Sveicot franču valodā runājošos svētceļniekus, Francisks pieminēja 7. maijā mūžībā aizgājušo Žanu Vanjē, kurš, Svētā tēva vārdiem runājot, bija "liels Baznīcas vīrs". Otrdienas vakarā pāvests atgriezās no apustuliskā ceļojuma pa Bulgāriju un Ziemeļmaķedoniju. Trešdienas audiences laikā viņš pateicās Dievam par šo vizīti un vēlreiz pateicās šo zemju valdībām, bīskapiem un Baznīcas kopienām par viņa sirsnīgo uzņemšanu. Runājot par Bulgāriju, Francisks minēja savu priekšgājēju, sv. Jāni XXIII, kurš 1925. gadā tika nosūtīts uz turieni kā apustuliskais vizitators un delegāts. "Viņa labsirdības un pastorālās mīlestības parauga vadīts, es satikos ar tautu, kas ir aicināta būt par tiltu starp Centrāleiropu, Viduseiropu un Dienvideiropu," sacīja pāvests. "Izmantojot moto Pacem ir terris (Miers virs zemes), es mudināju visus iet pa brālības ceļu". Francisks pauda prieku, ka varēja tikties arī ar Bulgārijas pareizticīgo Baznīcas patriarhu Neofitu un Svētās Sinodes locekļiem. "Patiešām, mūsu, kā kristiešu, aicinājums un misija ir būt par vienotības zīmi un instrumentu", piebilda pāvests, "un ar Svētā Gara palīdzību mēs varam par tādiem būt, priekšplānā izvirzot nevis to, kas mūs šķīra vai joprojām šķir, bet to, kas mūs vieno". Turpinājumā Francisks atgādināja, ka Bulgārija ir viena no tām zemēm, ko evaņģelizēja svētie Kirils un Metodijs, un kurus sv. Jānis Pāvils II izvirzīja par Eiropas aizbildņiem līdzās sv. Benediktam. Viņi prata radoši izmantot savas kultūras bagātības, lai nodotu slāvu tautām kristīgo vēsti. Viņi radīja jaunu alfabētu, iztulkoja slāvu valodā Bībeli un liturģiskos tekstus. Šai sakarā pāvests uzsvēra: “Arī šodien ir vajadzīgi dedzīgi un radoši evaņģelizētāji, lai Evaņģēliju iepazītu tie, kuri to vēl nepazīst, un lai tas atkal apūdeņotu zemes, kurās ir izkaltušas senās kristīgās saknes.” Pāvests atgādināja, ka Svētā Aleksandra Ņevska majestātiskajā katedrālē lūdzās sv. Kirila un Metodija attēla priekšā un divas reizes kopā ar Bulgārijas katoļticīgo kopienu celebrēja Euharistiju. Viņš mudināja Bulgārijas ticīgos būt cerības pilniem un radošiem. Svētais tēvs vēlreiz viņiem pateicās un atzina, ka tie parādīja lielu ticību un izrādīja viņam lielu mīlestību. Bulgārijā Francisks lūdzās par mieru arī kopā ar dažādu reliģiju pārstāvjiem. Tikmēr grupiņa bērnu nesa aizdegtas lāpas, tādējādi simbolizējot ticību un cerību. Ziemeļmaķedoniju Francisks apmeklēja sv. Mātes Terēzes garīgās klātbūtnes pavadīts. Šī svētā piedzima 1910. gadā Skopjē. Šajā sīciņajā, bet garīgi stiprajā sievietē varam saskatīt Baznīcu gan Ziemeļmaķedonijā, gan citās pasaules perifērijās – norādīja pāvests. Baznīcu, kas ir maza, bet viesmīlīga kopiena, kurā daudzi var rast iespēju atjaunot savu dzīvi. Svētais tēvs minēja arī to, ka Ziemeļmaķedonija ar atvērtu sirdi pieņem arī migrantus. Viņi tai rada problēmas, bet tā vienalga viņus pieņem un mīl, un problēmas tiek atrisinātas. Francisks pastāstīja, ka viņu esot ļoti aizkustinājušas Mātes Terēzes māsas, kuras viņš apmeklēja. Viņš redzēja, ar kādu maigumu tās aprūpē nabagus, un atzina, ka šī maiguma avots ir lūgšana un adorācija. Māsas pieņem visus. Viņas ir māsas un mātes visiem. Viņas dara žēlsirdības darbus ar lielu maigumu. “Mēs, kristieši, nereti zaudējam maigumu. Un tad, kad trūkst maiguma, mēs kļūstam pārāk nopietni un skābi.” Skopjē pāvests tikās arī ar jauniešiem, mudinot tos nebaidīties sapņot un ieklausīties Dievā, kura balss atskan lūgšanā un caur trūkumcietējiem. Viņš tikās arī priesteriem un konsekrētajām personām – vīriešiem un sievietēm, kas ir atdevuši savu dzīvi Kristum. Agrāk vai vēlāk viņi var piedzīvot kārdinājumu un jautāt: "Kungs, kas gan ir šī mana mazā dāvana Baznīcas un pasaules problēmu priekšā?" Līdz ar to Francisks tiem atgādināja, ka neliels daudzums rauga var saraudzēt visu mīklu, un neliels daudzums labu smaržu izplatās pa visu telpu. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs apliecināja, ka uztic šo divu tautu tagadni un nākotni dievišķajai Providencei un aicināja visus klātesošos lūgt tām Dievmātes aizbildniecību un svētību. Sveicot vispārējās audiences laikā franču valodā runājošos svētceļniekus, pāvests pieminēja tikko mūžībā aizgājušo Žanu Vanjē. Viņš strādāja visnabadzīgāko un visatstumtāko ļaužu labā. Viņš darbojās arī to labā, kuri jau mammas klēpī bija nolemti nāvei. Žans Vanjē mēģināja pārliecināt vecākus, lai viņi nenogalinātu savus bērnus, bet ļautu tiem piedzimt, un pats sniedza viņiem konkrētu atbalstu un palīdzību. "Lai Žans Vanjē paliek mums visiem par piemēru un palīdz mums no debesīm," vēlēja Svētais tēvs. Vaticannews.va | 
