Šādu nostāju nosoda un par neauglīgu sauc pats Pestītājs: Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga (Mt 6,16). Tādējādi Pestītājs vērš mūsu uzmanību uz to, ka gavēņa būtība nav tajā, ka vienkārši mainās uzvedības normas (no svinīgāka uz pieticīgāku), nomainās liturģisko dziesmu tematika, tiek biežāk lūgtas konkrētajam liturģiskajam laikam atbilstošas lūgšanas. Visām iepriekšminētajām izpausmēm, kuras Baznīca atzīst par labām, ir sava vieta un loma. Tomēr runa ir par to, ka viss iepriekšminētais kristieti gavēņa laika svētceļojumā pavada, nevis veido gavēņa pamatu, kodolu vai būtību. Pestītājs tālāk paskaidro, ka gavēnis ir īpašs laiks, kurā ticīgais ir aicināts izkopt savas attiecības ar Dievu. Viņš aicina pievērst vērību tām attiecību dimensijām, kuras raksturīgas gavēnim: aicina apcerēt savu grēcīgumu, necienīgumu, vājumu, egoismu un savus grēkus, vienlaicīgi neaizmirstot to, ka viss iepriekšminētais sastopas ar žēlsirdīgo Dievu, Kurš ir gatavs uzklausīt cilvēku. Pie tam ne tikai gatavs uzklausīt, bet arī viņam piedot un palīdzēt, redzot grēcinieka vēlmi laboties un saglabāt tik dārgās attiecības ar Dievu, kurām spēj kaitēt vienīgi cilvēka paša grēks. Gavēņa mērķis nav kādu nopelnu krāšana, kā sākotnēji varētu šķist, lasot Pestītāja izteicienus par mantas krāšanu debesīs (Mt 6,19-20). Kam tad būtu jābūt kristieša lielākajam dārgumam un tam, par ko viņam būtu jārūpējas visvairāk? Aicinu mazliet padomāt, kāda ir Tava atbilde uz šo jautājumu un, kas Tev kā kristietim šķiet visdārgākā “manta”? Visdārgākais, ko ikviens cilvēks ir saņēmis, ir tas, ko viņš pats nav nopelnījis un nevar nopelnīt. Runa ir par dzīvību un eksistenci, kas paver iespēju veidot attiecības ar Dievu un iemantot šo attiecību pilnību Debesu Valstībā. Tā ir debesu “manta”, par ko runā Pestītājs. Debesīs nebūs muižas, pilis, mašīnas, dārglietas vai kādi citi materiāli labumi. Vienīgā bagātība, kura tur būs un kuru jau nepilnīgi piedzīvojam šeit virs zemes, ir attiecības ar Dievu un Viņa mīlestība. Visi pasaulīgie labumi liecina par Debesu Tēva rūpēm un vēlmi mūs iepriecināt. Katru reizi, kad tiek baudīta laba kafija, tēja, šokolāde vai kas cits, mēs piedzīvojam baudu, kura, ja pareizi piedzīvota, ir patīkama Dieva dāvana un labums, kuru Dievs mums dāvā, jo vēl mums labu. Apzinoties to, ka visvērtīgākais dārgums ir dāvana, nevis nopelns, mēs varam saprast pravieša Joēla vārdus par sirds, nevis drēbju plosīšanu, jo runa ir par mūsu spēju un vēlmi dzīvot un uzvesties kā pateicīgiem Dieva dāvanu saņēmējiem. Ko nozīmē un ko izsaka drēbju pārplēšana Svētajos Rakstos? Tradicionāli šis akts tika saistīts ar smagu sāpju, emocionāla pārdzīvojuma, izmisuma vai smaga sašutuma ārēji redzamu izteikšanu. Piemēram, Rūbena un Jēkaba pārdzīvojumi par viņiem šķietami neatgriezenisko Jāzepa zaudēšanu (Rad 37,29; 37,34), Dāvida sāpes un pārdzīvojums par Jonatana un Saula nāvi (1Sam 1,11-12), Ījaba reakcija, dzirdot, ka visi viņam tuvie un visa viņa manta ir aizgājusi bojā (Īj 1,20), Mordekaja reakcija, dzirdot, ka tiek plānots nogalināt visus ebrejus (Est 4,1), kā arī citas epizodes Svētajos Rakstos: 1Ķēn 21,27, 2 Ķēn 2,11‑12, Soģ 11,34‑35, ApD 14,14. Runa nav par to, ka Dievs aizliegtu mums par kaut ko pārdzīvot un šos pārdzīvojumus kaut kā izteikt. Pārdzīvojumi vienmēr ir saistīti ar to, kas mums rūp un ir dārgs. Diemžēl bieži pat ticīgiem cilvēkiem tie ir lietas un notikumi, kas saistīti vien ar šo pasauli, nemaz neņemot vērā vislielāko dārgumu, kuru Dievs katram cilvēkam ir uzdāvinājis par Kristus ciešanu un nāves cenu. Nav runa par to, ka kristietim nedrīkstētu rūpēt šīs pasaules lietas un notikumi, bet runa ir par vērtību hierarhiju. Tas, ko Dievs caur pravieti prasa, ir, lai mums visvairāk rūpētu tas, kas patiesi ir visvērtīgākais. Dievs prasa vērtējumu atbilstoši labuma īstajai vērtībai, proti, pasaulīgie labumi ir labi, bet tie visi ir nesalīdzināmi mazāks labums, nekā garīgie labumi. Kaut vai ar to, ka garīgie labumi ir pārāki ar savu spēju pastāvēt, jo tie nav pakļauti tiem procesiem, kas pazudina laicīgos,materiālos labumus. Tā kā drēbju plosīšanai ir jāizsaka dvēseles stāvoklis, tad mēs esam aicināti rūpēties, lai gavēņa laika liturģija un rituāli, kuros ņemsim dalību, dziesmas, kuras dziedāsim, un apņemšanās, kuras centīsimies realizēt, izteiktu mūsu dvēseles stāvokli. Gavēnī ir nevis kā gavētājam un gandarītājam jāizskatās, bet tādam patiešām jābūt. Tādēļ Dievs caur pravieti mudina plosīt to, ko cilvēka acs neredz, lai mūs mazāk nodarbinātu un kārdinātu ārišķība, bet vairāk nodarbina tas, kas gavēnī ir galvenais – mūsu garīgā dzīve, proti, attiecības ar Dievu. Piedaloties Mises Upurī, brīdī, kad priesteris vai bīskaps paceļ Kunga Miesu (konsekrētajā hostijā) un saka: “Lūk Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Svētīgi tie, kurus Dievs aicina pie sava galda!” – katrs ir aicināts saskatīt to, ka hostija ir pārlauzta. Dievs ir saplosījis pats Savu Sirdi mūsu grēku dēļ, un to mēs esam aicināti saskatīt katrā Mises Upurī. Pārlauztā hostija ir atgādinājums mums par to, ka Dievs mūs tik ļoti mīl, ka pat gandarījis ir mūsu vietā. Mums pienākas plosīt savas sirdis, nevis drēbes, jo galvenā problēma, ar kuru katrs no mums cīnās, ir tā, kas skar sirdi un kas ir pamatā jebkurai garīgajai cīņai un grēkam: mūsu nespēja mīlēt, novērtēt un būt pateicīgiem. Lai gavēnis katram no mums palīdz novērtēt Dieva dāvanas un, mīlestības un pateicības mudinātiem, izskaust savus grēkus un nepilnības, lai darītu labākas mūsu attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem! Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/Christoph Schmid |
