Sprediķī pāvests skaidroja dienai paredzētos Svēto Rakstu lasījumus. Šoreiz viņš pakavējās pie Izceļošanas grāmatas 32. nodaļas, kurā aprakstīta Mozus iestāšanās un lūgšana par savu tautu, ko bija izvedis no Ēģiptes zemes. Dievs tautu bija atmetis, jo tā sāka pielūgt no metāla izlietu teļu. Francisks uzsvēra, ka Mozus lūgšana ir ļoti drosmīgs solis. Viņš nebaidījās vērsties pie Dieva ne tikai ar savu pazemību, bet arī ar pārliecību, atgādinot Viņam Ābrahamam, Izākam un Jēkabam dotos apsolījumus, ka no viņu pēctečiem izveidos lielu tautu. Mozus it kā gribēja sacīt: «Tu taču viņiem apsolīji, un apsolījums ir jāizpilda». Tāda lūgšana ir iespējama tad, kad mēs sarunājamies ar Dievu «vaigu pret vaigu», teica pāvests. “Lai tā lūgtos, ir vajadzīga drosme. Bet mēs bieži esam remdeni. Varbūt kāds teiks: «Jā, es lūdzos, bet tikai tādēļ, ka man ir šāda vai tāda problēma.» Jā, es noskaitīšu divas reizes lūgšanu «Tēvs mūsu», divas reizes lūgšanu «Esi sveicināta», un ar to pietiks. Nē, šāda papagaiļa stila lūgšana nav laba. Patiesa lūgšana ir saruna ar Jēzu. Kad mēs lūdzamies par kādu, tad to ir jādara ar drosmi. Cilvēki savā ikdienas sarunā bieži lieto vārdus: «Vajag iet uz pilnu banku», un tie izsaka ļoti daudz. Lūgšana par citiem ir ļoti svarīga. Lai ietu uz priekšu, ir vajadzīga drosme. Tomēr sirdī var iezagties šaubas: «Es lūdzos, bet vai es varu būt drošs, ka Kungs mani uzklausīs?» Mūsu garants ir Jēzus. Viņš ir lielais starpnieks.” Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka Jēzus, kurš uzkāpa Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, iestājas un lūdzas par katru no mums. Pirms savām ciešanām Jēzus apsolīja Pēterim, ka lūgsies par viņu, lai viņa ticība būtu stipra. Šajā brīdī Jēzus lūdzas arī par mums. Viņš paņem mūsu lūgšanu un to ieliek Tēva rokās. Jēzum nekas nav jāsaka. Viņš parāda Tēvam savas rētas. Tēvs redz Dēla rētas un dod žēlastību, skaidroja Francisks. Viņš aicināja dziļāk apzināties lūgšanas svarīgo nozīmi savā dzīvē. Vaticannews.va | 
