„Ak, tas laikam mūsu īpašo rūpju bērns?” viņa pie sevis nodomāja. Nodomāja un gribēja olu nolikt malā, taču zēns uzmanīgi viņu vēroja un tad jautāja: „Vai jūs negribat parunāt pa manu olu?” „Bet tā taču ir tukša”- izsaucās skolotāja. „Kristus kaps taču arī bija tukšs”- atbildēja zēns. Tad skolotāja jautāja: „Bet vai zini kādēļ?” „Jā, jo Viņa Tēvs Kristu izveda no kapa un darīja dzīvu”. Kad bērni aizskrēja starpbrīdī, skolotāja vēl aizvien sēdēja pie sava galda un domāja, ka šis apdalītais zēns vislabāk saprata Augšāmcelšanos. Trīs mēnešus vēlāk zēns nomira. Kad klasesbiedri sekoja viņa zārkam tad daži pārsteigti uz tā pamanīja divas tukšas plastikāta olas daļas. Jēzus patiesi ir augšāmcēlies: vai mēs tam ticam? Vai šī vēsts mums sagādā priecīgu pārsteigumu līdzīgi kā sievietēm pie kapa, vai apustuļiem Pēterim un Jānim? Vai tas izraisa mūsos pārdomas par mūsu pašu dzīvi līdzīgi kā tikko pieminētajai skolotājai?
Ir daudz zīmju, kas var mūsos izraisīt šo pārsteigumu un pārdomas. Noveltais akmens un tukšais kaps. Ja kāds cilvēks būtu paņēmis mirušo miesu, vai viņš būtu atstājis rūpīgi salocītus audeklus. Divi vīri baltās drēbēs, kas pasludina augšāmcelšanos, par ko dzirdējām vakardienas evaņģēlijā. Beidzot arī Svētie Raksti, kas jau daudzus gadsimtus iepriekš pasludināja Kristus augšāmcelšanos un kurus mācekļi, iegājuši tukšajā kapā, sāka saprast un ticēt.
Tas, ko redzēja un kam ieticēja mācekļi, vienā brīdī izmainīja viņu dzīvi. Tukšais kaps ar visu savu akmens mēmumu viņiem pasludināja: Kristus ir dzīvs! Viņš dzīvo! Nāve nespēja Viņu uzveikt. Nāve ir zaudējusi. Līdz šim tā bija uzvarētāja, bija absolūta cilvēka dzīves robeža. Tagad nāve ir neizbēgama, bet tā nav absolūta.
Šodien viss mainās. Mainās, ja mēs garā nostājamies tukšā Jēzus kapa priekšā un arī ieticam Lieldienu priecīgajai vēstij. Ieticam tik stipri, ka šī ticība ļauj mums iesākt jaunu dzīvi kopā ar augšāmcēlušos Kristu. Bet vai mums ir tāda ticība? Varbūt mēs fiziski esam šodien šeit baznīcā, bet savās domās un garā kaut kur pavisam tālu un viss notiekošais ir kārtēja pabūšana baznīcā, jo it kā ir svētki un tā vajag. Mēs aizvien gaidām kādu grūdienu, lai patiesi ieticētu, lai meklētu Jēzu kā sievietes, kas rīta agrumā bija aizsteigušās pie kapa. Nevajag neko gaidīt.
Viņu pazina kā labu cilvēku. Visiem viņš palīdzēja. Pakalpoja ar labu vārdu un dažkārt aizdeva naudu, negaidot drīzu tās atgriešanu. Taču viņam bija kāda nelaba rakstura iezīme - bija lepns. Uz baznīcu gāja reti, bet ja atnāca, tad stāvēja zem kora, un tikai stāvēja. Kad ticīgie sēdēja - viņš stāvēja, kad nometās ceļos - viņš atkal stāvēja. Daži runāja, ka viņš nākot no protestantiskas ģimenes, jo redz protestanti tā darot savās sapulcēs. Taču tā nebija patiesība. Reiz šis cilvēks kopā ar sievu atnāca uz baznīcu Lielajā Piektdienā. Kad visi tuvojās krustam, lai nomestos ceļos un to noskūpstītu, viņš arī iestājās rindā. Kad pienāca viņa kārta, viņš vienkārši palocīja galvu, bet ceļos nenomētās. Protams, tas nav nepieciešams. Krustu var pagodināt dažādi. Taču daži to pamanījuši un nedaudz sadusmojās, ka pat Kunga Jēzus priekšā nenometās ceļos.
Atvaļinājuma laikā notika nelaimes gadījums. Viņš liktenīgi pakrita. Nevarēja vairs saliekt ceļgalu. Nācās izciest operāciju, bet ķirurgs neko labu viņam nesolīja: „Jums būs stīvs ceļgals. Nevarēsiet to locīt.”
Kad jau varēja staigāt, viņš lēnām aizgāja uz slimnīcas kapelu. Un tur viņš apraudājās redzot, kā visi, kas ienāca kapela nometās ceļos un sirds pazemībā kaut ko lūdza. Viņš tik daudzus gadus stāvēja uz veselām un stiprām kājām un nekad nenometās ceļos, bet tagad kad grib nomesties ceļos to nevar.
Tā arī ikvienam no mums, svinot šīs Lieldienas ir jāmeklē Jēzu savā ikdienā, ir jālasa Svētie Raksti, lai mēs varētu Viņu vieglāk atrast un Viņam ieticēt, ir jārūpējas, lai mūsu ticība nebūtu tikai svētku ticība, bet ticība, kas pavada mūs mūsu ikdienā, visos mūsu darbos, attiecībās, vārdos un domās.
Lai Kristus augšāmcelšanās iedrošina un pamudina mūs uz tādu ticību, ka arī mēs varētu dzīvot jaunu dzīvi Dievā. AMEN.
O.A.M.D.G. Katedrāle.lv | 
