Kad kaut kur sabiedriskā vietā, vai pilsētā uz ielas, vai kāda ciemata centrā notiek kaut kas neparasts, apkārt sapulcējās cilvēku bariņš, kas pētī un spriedelē par notiekošo. Tajā brīdī daži aizmirst, uz kurieni gājuši vai pat steigušies, jo notikums ir ņēmis viņus savā varā. Viņiem laiks it kā ir apstājies. Ar Mozu notika līdzīgi, tikai nevis sabiedriskā vietā, bet gan tuksnesī, kalnā, un viņš bija vienīgais neparastās parādības novērotājs. Krūms dega, bet nesadega. Aizmirsis par savām aitām, Mozus iet tuvāk klāt. Un Mozus pārsteigums ir vēl lielāks, kad vientuļā vietā, kur apkārt tikai smiltis, klintis, aitas un neparastais degošais krūms, viņu kāds sauc vārdā. Saucot uz Mozu no degošā krūma, Dievs sūtīja viņu vienā no visilgākajām un vissvarīgākajām misijām cilvēces vēsturē - un iesāka ar vārdiem: „Novelc sandales”. (Izc3, 5). Kādēļ Dievs tā saka? Atbildi uz šo jautājumu atrodam otrajā teikuma daļā: „...Jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”. To dzirdot, pilnīgi droši, Mozus nekavējās ne mirkli! Ēģiptē, kur viņš bija uzaudzis faraona galmā, faraona un ikviena priekšnieka priekšā padotie nostājās basām kājām. Tā bija gan pagodinājuma zīme, gan arī sava zemākā sabiedriskā stāvokļa apliecinājums. Stāvot Visaugstā Dieva, kuram ir padoti pilnīgi visi, stāvot šī Dieva priekšā, sarunājoties ar Viņu, Mozus pilnīgi droši sajuta un apzinājās savu niecīgumu un izjuta svētas bailes. Ja mums, līdzīgi Mozum, būtu iespēja pajautāt kaut ko, pa tiešo Dievam, ko mēs jautātu? Domāju, ka mūsu jautājumi skartu mūsu vai mūsu tuvinieku nākotni. Taču Mozus jautāja, kāds ir Dieva vārds. Tad pirmo reizi cilvēks dzirdēja neparasto Dieva vārdu: „Es esmu, kas esmu”. Kopš tā brīža mums visiem un vienmēr ir un būs darīšana ar To, Kurš ir. Visa mūsu mūžība būs kopā ar To, Kurš ir, mūs tiesās Tas, Kurš ir, un arī lūgšanā, līdzīgi kā Mozus, mēs nostājamies Tā, Kurš ir, priekšā. Satikšanās ar Dievu Horeba kalnā Mozum bija jaunas lūgšanas dzīves sākums, jo līdz šim, kā jau ēģiptietis, viņš pielūdza elkus. Tagad viņš mācās sarunu ar patieso Dievu. Kādu nostāju lūgšanā notikums ar Mozu māca mums? Ikdienā nepiedzīvojot tādu aizkustinošu pieredzi kā nesadegošs krūms, bieži Dieva lietām pieejam virspusēji, kā daļai no mūsu ikdienas rutīnas. Sandales novelkošais Mozus atgādina, ka mūsu mīlošais Tēvs ir lielais un varenais Dievs, kura svētumu neesam spējīgi apjaust. Viņš aicina mūs pie sevis, lai mēs tuvotos Viņam. Mozus māca mums, kādai jābūt lūgšanai - tajā Dievs runā un mēs klausāmies. Dievs ir tas, no kura nāk lūgšanas iniciatīva un mums jāmācās Viņā klausīties. Lielā gavēņa laiks ir ne tikai atteikšanās vērtības atklāšanas laika, gribasspēka pilnveidošanas laiks. Tas ir arī laiks, lai intensīvāk pilnveidotos lūgšanā jeb mūsu katra personīgajā kontaktā ar Dievu. Nav runa par lūgšanu skaita pavairošanu, bet par cenšanos ieklausīties Dievā. Jo ir būtiska atšķirība starp lūgšanu, ko mēs dažkārt saucam par pātariem, un lūgšanu, kas ir ieklausīšanās Dievā. Pātaros runā cilvēks un Dievs klausās, bet ir arī lūgšana, kad runā Dievs un cilvēks klausās. Daudzi kristieši iemācās tikai pātarus un pie tā arī paliek, neuzņemoties pūles iet tālāk un iemācīties klausīties. Viņi runā uz Dievu, bet nespēj Viņā klausīties. Taču tad, kad cilvēks sastopas ar Dievu, tad Dievam ir daudz vairāk ko teikt, nekā cilvēkam. Ikviens, kas nopietni uztver tikšanos ar Dievu, ir gatavs vispirms klausīties Dievā. Dievs runā dažādos veidos. Tas var būt kā nelokāma pārliecība, kura dzimst cilvēka sirdī jau lūgšanas laikā Dieva žēlastības ietekmē. Dieva atbilde var būt arī saskarsmē ar citiem cilvēkiem, notikumiem, konkrētām sarunām, kas nes cilvēku kā straujas upes viļņi. Viņa atbildi var atrast grāmatā, filmā, sprediķī... Dažkārt atbildi jāgaida, ļoti ilgi jāgaida, un gadās, ka Dieva klusēšana arī ir atbilde. Ikviens mīlošs bērns labi saprot izteiksmīgu sava tēva vai mātes klusēšanu kā atbildi uz lūgumu, kuru ir izteicis. Līdzīgi ir arī ar Dievu - Viņš mīl atbildēt klusējot. Lielais gavēnis ir laiks, kad ieklausīties Kristū, laiks, lai pilnveidotos lūgšanā. Varbūt ir vērts savu vakara lūgšanu dalīt divās daļās. Pirmā daļa ir laiks, kad Dievam izsakām savus lūgumus, kas mums ir svarīgi, bet otrajā daļā cenšamies ieklausīties Dievā. Ir vērts veltīt laiku ikdienā, lai tādā sirds lūgšanā ieklausītos Dievā. Jūs teiksiet, - jau tā dažkārt ir grūti sakoncentrēties, tiem pašiem parastajiem pātariem, domas bieži aizklīst, un tad daudz grūtāk ir iekšēji apklust, ieklausīties savā sirdī, kur runā Dievs, un neļaut dažādām domām jaukties pa galvu. Kurpes un sandales bieži sasmērējas, tādēļ vēl šodien dažās tautās un kultūrās pirms ieiešanas mājā tiek novilkti apavi. Uz līdzīgu pagodinājuma aktu esam aicināti arī mēs, nostājoties Dieva priekšā. Mūsu netīros apavus varam salīdzināt ar visām izklaidībām, kuras piedzīvojam lūgšanā. Kad tas tā notiek, pacentīsimies ņemt vērā sv. Alfonsa Liguri pamācību - lūgšanas laikā atstāt aiz durvīm visas mūsu nevajadzīgās domas. Lūgsimies kopā ar sv. Bernardu: „Gaidiet šeit, manas domas. Pēc lūgšanas parunāsim par visām citām lietām.” Tas nenozīmē, ka pēc šiem vārdiem tūlīt visas domas aizbēgs. Tas nozīmē, ka mums ir jātrenējas, ikdienas ir jāvingrinās, iesākumā veltot tam kaut vai piecas minūtes, lai ieklausītos, lai šajā laikā vienkārši piesauktu Kunga vārdu, vienkārši tā, kā, teiksim, apustulis Toms pēc sastapšanās ar augšāmcēlušos Pestītāju: „Mans Kungs un mans Dievs.” Un kad varam tā sakoncentrēties, uz piecām minūtēm paildzināt šo laiku. Vai, ja nevaram visu vienā laikā, tad vairākkārt dienā pa piecām minūtēm. Tāpat ir vērts vismaz reizi nedēļā paņemt rokās Evaņģēliju un ieklausīties, ko Kristus vēlas mums pateikt. Tikai tad labi nodzīvosim šo Lielā gavēņa laiku un dzīvosim savā ikdienā, kad ieklausīsimies Kristū un mūs uzrunās kaut viens Pestītāja teikums. Jau pati Dieva sadzirdēšana ir liels notikums cilvēka dzīvē, nemaz nerunājot par to, cik liela bagātība ir Dieva Vārdu saturs, kaut arī tas būtu tik vienkāršs kā, teiksim, pagājušajā svētdienā dzirdētie debesu Tēva vārdi evaņģēlijā: „Viņu klausiet!” Dzīves pieskaņošana vienam šim izteicienam jau var to pārveidot. Kad tā būsim ieklausījušies tajā, ko mums vēlas teikt Dievs, tad, līdzīgi Mozum, vēl vairāk iepazīsim Dievu, atklāsim Viņa nodomus un Viņa pamācības, kas reizēm ir tik smagas, kā šīsdienas evaņģēlijā dzirdētās un ar kurām arī savā ikdienā sastopamies. Apustulis Pāvils, iepazinis Kristu, mūs par to pārliecina, teikdams: „Tas viss viņiem notika kā paredzējums, bet uzrakstīts tika par pamācību mums.” AMEN.
O.A.M.D.G. Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/Ben White |
