Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Priesteris, kurš upurēja savu dzīvi, gandarot par priesteru grēkiem
25.02.2019 pl. 11:06

Dr. Patriks Kenijs (Dr.Patrick Kenny)

“Es ticu,” rakstīja pr. Villijs Doils SJ (Willie Doyle S.J.), kurš mira kā žēlsirdības moceklis Pirmajā pasaules karā, “ka Mūsu Kungs aicina gandarītājus, kuri būtu gatavi daudz ciest par grēkiem, īpaši priesteru grēkiem.”

Pasaules acis atkal ir pievērstas klēra noziegumu sāpīgajai realitātei saistībā ar Vatikāna samitu par bērnu aizsardzību, kas noritēja pagājušajā nedēļā Romā.

Šādu noziegumu nodarītais posts nav izmērāms vai aprēķināms. Pirmajā vietā, protams, ir paši cietušie, kuriem uzbrukuši tie, kuriem patiesībā bija jārūpējas par viņiem. Taču šis posts ar to vēl nebeidzas. Uzticēšanās Baznīcai un pašai garīdzniecībai atrodas līdzsvarā. Par to, cik ļauni viss var kļūt, var redzēt no Īrijas pieredzes, kur ar klēra noziegumiem ir bijusi darīšana nu jau veselu ceturtdaļgadsimtu. 2018. gadā tikai 5 vīrieši iestājās vienīgajā seminārā Īrijā – tas ir mazākais skaits kopš Meinutas semināra dibināšanas 1795. gadā. Nu jau mūžībā aizgājušais franciskāņu tēvs Benedikts Groešels CFR (Benedict Groeschel) šī gadsimta sākumā apgalvoja, ka Īrija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā viņš cietis no vardarbības uz ielas, tādēļ ka bijis ģērbts savā klostera habitā. Daudzi Īrijas iedzīvotāji jau sen ir pametuši Baznīcu un visu, par ko tā iestājas, kā to skaidri apliecina viņu atbalsts abortiem pagājušajā gadā notikušajā referendumā. Ceturtdaļgadsimtu ilgušie seksuālās izmantošanas skandāli un institucionālā nespēja šajā lietā neko labot ir šī sabrukuma un posta primārie vaininieki.

Seksuālās izmantošanas problēmas un institucionālās kļūdas šajā sakarā tiek noteiktas kā galvenā prioritāte. Bet kā tad paliek ar izaicinājumu ilgtermiņā atjaunot Baznīcu un tās lomu sabiedrībā?

Risinājums, - viens vienīgais, kas patiešām darbojas, - ir svētums. Nekas cits nesāks atjaunot izniekoto un zaudēto uzticēšanos Baznīcai. Un, ja reiz ir samaitāti priesteri, kuri ir iedragājuši Baznīcu, tad ir arī svēti priesteri, kuriem pieder galvenā loma tās atjaunošanā. Pasaulei jāzina, ko nozīmē būt katolim, skatoties uz Kristum patiešām lojālo un uzticīgo dzīves piemēru, nevis uz tiem, kuri seko Jūdasam.

Viens pozitīvais paraugs ir pr. Villijs Doils, īrs un jezuītu militārais kapelāns, kurš dzimis 1873. gadā Dublinā un miris kā žēlsirdības moceklis Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada augustā. Slavu Doils iematoja savas drosmes dēļ, ko pierādīja frontes ugunslīnijā – viņš atkal un atkal atstāja salīdzinoši drošās tranšejas un pilnīgās nekurienes vidū stājās pretī granātām, bumbām un lodēm, lai svaidītu mirstošo kareivi vai aizvilktu viņu drošā patvērumā. Kā viņš pats rakstīja, - lai kādas briesmas arī nedraudētu, kurš priesteris gan vilcinātos būt klāt mirstošajam? Vienā no šādām žēlsirdības misijām, palīdzot ievainotajam, viņam pašam trāpīja granāta, kas viņu momentā nogalināja. Viņa ķermenis nekad netika savākts kopā, taču viņam ir apbedījums un uzstādīta plāksne Tainkotas memoriālā Belģijā.

Mazliet vēlāk nekā desmit gadus pēc viņa nāves visas pasaules mērogā sākās pr. Doila godināšana. Ap 1931. gadu īru jezuīti bija saņēmuši jau pāri par 6000 vēstuļu burtiski no visām pasaules malām ar liecībām par saņemto palīdzību, pateicoties viņa aizbildniecībai. No ASV vien tika saņemtas gandrīz 2000 vēstules.

Lai cik arī varonīgs viņš nebūtu bijis kaujas laukā, ne jau viņa drosme bija iekvēlinājusi šo pielūgsmi. Pēc viņa nāves bija publicēti daži no viņa personīgajiem dokumentiem, kā arī viņa dienasgrāmatas. Tajos bija skaidri saredzama viņa lāzeprecīzā koncentrēšanās centienos pēc svētuma, izmantojot vienīgos darbojošos un derīgos instrumentus – lūgšanas un grēknožēlu. Abas viņš ieskāva sevī ar īpašu intensitāti.

Viens no vissvarīgākajiem pr. Doila garīgās dzīves aspektiem bija viņa rūpes un centieni veicināt priesteru svētumu. Viņš bija ļoti veiksmīgs aicinājumu veicinātājs, viņš sludināja priesteriem par atgriešanos, mudinot viņus uz lielāku atdevi un svētumu šajā aicinājumā. Savā vēstulē 1913. gadā viņš rakstīja: “Katru dienu es redzu arvien vairāk un vairāk to, cik atšķirīga būtu pasaule, ja mums būtu vairāk patiešām svētu priesteru.” Ņemot vērā, ka viņš nomira pirms vairāk nekā 100 gadiem, ir fascinējoši redzēt viņa tiešo, pastāvīgi koncentrēto uzmanību uz nepieciešamību gandarīt par priesteru grēkiem – tēma, pie kuras viņš atgriezās atkal un atkal savās dienasgrāmatās:

“Es ticu, ka Mūsu Kungs lūdz pēc gandarītājiem, kuri ir gatavi ļoti ciest, gandarot par grēkiem, īpaši priesteru grēkiem.

Pagājušonakt es piecēlos vienos naktī un, lai gandarītu par priesteru grēkiem, nogāju 2 jūdzes basām kājām līdz kapelai, kur pavadīju laiku adorācijā... Es jutu neizmērojamas ilgas pēc pašaizliedzīgām ciešanām un apņemšanās ciest vēl vairāk.

Šī aicinājuma varenā, skaidrā un noturīgā gaisma ir tā, ka Dievs savā lielajā mīlestībā un līdzcietībā mani ir izvēlējies manā vājumā un nabadzībā būt par cietēju gandarīšanai par grēkiem, sevišķi priesteru grēkiem; tāpēc manai dzīvei jābūt citādākai attiecībā uz grēknožēlu, sevis aizliegšanu un lūgšanu, atšķirīgai no citu cilvēku dzīvēm, kurām nav dota šī speciālā žēlastība.”

Gadu pirms savas nāves, dzīvodams tranšejās līdzās kareivjiem, viņš rakstīja:

“Mūsu Kungs, šķiet, mani mudina negaidīt līdz kara beigām, bet gan tūlīt sākt manu gandares dzīvi... Viņš lūdz mani pēc šiem upuriem: celties un būt nomodā naktī, lai gandarītu par tiem priesteriem, kuri tā vietā, lai svinētu Sv. Misi, guļ savās gultās; atteikties no ilustrētiem laikrakstiem, žurnāliem; skūpstīt baznīcu grīdu; lūdzoties breviāru, krist ceļos; ar īpašu veltīšanos svinēt Sv. Misi. Arsas prāvests [Sv. Jānis Marija Vianejs], vadot dievkalpojumu, krita ceļos, atsacīdamies no palīdzības. Vai tad es arī nevaru?”

Pēdējā ierakstā savā dienasgrāmatā, ko viņš veicis savā 10. ordinācijas gadadienā un nepilnas trīs nedēļas pirms savas nāves, viņš pietiekami bieži atgriezās pie šīs tēmas:

“Es atkal sevi atdevu Jēzum par upuri, lai viņš dara ar mani pilnīgi visu, ko vien vēlas. Es uzņemšos visu, kas notiks, vienalga, no kā tas arī nāktu, jo tas būs sūtīts man no Jēzus, un nesīšu šīs ciešanas, -karstumu, aukstumu, utt. – ar prieku sava upura daļu, gandarot par priesteru grēkiem. No šī brīža es mēģināšu šajā garā panest visas, pat mazākās, sāpes.”

Pr. Doila godināšana atkal pieaug. Viņa piemērs ir ārkārtīgi nepieciešams tagad, un šis noteikti ir īstais brīdis beidzot sākt viņa beatifikācijas lietu. Nav labākas pretindes pret noziedzīgiem priesteriem, kā viena priestera piemērs, - priestera, kurš bija gatavs burtiski sasprāgt gabalos, lai glābtu tavu dvēseli vai tavu dzīvību, un kurš to visu darīja, gandarot par priesteru grēkiem.

Sv. Pāvils VI ir rakstījis: “Mūsdienu cilvēks labprātāk klausa lieciniekiem, nekā skolotājiem, un, ja viņš klausa skolotājiem, tad tikai tāpēc, ka tie ir liecinieki.” Evaņģēlijā sakņotā priestera Doila liecība māca mums, kā priesteriem un, protams, visiem kristiešiem būtu jādzīvo.

Catholicworldreport.com
Tulk.: D.Bergmane