Kas attiecas uz latīņu rita Baznīcu, Svētais tēvs atcerējās svētā Pāvila VI frāzi: “Labāk atdodu dzīvību, nekā mainu likumu par celibātu”. Pāvests Pāvils VI to teica sešdesmito gadu beigās, brīdī, kas bija vēl smagāks par pašreizējo. “Personīgi domāju, ka celibāts ir dāvana Baznīcai un nepiekrītu idejai par izvēles celibāta atļaušanu,” teica Francisks. Tomēr viņš minēja kādu retu izņēmumu tur, kur nav citas izejas, kur ir nopietna pastorālā nepieciešamība, piemēram, tālajās Klusā okeāna salās. Šai gadījumā Francisks atsaucās uz “Fidei donum” misionāra Frica Lobingera grāmatu un teologu diskusijām, un apliecināja, ka tas nav viņa lēmums. “Ganam ir jādomā par ticīgajiem,” uzsvēra pāvests. “Nē izvēles celibātam pirms diakonāta,” viņš teica. Pāvests paskaidroja, ka bīskaps Lobingers izvirza jautājumu par gados veca precēta vīra ordināciju, lai viņš praktizētu vienīgi “munus sanctificandi”, jeb svētdarīšanas varu, proti, lai celebrētu Svēto Misi, administrētu izlīgšanas sakramentu un slimnieku svaidīšanu. Pāvests atgādināja, ka līdz ar priesteru ordināciju parasti tiek piešķirta ganīšanas, mācīšanas un svētdarīšanas vara, taču, šai gadījumā tā būtu vienīgi svētdarīšanas vara. Svētais tēvs pieļāva, ka šis temats varētu palikt atvērts vietās, kur priesteru trūkuma dēļ pastāv nopietna pastorālā problēma. Pāvests minēja vēl kādu piemēru attiecībā uz precēto laju ordināciju. Piecdesmitajos gados šādi gadījumi bija dažās komunistiskā režīma zemēs, kur bīskaps slepenībā ordinēja priekšzīmīgus ticīgos. “Taču, beidzoties režīmam, jautājums atrisinājās,” teica Francisks. Beigās viņš citēja arī pāvesta Benedikta XVI dokumentu “Anglicanorum coetibus” par anglikāņu priesteriem, kas ir konvertējušies katoļticībā, saglabājot savu iepriekšējo ģimenes dzīves stilu, un turpinot dzīvot gluži tāpat kā precētie priesteri austrumu ritu Baznīcā. Vaticannews.va | 
