Lai top slavēts Jēzus Kristus! Svētā Toma svētkos sirsnīgi Jūs visus sveicu šajā dievnamā. Sveicu Jūs kā Līgavaiņa draugus, kā Jēzus un Baznīcas draugus. Svētais Jānis Kristītājs šādus cilvēkus raksturoja kā tādus, kas stāv un klausās Viņā, priekā priecājas par Līgavaiņa balsi (Jņ 3,29). Šādu stāju savā dzīvē pieņēma un tajā auga svētais Toms no Akvīnas – dominikānis. Kā zinām, gadsimtiem ilgi Sprediķotāju Ordeņa devīze ir Veritas – Patiesība. Šajā patiesībā svētais Toms ieklausījās, esot nomodā par katru vārdu un iedvesmu, kas viņa priekšā atklāja Mūžīgo Gudrību. Tieši Gudrība kā cilvēka galējais mērķis veda svēto Tomu pa kontemplācijas un sludināšanas ceļu uz svētlaimi mūžībā. Šodien aicinu Jūs noliekties pār patiesības klātbūtnes noslēpumu mūsu dzīvē, pār patiesību, kas ir kāju spīdeklis tiem, kas ar vārdu un dzīves liecību sludina Labo Vēsti par Jēzu, kas ir vienīgais pasaules Pestītājs. Lai šīs gaismas stars mūs šodien iepriecina Svētajā Garā! Vispirms uzlūkosim Jēzu, kurš saka par sevi: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība." Palīdzēs mums tajā pāvests Benedikts XVI. Pēc tam kopā ar svēto Tomu apstāsimies pie vārda "patiesība" dziļākas nozīmes, bet beigās ieklausīsimies Dieva kalpa, dominikāņu tēva, Jaceka Voroņecka - mūsu kongregācijas dibinātāja - pārdomās par patiesību mūsu ikdienišķajā dzīvē. Jēzus Kristus ir Pasaules Gaisma. Gaisma, kuru Viņš mums atnesa, ļauj mums redzēt visā patiesībā pasauli un realitāti, kurā dzīvojam, jo tā ir paša Dieva gaisma. Patiesība ir gaisma, kas izgaismo šo realitāti līdz galam, jo tā ir patiesība, kas nes pestīšanu. Jāņa Evaņģēlija pirmajā nodaļā lasām vārdus, kas ieved mūs Jēzus - Dieva Dēla un Cilvēka Dēla - noslēpumā: „No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. Jo Mozus deva bauslību, bet žēlastība un patiesība notika caur Jēzu Kristu. (Jņ 1,16-17)" Lasot Jāņa Evaņģēliju, šie vārdi iegūst arvien lielāku spēku un skaidrību. Jēzus norāda uz patiesību kā uz mūsu pastāvēšanas pamatu, jo vienīgi patiesībā var iesakņot dzīvi un nostiprināt tās jēgu. Patiesība veido mūsu cerību un mīlestību, apdāvinot mūs ar Dieva bērnu brīvību. Pāvests Benedikts XVI māca: "Līdz patiesībai var nonākt tikai brīvībā. Tas skar visa veida patiesības... tomēr īpašā veidā tas attiecas uz gara patiesībām, tām, kuras runā par labo un ļauno, par visnozīmīgākajiem mērķiem un dzīves perspektīvām, par attiecībām ar Dievu. No to pazīšanas izriet svarīgas mūsu dzīves konsekvences... Dzīve bez Dieva ir neveiksmīga: jo tad tajā trūkst visbūtiskākā, trūkst gaismas, trūkst atbildes uz jautājumu: kāpēc? Trūkst cilvēciskās eksistences dziļākās jēgas... Ticības aktā mēs pieņemam Dieva Dāvanu, kas ir Viņš pats. Tad, kad Viņš atklājas mums, kas esam radīti pēc Viņa attēla, mēs pieņemam un akceptējam to patiesību, ko mūsu prāts nav spējīgs līdz galam izprast, ne arī iemantot. Tādēļ tieši šī patiesība paplašina mūsu pazīšanas perspektīvu un palīdz mums sasniegt Noslēpumu, kurā dzīvojam un Dievā atklāt mūsu pastāvēšanas galējo mērķi." Tikai brīvībā, ko dod patiesība, cilvēks var pieņemt vislielāko dāvanu, kas ir mīlestība, un pēc Jēzus parauga, kurš, "mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz galam (Jņ 13,1)", ar šo mīlestību ir spējīgs apdāvināt citus. Ieejot savas Pashas noslēpumā, Jēzus viennozīmīgi Tomam atklāj: "Es esmu Patiesība" (Jņ 14,6), bet Pilāta priekšā apliecina: "Es esmu tāpēc dzimis, un tāpēc atnācis uz pasauli, lai liecinātu par patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, klausa manai balsij. (Jņ 18,37)" Patiesības apliecināšana kļuva par Jēzus nāves iemeslu: "Bet tagad jūs meklējat Mani nonāvēt, Cilvēku, kurš jums runājis patiesību, ko dzirdējis no Dieva. (Jņ 8,40)" "Atpestīšana pilnā nozīmē," raksta pāvests Benedikts XVI grāmatā "Jēzus no Nācaretes", "var notikt tikai tā, ka patiesība kļūst atpazīstama. Un tā kļūst atpazīstama, kad Dievs kļūst atpazīstams. Viņš kļūst atpazīstams Jēzū Kristū. Viņā Dievs ir ienācis pasaulē un līdz ar to uzstādījis patiesības mērogu vēstures vidū." Pārdomājot Jēzus tikšanos ar Pilātu, pāvests apgalvo: "Lūk Viņš - cilvēka asiņainā skranda - ir patiesība, par kuru, tu, Pilāt, ar lepnību un atturību, bez lielākas ticības uz atbildi, jautā: Kas ir patiesība?” Viņš ir patiesība par Dievu un tevi, par dzīvi un nāvi, par visu, kas ir... Patiesība ir Logos – vienīgais, pirmais un pēdējais Dieva Vārds. Viņā atklājas pats Dievs - ne daļēja, bet pilna patiesība. Jēzus mirst, jo ir pieļauts uzbrukums patiesībai; Viņa paklausība ir palikšana patiesībā pret melu sazvērestību. Būdams paklausīgs patiesībai, Jēzus ir paklausīgs Tēvam un Rakstiem, ko Viņš lasa un interpretē pilnīgā vienotībā ar Tēvu. Jēzus nomira par mums, taču mūsu dēļ arī augšāmcēlās. Uz šī notikuma balstās mūsu ticība. Tā ir galvenā patiesība, kurai ticam, un galvenais iemesls, kādēļ ticam. Gaisma, ko izstaro Jēzus, ir patiesības spožums. Jebkura cita patiesība ir tikai daļa no tās patiesības, kas ir Jēzus un kas pie Viņa ved. Pateicoties Jēzum, mēs zinām, ka patiesību var iepazīt, ne radīt, paturēt, piesavināties, izmantot pret citiem, manipulēt ar to – bet ar pilnīgu pazemību to iepazīt, apzinoties šīs pazīšanas ierobežotību. Patiesība ir, un tā ir sasniedzama. Šī patiesība ir Jēzus Kristus. "Kā privātajā, tā arī publiskajā dzīvē ir vajadzīga drosme, lai teiktu patiesību un vadītos pēc patiesības; ir jābūt brīvam no apkārtējās pasaules, kurai ir tendence uzspiest mums savus viedokļus un rīcības veidus. Būt patiesi brīvam nozīmē iet patiesības ceļu saskaņā ar savu aicinājumu un ar apziņu, ka par savu dzīvi katram vajadzēs dot atskaiti Radītājam un Pestītājam." Kaut arī mums ir grūti meklēt patiesību, palikt tai uzticīgiem, staigāt patiesībā un dzīvot patiesībā, mums tomēr ir pārliecība, ka tā pati mūs nes vairāk, nekā mēs viņu, jo tā nav kaut kas bezpersonisks, - mēs sastopam viņu Tajā, kurš sev uzlika visu mūsu smagumu. Tajā, kurš ir atbrīvojošā patiesība un reizē arī mūs sargājošā mīlestība... Dievā, kas ir Mīlestība, pazemība ir patiesības vārti uz pasauli. Šī pazemība ir Iemiesotais Logos – Jēzus Kristus. Jēzus Kristus, Viņa mīlestība un klātbūtne bija vislielākās ilgas sv. Akvīnas Toma dzīvē. Viņš pazemībā un ar tīru sirdi meklēja Mūžīgo Patiesību, lai spētu mīlēt vēl pilnīgāk un Dieva žēlastībā pārveidot savu dzīvi. Viņš zināja, ka ir jāizpilda viens noteikums, lai pieņemtu patiesību – ir jābūt no patiesības. Būt no patiesības nozīmē atzīt transcendento cilvēka aicinājumu; zināt, ka mūsu ceļa mērķis atrodas ārpus mums, cilvēka patiesajā tēvijā; būt no patiesības nozīmē būt atvērtam uz Dieva dziļajām ilgām, kas ir klātesošas mūsos un veido mūsu cilvēcību. Svētais Toms savā daudzpusīgās teoloģijas mantojumā mums parāda, pa kādiem ceļiem mēs varam nonākt pie Dieva pazīšanas un cik svarīgi patiesības meklēšanā iesaistīt visu cilvēku, viņa prātu, gribu un maņas. Viņš apgalvo, ka dzīves vislielākais mērķis ir sasniegt laimi, - laimi, kas ir Dieva pazīšana. Patiesības jēdziens, ko definē svētais Toms, līdz pat mūsdienām ir iedvesmas avots teologiem, filozofiem un mistiķiem. "Patiesība nozīmē intelekta atbilstību realitātei, kad intelekts saka, ka pastāv tas, kas ir, un nepastāv tas, kā nav." ([ S c g, I, 59, (veritas intellectus sit est adaequatio intellectus et rei, secundum quod intellectus dicit esse quod est vel non esse quod non est). "Ja patiesība ir atbilstība starp realitāti un intelektu, tad pirmā pastāvošā realitāte ir Dievs, un pirmais pazīt spējīgais intelekts ir Dieva intelekts. Tātad pirmā realitātes un intelekta atbilstība ir Dievā. Vēl vairāk! Dievā intelekts un pazīšanas priekšmets ir viens un tas pats, bet pazīšanas forma ir nekas cits, kā dievišķā intelekta substance." (S. Th. I, q. 14, a. 2, resp.) "Ja jau patiesība ir intelekta un lietu atbilstība, tad šī atbilstība ir pats Dievs. Tātad Dievs neiepazīst patiesību, bet pats ir Patiesība. Patiesība ir intelektā, kas saprot lietu tādu, kāda tā ir. No tā izriet tas, ka patiesība ne tikai ir Dievā, bet, ka Dievs pats ir visaugstākā un pirmā Patiesība." ([S Th. I, q. 16, a. 5, resp.] Unde sequitur quod non solum in ipso sit veritas, sed quod ipse sit ipsa summa et prima veritas). Pāvests Pijs XI enciklikā Studiorum Ducem, kas tika izdota svētā Akvīnas Toma kanonizācijas sešsimtajā gadadienā, rakstīja par svētā Toma ietekmi uz Baznīcas mācību: "Ja jau Dievs ir pati Patiesība un pats Labums, nepietiek svēto lietu pārvaldniekiem, kas tiecas pēc Dieva goda un dvēseļu pestīšanas – kas ir Baznīcas galvenais uzdevums – iegūt tikai pienācīgu izglītību, viņiem ir jāizstrādā sevī atbilstoši tikumi. Tieši šis zināšanu un dievbijības, izglītības un tikumu, patiesības un mīlestības savienojums ir tik pārsteidzošs svētajā Tomā, kas tiek dēvēts par Doctor Angelicus”. Ne jau veltīgi viņam tiek piešķirts saules simbols, jo, dodot prātam zināšanu gaismu, viņš vienlaicīgi gribā atmodina tikumu. Liekas, ka Dievs, kurš ir visa svētuma un gudrības avots, vēlējās svētajā Tomā parādīt, kā vingrināšanās tikumos ved pie patiesības pazīšanas un otrādi – kā dziļāka patiesības kontemplācija attīra un pilnveido tikumus. Kas tad Toma svētumu īpašā veidā izceļ un raksturo? Tas ir tas, ko svētais Pāvils sauc par sermo sapientiae – gudrības runu. Tā nav nekas cits, kā divu gudrību savienojums: iegūtās un ielietās, ar kurām nekas cits nav tik cieši saistīts, kā pazemība, aizraušanās ar lūgšanu un Dieva mīlestība. Unikālās spējas, ar kurām Dievs viņu apdāvināja, viņš nekad nedomāja izmantot savam godam, bet tikai patiesības labā. Ja tik daudz filozofu kalpo savai godkārei, tad viņš savā mācībā centās palikt ēnā, lai patiesības gaisma atmirdzētu ar savu spožumu." Kalpošana patiesībai prasa piepūli, jo cilvēkam nepārtraukti ir jāiet Bībeles un Baznīcas mācības dziļumā; jāorientējas gan klasiskajās, gan mūsdienu prāta tendencēs un sabiedrības kultūras virzienos. Tomēr pāri visam tā prasa gudrību - pārdabisko - Gara gudrību. Dieva kalps, dominikāņu tēvs Jaceks Voroņieckis - filozofs, teologs, domātājs un audzinātājs - bija augstas prāta kultūras cilvēks un cilvēks ar atvērtu sirdi patiesībai un mīlestībai. Vienā no lūgšanām, kurā lūdzam viņa aizbildniecību, viņš tiek uzrunāts kā svētā Dominika uzticīgais dēls, kurš vēlas visur, visiem un visādos veidos pietuvināt Dievu - Mūžīgo Patiesību. Viņš ne tikai iemīlēja patiesību un centās pēc tās dzīvot, bet arī aicināja citus patiesību izdibināt un sludināt. Savos sarakstītajos darbos viņš smēla gudrību ne tikai no kristīgā mantojuma krātuves, bet arī no klasiskās grieķu filozofijas, ko viņš harmoniski savieno savā mācībā par cilvēka un sabiedrības attīstību. Viņa "Katoliskās Audzināšanas Ētika" ir praktiska mācība, kas vērsta uz ikdienišķo dzīvi, jo tāpat kā mums ik dienas ir nepieciešama maize, tāpat arī gudrība, saprātība, mērenība, taisnīgums, pacietība un citi tikumi... Audzināšanas procesā nedrīkst pietrūkt reliģiskās dimensijas, jo cilvēka mērķis ir mūžīgā dzīve. Šajā kontekstā pievērsīsimies tēva Jaceka mācībai par vienmēr aktuālo tēmu, kas ir: patiesība mūsu runā. Runas dāvana, ko Dievs ir dāvājis mūsu cilvēciskajai dabai, ir paredzēta patiesības tālāknodošanai un apkārtējās sabiedrības veidošanai. Cilvēks caur savām domām un vārdiem spēj parādīt un novērtēt savas dzīves ārējo, un iekšējo realitāti ne tikai subjektīvi, bet arī objektīvi. Šī lielā dāvana kalpo cilvēkam ne tikai ikdienišķajās lietās – attiecībās ar otru cilvēku, bet arī veido mūsu attiecības ar Dievu. Lai cilvēka runa spētu šo uzdevumu izpildīt, uzsver tēvs Jaceks Voroņieckis, tā ir jāaudzina un jādisciplinē. Audzināšanas mērķis katrā līmenī pieprasa no cilvēka gribas stiprināšanu, pateicoties kurai viņš spēs realizēt savas dzīves objektīvo mērķi. Tas nozīmē - attīstīt savu gribu tā, lai šī griba veiktu objektīvā labuma izvēli, tātad, "patiesību labajā". Tas attiecas arī uz mākslu pareizi izmantot runas dāvanu. Tas, kā izmantojam runas dāvanu, skar arī mūsu morālisko rīcību, un tai ir savi morāliskie likumi, ar kuriem tai ir jārēķinās. Ar vārdiem varam kalpot patiesībai, labumam un skaistumam, bet varam arī to apkarot un apgānīt. Cilvēkam kā personai, kas ir atbildīga par savu rīcību, vienmēr ir jāapzinās, ka viņa darbi, domas un vārdi, kas izplūst no patiesības, kalpo Dieva godam un tuvākā labumam. Cilvēka runai ir savi iekšējie likumi, kas pieprasa, lai tā būtu visprecīzākā domu izpausme. Tāpēc tā mums ir dota, lai mēs dāvātu citiem savas domas, kuras ir ne tikai saraustīti jēdzieni, ar kuriem neko ne apgalvojam, ne noliedzam, un kuri neietver sevī ne patiesību, ne melus, bet gan viedokļus, kas dažādās pakāpēs var atbilst realitātei un tādā veidā tie būtu patiesi, vai arī neatbilst realitātei, un tad tie būs meli. Nepatiesība mūsu runā kļūst par vainu tad, kad kļūda tiek pielaista prātā, vai, vēl ļaunāk - kad prāts zina patiesību, bet izteiktie vārdi par to neliecina. Tikumu, kas liecina par saskaņu starp cilvēka domām, vārdiem un rīcību, sauc par vienkāršību. Savukārt tikumu, kas valda pār mūsu runu, sauc par patiesīgumu. Tas pieder pie kardinālo tikumu grupas, pie taisnīguma, jo regulē mūsu attiecības ar citiem un liek ņemt vērā viņu tiesības dzirdēt no mums to, kas ir patiesība, vismaz mūsu pārliecībā. Tikums aizliedz apzināti runāt nepatiesību, tātad melot, bet no otras puses - nedod nekādus norādījumus par to, kur, kad un cik patiesība būtu jāsaka. Nav tāda cilvēka, kuram būtu pienākums vienmēr, visur un visiem stāstīt to, ko ir atklājis no patiesības. Šīs robežas ir vēl šaurākas cilvēka personīgajā dzīvē, kurā ir savi noslēpumi, kas nav paredzēti citu zināšanai. Saprātīgums norāda to: ko, kad un kādā veidā var atklāt. Patiesīgums šajā aspektā ir saistīts ar taisnīgumu, lai caur nepieļaujamu patiesības teikšanu nenodarītu pāri tuvākajam. Starp patiesību un meliem ir viduspunkts - un tā ir klusēšana. Tikums ir tad, kad atturamies no meliem vai no runāšanas, kaut arī tā būtu vispatiesākā lieta, taču par kuru nedrīkst runāt. Runas dāvana ir cieši saistīta ar prātu, pateicoties kuram cilvēks ir spējīgs iepazīt patiesību. Lietojot to pret patiesību, nozīmē grēkot pret saprātu, jo runas dāvana ir dota, lai vienotu cilvēkus Dieva godam, nevis šķeltu. Sabiedrībā meli vienmēr tiek uzskatīti par apkaunojošiem, un Jēzus, kurš pats ir patiesība un patiesības avots, sauc sātanu par melu tēvu. „Jūsu tēvs ir velns; un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Tas sākumā ir bijis slepkava un nepastāv patiesībā, jo viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un melu tēvs. (Jņ 8,44)" Patiesība un viss, kas ir patiess, ir liels labums, pie kā mums būtu jāvēršas ar prieku un mīlestību. Šķietamību, krāpšanu un melu pasaulē patiesības vērtība aizvien vairāk pieaug! Būtu jāatceras, ka patiesība nav jāsludina tikai ar vārdiem, bet arī ar visu savu dzīvi. Dzīvosim patiesībā un iemiesosim mūsu ikdienas dzīvē apustuļa Jāņa otrās un trešās vēstules pamudinājumus. Viņš personiski mūs aicina mīlēt patiesībā, pazīt patiesību, liecināt par patiesību, priecāties, ka citi dzīvo saskaņā ar patiesību un pūlēties kopā ar citiem patiesības labā. Katedrāle.lv |
