Pirms sprediķa, ko Svētajā Misē teica Kuldīgas draudzes prāvests un pr. Gata kursa biedrs no Garīgā semināra laikiem pr. Vjačeslavs Bogdanovs, viņš klātesošajiem atklāja, ka šodien tiek svinēta ne tikai pr. Gata 25. priesterības jubileja, bet arī 20 gadi kopš jubilārs kalpo Neatkarīgajā Maltas bruņinieku ordenī. Sprediķī priesteris Vjačeslavs pievērsās priestera kalpojuma nozīmīgumam un būtībai, sakot, ka cilvēkam (priesterim), kuram Dievs ir devis īpašas žēlastības un dāvanas, visos laikos ir bijusi liela nozīme. Pat mūsdienās, laikos, kuros, šķiet, cilvēki ir attālinājušies no Dieva un Baznīcas, priesterim ir milzīga loma un svētīga vieta sabiedriskajā dzīvē. Kuldīgas prāvests sprediķī sacīja: "Kad cilvēks piedzimst un uzsāk savu šīszemes dzīves ceļu, vecāki un vecvecāki nes savu jaunpiedzimušo uz baznīcu, lai priesteris viņu nokristītu, lai šīs zemes ceļš pārtaptu par taku uz Debesīm. Kad grēks ir ielauzies dzīvē, mēs visi: gan bērni, gan pieaugušie, steidzamies uz baznīcu pie priestera, lai caur viņa kalpošanu saņemtu grēku piedošanu. Lai izlīgtu ar Dievu, lai sadzirdētu Dieva vārdu, lai sastaptos un piedzīvotu Dieva žēlsirdību un mīlestību. Priesteris stāv kā svētību nesošs liecinieks pie altāra, kad dzimst jauna ģimene - kad vīrietis un sieviete uzsāk savas mīlestības ceļu. Priesteris steidzas pie tiem, kuri slimo un cieš, lai Kristus tiem pieskartos un nestu kopā ar viņiem viņu krustu. Priesteris ir arī tas, kas pavada pēdējā gaitā, lūdzot Dievu kopā ar ticīgo tautu, lai mūžībā aizgājušajam tiek atvērti debesu valstības vārti. Tomēr pāri visam priesteris ir priesteris pie altāra, kad paceļ Kristus Miesu un Asinis – upuri, kas Kungam ir patīkams un nes pestīšanu Dieva tautai. No priestera lūpām skan vārdi, kuri pārveido mūsu ikdienišķo maizi par Kristus miesu un vīnu par Kristus svētajām asinīm. Un to nespēj neviens cits cilvēks, pat ja šis cilvēks būtu ķēniņu ķēniņš un valdnieks pār visiem valdniekiem. Pat ja viņam piederētu vara pār visu pasauli... Tikai priesteris, vienkāršs cilvēks, kuru Dievs paņem no vienkāršās tautas vidus. Priesteris iet savu priesterības ceļu vientuļi. Viņam nav ģimenes un tomēr ir vairāk nekā ģimene. Viņam ir Dieva dotā dāvana Baznīcā, konkrēta kopiena, konkrēta draudze. Priesteris ir cilvēks, kuram nav profesijas. Viņš ir cilvēks, kuram ir aicinājums. Aicinājums, kuru ļoti bieži nespēj izprast pasaule un kuru citreiz līdz galam nespēj izprast arī pats priesteris. Jo priesteriskais aicinājums ir Kristus mīlestības un apredzības noslēpums. Ja priesterība būtu profesija, tad priesteris nekas nebūtu. (...) Priesterība ir aicinājums, Dieva dāvana gan pašam priesterim, gan visai Baznīcai. Priesteris ne tikai Dievu redz, bet arī Dievam pieskaras. Katru reizi, kad tiek svinēta Svetā Mise, priesteris ne tikai redz Dievu, bet paņem Dievu savās rokās. Vēl vairāk... Dievu viņš pasniedz citiem. 24 stundas diennaktī priesteris ir priesteris, jo tāda ir viņa nevis profesija, bet aicinājums. Būt par Dieva cilvēku un būt par cilvēku Dievā. Tiesa, ne vienmēr tas sanāk, tomēr, tāpat kā katram no mums, tā arī priesterim Dievs dod pietiekami daudz žēlastības, lai uzvarētu cīņā ar ļauno. Priestera spēks slēpjas nevis viņa erudīcijā, nevis viņa zināšanās, bet Kristū, ar kuru priesteris sarunājas ik uz soļa. Pat ja viņa rokās nav lūgšanu grāmatas vai breviāra un pat ja viņš neatrodas baznīcā, pildot savus pienākumus, viņš ik uz soļa sarunājas ar Dievu. Tāda ir priestera dzīves būtība. Dārgais priesteri Gati, uz tavas primīcijas svētbildītes, kura tika nodrukāta pirms 25 gadiem, var redzēt vārdus, kurus tu esi izvēlējies par savas priesteriskās dzīves moto – Dievs ir mīlestība. Šo atzinumu pieņemt var tikai tad, ja centies nodzīvot 24 stundas diennaktī šajā mīlestībā, Dievā. Priesteris ir Dieva priesteris, ja viņš, aizmirstot par sevi, nekad nedomā par savām interesēm, bet kalpo Dievam un svin nevis sevi, bet svin Dievu un svētos sakramentus. Nekad nepietiks Kristu tikai apbrīnot, Viņam aplaudēt un skaļi kliegt: “Hosanna!” Kristum ir jāseko. Gati, Dievs tev ir devis daudzas harizmas un žēlastības, bet pāri visam Viņš tev ir devis priesterību. Turpini būt vienkāršajā, neparastajā dāvanā – Priesterības sakramentā. Pēdējos laikos priesteri ir kļuvuši līdzīgi lidmašīnām. Kad lidmašīna nokrīt, visi par to runā, bet par tām lidmašīnām, kuras turpina lidot, nerunā neviens. Tās pat nepamana. Gati, turpini būt par tādu priesteri, par kuru nerunā, bet kurš turpina lidot un ne tāpēc, ka tavs uzvārds ir Bezdelīga." Uzrunas noslēgumā priesteris Vjačeslavs Aglonas Dievmātei novēlēja Gati, brāļus priesterībā, Saldus draudzi un Baznīcu, lūdzot: “Baznīcas Māte, nepārstāj visus mūs tuvināt tava svētā Dēla Miesas un Asiņu noslēpumam. Vadi mūs pa mūsu dzīves ceļiem tā, ka mēs nepazaudētu Dieva žēlsirdīgo mīlestību.” Dievkalpojuma turpinājumā priesteris Gatis Liepājas diecēzes bīskapa un klātesošo priekšā atjaunoja tos solījumus, kurus viņš deva dienā, kad viņu pirms 25 gadiem ordinēja par priesteri. Sv. Mises noslēgumā bīskaps jubilāram novēlēja svētību turpmākajā kalpošanā un pasniedza pāvesta Franciska īpaši sūtītu svētību 25 gadu priesterības jubilejā. Gati M. Bezdelīgu sveica arī draudzes bērni ar īpaši gatavotu dziesmu ar kustībām. Saldus draudze sveica jubilāru, novēlot viņam, lai Dievs ir viņa stiprums un pamats, un pasniedza kopīgu gatavotu dāvanu. Sveica arī pārstāve no Saldus novada pašvaldības. Sveicēju vidū bija arī no Silaiņu un Ezeres draudzēm, no Liepājas Marijas leģiona un citi. Gatis Mārtiņš Bezdelīga ir dzimis 1967. gada 10. novembrī Aucē. 1989. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, par priesteri tika ordinēts 1994. gadā Jelgavas katedrālē. Kopš 1996. gada kā priesteris kalpo Liepājas diecēzē. Šobrīd pr. Gatis ir Saldus, Brocēnu, Lutriņu, Silaiņu, Zirņu, Šķēdes, Ezeres un Kalnu draudžu administrators, kā arī Liepājas cietuma kapelāns. 
|
