Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Sv. Boēcijs un sokratiskās metodes loma patiesības izzināšanā
26.04.2019 pl. 12:54

Priesteris Kristaps Oliņš

Svētais Severīns Boēcijs ir nācis pasaulē ļoti sarežģītā vēstures periodā, piedzimstot apmēram vienā laikā ar Rietumu Romas impērijas krišanu un ostrogotu karaļvalsts izveidošanu. Tomēr, neraugoties uz visiem augstajiem administratīvajiem amatiem, kurus viņš ieņēma Romā (senators, konsuls), par spīti tam, ka barbari (ģermāņi) bija jaunā valdošā elite, viņš vēsturē ir iegājis nevis kā spējīgs politiķis, bet gan kā izcils intelektuālis, antīkās kultūras tilts uz viduslaikiem un filozofs.

Sokratiskā metode patiesības meklējumos

Starp Boēcija vērtīgākajiem ieguldījumiem Rietumu kultūrā tiek uzskatīti viņa Aristoteļa darbu tulkojumi latīņu valodā, jo grieķu valodu Rietumos reti kurš pārvaldīja. Kā arī Boēcijs bija vairāku rokasgrāmatu autors, kurās, atsaucoties uz daudziem antīkajiem klasiķiem, nodrošināja to, ka antīkais mantojums un priekšteču intelektuālās pūles netika zaudētas impērijas un romiešu kultūras sabrukuma dēļ. Sv. Boēcijs prata novērtēt priekšteču ieguldījumu patiesības meklējumos un vērtību sistēmu pārdomās, kā arī apzināties darba augļu vērtību viņam aktuālajā laikmetā un nākotnē, kuru viņš pats vairs nepiedzīvos.

Vislabākajā sokratiskajā tradīcijā Boēcijs apzinājās, ka patiesības meklējumi nav viena cilvēka pūļu rezultāts un domātājam, lai arī cik izcils tas būtu, vienatnē nav iespējams tālu tikt. Diskusijas, domu apmaiņas (tai skaitā strīdos un iebildumos) un dialoga loma ir fundamentāla patiesības izzināšanā, jo viens cilvēks redz no vienas perspektīvas, bet cits – no citas, un, apmainoties ar pieredzi, kura katram ir unikāla, var veidot kopainu, kas ir pilnīgāka nekā individuālais redzējums. Sokratiskā metode neaprobežojas tikai ar domu apmaiņu starp diviem vai vairākiem laikabiedriem, bet tā ietver sevī domu apmaiņu arī ar priekštečiem, kuri vairs nav spējīgi izteikties citādi kā caur atstāto rakstīto mantojumu.

Lai varētu notikt domu apmaiņa ar priekštečiem, ir nepieciešams, lai viņu domas būtu pieejamas, kas nozīmē, ka tādi cilvēki kā Boēcijs, kuri rūpējas par domu un ideju saglabāšanu un tālāknodošanu, ir bijuši un arvien ir nepieciešami. Citādi indivīdi, laikabiedri, kultūras un nācijas paliek idejiskā izolētībā, kas noved pie šaura skatījuma. Kaut arī neviens neapstrīd to, ka arī šādam skatījumam piemīt sava vērtība, tas tomēr ir šaurs un vienpusējs. Tāpat kā kolektīvi veikts fizisks darbs ir efektīvāks un produktīvāks nekā individuāls, tā arī kolektīvs darbs patiesības meklējumos ir produktīvāks nekā cenšanās būt ekspertam visās jomās, kas mūsdienu informatīvajā un zinātniskajā laikmetā ir neiespējami.

Arī ikviens, kas kaut ko tulko un mēģina darīt pieejamu savai valodas un kultūras grupai ideju dēļ, kas šķiet tā vērtas, nodarbojas ar kolektīvu patiesības izzināšanu. Palīdzot idejām kļūt pieejamām kādai grupai, tiek pavērta iespēja diskusijai, aplūkojot konkrēto jautājumu no unikālas perspektīvas, kas piemīt konkrētai grupai, pateicoties tās kultūrai un vērtību sistēmai. Visi mainīgie lielumi – kultūra, valoda, vērtības, laiks (pieredze) u.c. paver iespēju jaunai perspektīvai un pilnīgākai izpratnei. Sv. Boēcijs kā tulks un domātājs apzinājās antīkās sabiedrības un domātāju perspektīvas un skatījuma vērtību, lai ieguldītu savu laiku tās saglabāšanā un tālāknodošanā.

Sv. Boēcija personas skatījums

Nav tā, ka Boēcijs bija tikai tulks vai tilts, jo viņam ir arī savs pienesums kolektīvajā darbā, kas raksturo domātājus un gudrības mīlētājus. Viens no visvērtīgākajiem pienesumiem, ko Boēcijs devis Rietumu civilizācijai, ir personas” definīcija. Boēcijs “personu” skaidro kā racionālas dabas individuālu substanci. Paraugoties uz šo definīciju, tā varbūt nešķiet nekas ārkārtējs un nozīmīgs, bet Rietumu civilizācija ir vienīgā, kura akcentē indivīda vērtību per se. Tieši, balstoties uz to, ka viņš/viņa ir persona, un pateicoties personālistiskajai dimensijai, katram pienākas tiesības un katrs ir vērtība tikai tādēļ, ka viņš/viņa ir. Katram indivīdam, kas ir persona, piemīt sava iekšējā vērtība, kuru nekas un neviens nedrīkst laupīt. Kā arī individualitāte nozīmē to, ka kolektīvu veido individuālais, bet kolektīvais nenosaka indivīda vērtību, jo tā viņam/viņai piemīt neatkarīgi no kolektīva (sabiedrības) vai savas vietas tanī.

Boēcija skatījums pilnībā saskan ar Baznīcas skatījumu, un tā nav sakritība. Pirmkārt, Boēcijs bija katolis un ir veltījis vairākus darbus, aizstāvot ortodoksiju un koncilus pret ariāņiem un citām heterodoksijām (maldu mācībām). Otrkārt, Baznīcas intelektuālā augsne, proti, instrumenti, kas tika lietoti dievišķās Atklāsmes patiesību skaidrošanai un saprašanai, bija antīkā filozofija un antīkais mantojums, kas nebija pretrunā Atklāsmei. Boēcija personā, līdzīgi kā Baznīcas tēvos, no kuriem daudziem bija klasiskā un filozofiskā izglītība, atklājās komplementaritāte starp žēlastību (Dieva darbu) un cilvēciskajām spējām un pūlēm, kas izpaužas kultūrās, vērtību sistēmās un diferencētās perspektīvās uz patiesību.

Šāds skatījums veido Rietumu kultūras vaibstus, jo Rietumu kultūra ir balstīta uz Atēnu (antīkās kultūras un renesanses) un Jeruzalemes (kristietības) pīlāriem. Pagājušais gadsimts ar marksisma un sociālisma uzliesmojumu kā Rietumos tā citur pasaulē ir iedragājis indivīda vērtību kā indivīdam un zināmā mērā ir to pakļāvis kolektīvam. Proti, individuālā vērtība ir atkarīga no grupas, kurai indivīds pieder, un kāds ir vienas grupas vērtējums par citām grupām, kurai indivīds pieder. Lielā mērā Baznīcas konflikts ar marksistisko jeb kolektīvo kultūru ir cieši saistīts ar to, ka Baznīca, kas ir pamatā tradicionālajai Rietumu kultūrai, atgādina gan par Dieva Atklāsmi, gan priekšteču skatījumu uz šiem jautājumiem. Sokratiskā metode jeb dialogs starp dažādām idejām labākai patiesības izpratnei darbojas tikai tad, ja abas puses ir atvērtas kam vairāk un neiedomājas, ka jau visu zina. Kā teicis Epiktēts: “Nevar iemācīt neko tam, kurš domā, ka jau zina.”

Nobeigums nākamajā "Nāc" numurā.

Laikraksts "Nāc", Nr.108
Foto: Boēcijs māca savus skolēnus (1385g.). Avots: wikipedia.org