Rekolekciju vadītājs aicina klātesošos uzlūkot mūsdienu pilsētas ar evaņģēlisku skatienu, lai tās kļūtu par vietām, kur degtu mīlestības, miera un taisnības uguns. Tā kā šodien šo uguni apslāpē remdenums, rutīna un vienaldzība, tad Lielais gavēnis ir laiks, lai to atkal atdzīvinātu – viņš norādīja. Runa ir par Dieva mīlestības uguni, ko katram pienākas cītīgi sargāt. Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem atgādina, ka Dieva dāvana un aicinājums ir neatsaucami (sal. 11,29). Un kā tad mēs varam domāt, ka esam atbrīvoti no tā, lai dedzīgi meklētu šo kurināmo, kas ir nepieciešams, lai aicinājuma liesma degtu un aizvien palielinātos? – jautāja benediktiešu abats Marija Džanni. Viņš aicināja sargāties no iedomas, ka "mums neko nevajag". Ja dzīvojam ar šādu iedomu, tad varam atrunāties, lai nerūpētos par no Kunga saņemto lielo dāvanu. Taču rūpēs par to ietilpst lūgšanas dzīve, Dieva Vārda klausīšanās, Euharistijā smeltais stiprinājums, brālības saites. Ja mēs klausāmies Dieva Vārdu un savu domāšanu aizvien vairāk pakārtojam euharistiskajai loģikai, tad mūsos reāli darbojas dievišķā dzīve. Tas notiek mistiskā veidā Svētā Gara spēkā. Svētais Gars pārveido mūsu vājības, mūsu trauslumu un dara mūs spējīgus uzturēt šo kvēlo ilgu liesmu. Šeit jāatgādina, ka minēto rekolekciju temats ir: "Kvēlo ilgu pilsēta. Lieldienu skatieni un žesti pasaules dzīvē." Lielais gavēnis un rekolekcijas ir garīgās atdzimšanas laiks. Runājot par šo atdzimšanu, tēvs Džanni atgādināja, ka tā ir otrā radīšana, kas var īstenoties katrā cilvēkā. Līdz ar to, mēs nedrīkstam padoties un nolaist rokas. Sv. Pāvils Otrajā vēstulē korintiešiem raksta: "Tāpēc mēs nepagurstam, un lai gan mūsu ārīgais cilvēks iznīkst, iekšējais tomēr diendienā atjaunojas" (2. Kor 4,16). Tēvs Marija Džanni atzina, ka dzīve, protams, rit savu ierasto gaitu, tā ir kā pulkstenis, bet tajā vienmēr ir lēmuma pieņemšanas brīdis, un tā ir iespēja atkal sākt no jauna. Tas ir "sākuma spēks", "novitātes spēks", kas dzimst sirdī. Izvēlē būtiska loma pienākas cilvēka brīvībai, ko vajadzētu veidot pēc Kristus parauga, bet nevis pakārtot tiem, kuri ir vīlušies un nelaimīgi, kuri ciniski grib iegalvot, ka nav nekādas jēgas dzīvināt cerību, kuri apslāpē ikvienu entuziasmu tiklīdz tas sāk parādīties. Šajā sakarā benediktiešu tēvs mudināja: "Neklausīsim garā 'vecos', kuri apslāpē jaunības eiforiju; iesim pie tiem vecajiem ļaudīm, kuru acis cerībā mirdz. Izkopsim veselīgas utopijas. Dievs grib, lai mēs sapņotu kā Viņš sapņo un sapņotu līdz ar Viņu, tai pat laikā, abām kājām stingri stāvot uz zemes". Rekolekciju vadītājs piebilda, ka mēs varam sapņot par citādāku pasauli. Vaticannews.va | 
