Pēc karaļa Luija VII pasūtījuma 1163. gadā slavenā Parīzes Dievmātes katedrāle tika būvēta aptuveni 200 gadus. Kopš celtniecības pabeigšanas 1345. gadā tā cauri gadu simteņiem cēli stāv kā monuments, veltīts Francijas, Eiropas un Rietumu civilizācijas slavai. Divpadsmit miljoni, vai pat vairāk, apmeklētāju katru gadu ierodas katedrālē, lai apbrīnotu tās gotisko arhitektūru, lidojošos kontrforsus, portālus, skulptūras un majestātiskos stikla vitrāžu rozetes logus. Taču pāris šokējošu stundu laikā šī svētnīca gandrīz tika uguns nopostīta. Ziņa par ugunsnelaimi nonāca ziņu pirmajās lapās visā pasaulē. Attēlos un video varēja redzēt postošās uguns liesmas, dūmu mākoņus un smailes sabrukšanu. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, sliktāko izdevās novērst, jo mūra velves un katedrāles iekšpuse lielā mērā palika uguns neskarta, tāpat kā katedrāles ārējās fasādes populārie zvanu torņi. Pasaule tikmēr turpina sērot par nodarīto postu, kura apmērus pagaidām vēl nevar precīzi noteikt. Kad pirms pāris dienām pasaules acis bija pievērstas Parīzei bažās par šo unikālās nozīmes mākslas vēstures un arhitektūras monumentu, ko tās patiesībā redzēja? Kā Sohrabs Ahmari atzīmēja tviterī, pasaule skatījās uz krustu. Degošu krustu pašā Parīzes centrā, jo Parīzes Dievmātes katedrālei ir krusta forma. Lūgsim, lai tas, kas pacelsies no šīs traģēdijas pelniem, ir atziņa, ka Francijas, Eiropas un Rietumu mantojumam ir krusta forma, jo šī katedrāle ir akmenī tēsts piemineklis kristīgajai ticībai, kas uzcēla šīs civilizācijas. Kāds šajās uguns liesmās var saskatīt metaforu ticības stāvoklim Eiropā šajā pieaugoši sekulārajā laikmetā. Taču pēc Krusta nāk Augšāmcelšanās, un šis ugunsgrēks sniedz mums cerības zīmes. Pirmā zīme parādās līdz ar tūlītējām, acumirklīgām rūpēm par Vissvētāko Sakramentu: tas ir liels mierinājums, ka tabernākuls tik ātri tika iztukšots un Kunga reālā klātbūtne Euharistijā tika izglābta no kaitējuma. Priesteri un ugunsdzēsēji, kas piedalījās tajā, atgādināja pasaulei, ka īstais katedrāles būvniecības nolūks un mērķis vispirmām kārtām bija, lai ēka būtu cienīgs Dieva mājoklis. Patiešām, bez Vissvētākā Sakramenta Parīzes Dievmātes katedrāle būtu tikai dīvaina izskata ēka kosmopolītiskās pilsētas sirdī. Tieši vēlme radīt cienīgu vietu Jēzus patiesajai klātbūtnei Euharistijā iedvesmoja ticības mantiniekus veltīt savas dzīves, lai uzbūvētu tik krāšņu celtni. Šī pati ticība atklājās ugunsgrēka laikā, kad tika glābts Vissvētākais Sakraments.  Otrā cerības zīme bija rūpes, kas tika veltītas, lai glābtu vienu no kristietības dārgākajām relikvijām – ērkšķu kroni. Katoļi visā pasaule bija norūpējušies par trīs relikvijām, kas līdzās citiem dārgumiem atradās katedrālē un kas īpaši aizskar mūsu sirdis un prātus Lielās nedēļas laikā: ērkšķu kronis, viena no naglām, ar kurām Kristus tika piesists krustā, un mazs gabaliņš no Kunga krusta Kalvārijā. “Labā ziņa” ir tā, ka gan relikvijas, gan mākslas darbi, kas atradās katedrālē, ir glābti, jo pirms nedēļas mākslinieciskās vērtības no katedrāles tika izvāktas renovācijas darbu dēļ. Par vērtību glābšanu var pateikties arī pr. Furnjē, Parīzes ugunsdzēsēju kapelānam, kurš no liesmu pārņemtās katedrāles iznesa un izglāba ērkšķu kroni un Vissvētāko Sakramentu, riskējot ar savu dzīvību, lai glābtu šīs vērtīgās relikvijas un nenovērtējamos mūsu ticības dārgumus. Ērkšķu kroņa relikvijas katedrālē parasti nebija apskatāmas, tās tika izliktas tikai katra mēneša pirmajā piektdienā uz neilgu brīdi un uz ilgāku laiku Lielajā Piektdienā. Kad karalis svētais Luijs IX ieguva šo mūsu Kunga ciešanu rīku un 1239. gadā atveda to uz Parīzi, viņš noņēma pats savu kroni un novilka savas karaliskās drēbes, lai basām kājām ietu aiz šīm relikvijām, kad tās tika nestas procesijā pa pilsētas ielām. Tāda pat ticība atklājās ugunsgrēka laikā, kad svētās ērkšķu kroņa relikvijas, kas atradās katedrālē, tika glābtas no liesmām.
Visbeidzot, baznīcas “dzīvie akmeņi” piepildīja Parīzes ielas, lai atgādinātu mums, ka Baznīca ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai akmeņi – tā ir Kristus mistiskā Miesa uz šīs zemes. Bija dziļi aizkustinoši vērot, kā ļaužu pūlis degošās Parīzes Dievmātes katedrāles ēnā ir nometies ceļos lūgšanā un dzied Ave Maria. Kāpēc daudzo parīziešu acīs bija asaras? Vai viņi raudāja tikai par postu, kas nodarīts vērtīgajai mākslas un arhitektūras celtnei? Vai arī viņi raudāja par ko vairāk? Iespējams, par savas nācijas zaudēto katolisko identitāti, kas simboliski atspoguļojās katedrāli ieskaujošajās liesmās. Un kad Francijas prezidents Emanuels Makrons svinīgi apsolīja atjaunot katedrāli, būtu jājautā, kāpēc? Kāpēc tik vērienīgas laika un naudas investīcijas un uztraukumi? Tam nozīme ir tikai tad, ja tas tiek darīts tieši tā paša iemesla dēļ, kā sākumā: tā jāatjauno Jēzus Kristus un Viņa Mātes godam. Parīzes Dievmātes katedrāles skaistums un nozīme balstās ticības principos, reliģiskajā pārliecībā un kultūrā, kas iedvesmojusi tās cēlājus. Tā pati ticība, kas iedvesmoja tās būvētājus pirms 800 gadiem, pilnā mērā atspoguļojās ugunsgrēka dienā izskanējušajā Ave Maria, ko dziedāja pūlis Parīzes ielās. Lai šī traģēdija ar Dievmātes aizbildniecību atgādinātu mums par Parīzes Dievmātes katedrāles patieso būtību un mērķi. Un lai mums izdodas ieraudzīt šī brīnuma atjaunošanu tādā pat ticībā, kādā tas tika uzbūvēts. Catholicworldreport.com
Tulk.: D.Bergmane | 
;)