Pagāja gadi, līdz es sapratu, ka mānu sevi. Kā kaislīgs lasītājs laikā, kad padomdevēju grāmatas tiek pārdotas kaudzēm, es iegādājos arvien jaunu lasāmvielu, kas man solīja iemācīt lūgšanu un garīgo lasīšanu. Taču īsta piepildījuma nebija. Līdz man atausa gaisma: “Tā vietā, lai “ēstu” arvien vairāk grāmatu par lūgšanu un lasījumiem: lūdzies un meditē!” Garīga izaugsme notiek, vienīgi vingrinoties, pacietīgi trenējoties. Lectio divina klasiskās instrukcijas “Vēstule par apcerīgo dzīvi” autors, kartūziešu priors Gigo II († 1188), zināja šo patiesību. Tādēļ savu mācību ir paudis priekšzīmīgā pilnībā. Pamēģināsim viņam sekot. Kā iesācējs ķeršos pie ne pārāk grūta Bībeles teksta. Vispirms tas ir jāizlasa. Lasot es uzdūros vietai: “Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs.” (Mt 5,8) Gigo tie nav nekādi rieksti, ar kuriem var izlauzt zobus, bet gan vērtīgas vīnogas, kas piepilda izsalkušu dvēseli. Ēdienu, kuru es nepacietīgi noriju, es nevaru izbaudīt. Tādēļ skatos uz vīnogām un saku sev: “Šis vārds var man darīt labu. Es vēlos pievērsties sev, ielūkoties savā sirdī un pamēģināt atrast šo šķīstību. Šis meklējums noteikti atmaksāsies, jo, kam ir sirds šķīstība, kļūs laimīgs un viņam ir apsolīta Dieva skatīšana.” Ar to esmu motivēts otrajam solim, meditācijai, labākai šīs Rakstu vietas izpratnei. Es tveru pēc noslēpumainajām vīnogām, nepalieku tikai pie uzlūkošanas, bet gan sasmalcinu un sakošļāju tās. Klostertēvi salīdzināja to ar ruminatio, atgremošanu. Saudzīgi mēģinu Rakstu vārdu nianses apsvērt. Iedomājos, ka Jēzus neteica, ka laimīgi ir tie, kam “ir šķīsta miesa”, bet gan “šķīsta sirds”. Nevis tikai maniem darbiem, bet, daudz vairāk, manām domām nepieciešama šķīstīšana. Tas man Kungam jālūdz, kā man priekšā saka psalma vārdi: “Šķīstu sirdi radi man, Dievs.” (Ps 51,12) Tagad es vēlos tuvāk apdomāt, kāds atalgojums tīrai sirdij ir apsolīts. Kura seja varētu būt skaistāka par pārveidotā Kristus seju? Kāds skatījums apklusinās visas ilgas? “Modies veldzēšos ar tavu veidolu!” (Ps 17,15) Jau šī mazā meditācija izraisīja bagātīgu vīna plūsmu no neredzamajām vīnogām. Sakošļāšana iededzinājusi ilgas pēc sirds šķīstības un Dieva skatīšanas. Kā es gūšu ilgoto? Raupjš tvēriens attālinās tik vērtīgo dāvanu. To var no Dieva izlūgties vien trešajā solī: “Kungs, tikai tie var Tevi redzēt, kam ir šķīsta sirds. Es meklēju lasījumā un meditācijā, kas ir patiesa sirds šķīstība un kā to var sasniegt, lai es Tevi vismaz mazliet labāk iepazītu. Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs. (Ps 27,8) Dod man vismaz vienu lāsi debesu rasas, lai manas slāpes remdētu, jo es degu mīlestībā.” Mīloša pievēršanās ir brīvprātīga dāvana. Kristus vienīgi to gaida, lai varētu Savu mīlestību dāvināt. Tas var notikt, jo Līgavainis pats nāk. “Viņš pārtrauc lūgšanu un steidzas dvēselei, kas Viņa ilgojas, pēkšņi pretī.” Kam tādā veidā tiek dāvāta kontemplācija, Iemīļotā iekšēja garīgā uzlūkošana, tam jāturas pie vārdiem no Salamana augstās dziesmas: “Nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai.” (Dz 2,7) Tulkoja: S.Veita | 
