |
