Svētdien, 3. martā, biju Viļņā, Lietuvā, uz rekolekcijām, un no rīta apustuliskais nuncijs aicināja pie sevis. Protams, kad viņš to man paziņoja, bija liels pārdzīvojums. Jo tas nostāda no jauna tevi Kristus noslēpuma priekšā, tu atgriezies pie sava aicinājuma, jo tas ir Kristus jautājums, vai tu mani mīli? Un man nāk prātā svētās Terēzes no Kalkutas pieredze – „aicinājums aicinājumā”. Sapratu, ka būs jāmācās, būs vairāk jāuzticas Kunga žēlsirdībai. Protams, domāju arī par to, ka šis kalpojums ir cieši saistīts ar arhibīskapa sūtību. Un redzot viņa kalpošanu, esot viņam blakus, netieši bija iespēja gan mācīties, ko es arī turpinu darīt un gatavoties, gan, katru rītu satiekot bīskapu Jāni Cakulu, nesot viņam Komūniju, es nevaru nedomāt arī par bīskapa kalpošanas noslēpumu, par to bīskapa upuri, kas tiek viņam uzticēts, dots un reizē arī prasīts. Var teikt, ka ar tādām jūtām, kas dara cilvēku pazemīgu, mazu Dieva noslēpumu un aicinājuma priekšā, esmu gatavs atbildēt šim Svētā tēva aicinājumam. Un, protams, ir arī prieks un pateicība. Īpaši, es domāju, pāvesta vizīte Baltijas valstīs un viss piedzīvotais kaut kā labāk arī sagatavoja, iedrošināja un palīdzēja, un tāpēc tā ir ļoti liela pateicība un cieņas apliecinājums Svētajam tēvam un viņa līdzstrādniekiem, priesteriem, kas, kā mēs labi zinām, šajā procesā arī nav palikuši malā, bet ir savā veidā līdzdarbojušies. Palīgbīskaps – tas ir „palīgs” bīskapam, tātad palīdz viņam īstenot misiju, atbalstīt, līdzdarboties un arī saistīts ar šo arhibīskapa pirmo un svarīgāko misiju – mācīt, sludināt Dieva Vārdu, svētdarīt Dieva tautu. Šis darbs, manuprāt, būs cieši saistīts ar kūrijas darbu, ar bīskapijas pārvaldi, ko kā ģenerālvikārs es esmu jau iepazinis. Kā bīskaps es tik daudz neizvēlos savu sūtību, bet esmu arhibīskapa rīcībā. | 
